Mācītājs un zemessargs no Kuldīgas Mārtiņš Burke-Burkevics uz Ukrainu ar cilvēku saziedoto humāno palīdzību dodas jau no Krievijas pilna mēroga sāktā kara Ukrainā pirmajām dienām. Šobrīd viņš gatavojas šī gada pirmajam braucienam, kurā nogādās Zemessardzes 45. kaujas nodrošinājuma bataljona zemessargu un karavīru sarūpētās lietas sapieriem. 

Kuldīgas Svētās Annas draudzes mājā viena no telpām atvēlēta lietām, kuras pavisam drīz tiks vestas uz Ukrainu. Te ir militārais ekipējums, siltā veļa, zeķes, segas, konservi, sausās uzturdevas. To visu sagādājuši zemessargi un profesionālā dienesta karavīri no Zemessardzes 45. kaujas nodrošinājuma bataljona, bet koordinatores pienākumus jau no pirmās pilna mēroga Krievijas iebrukuma dienas uzņēmusies kaprāle Laura Pētersone. Ziedojuma prioritāte vienmēr ir Ukrainas karavīri, šoreiz tas nonāks pie sapieriem, kuri iepazīti pērn Polijā notikušās starptautiskās apmācībās. Zemessardzes 45. kaujas nodrošinājuma bataljona civilmilitārās sadarbības speciāliste, kaprāle Laura Pētersone: “Viņi regulāri tiek sūtīti uzdevumos, un šie apstākļi ir diezgan bēdīgi. Viņiem ir nepieciešamas šīs daudzās lietas. Un tad es izteicu – nu tad uztaisām paciņu tiem sapieriem, tieši šiem konkrētajiem, noteiktiem cilvēkiem, kurus tu zini, kurus tu esi apmācījis. Un ka tu zini, ka viņš dodas uzdevumā, tu esi viņu atbalstījis.”

Nogādāt šo ziedojumu uzticēts mācītājam, zemessargam Mārtiņam Burkem-Burkevicam. Viņš ar dažādu humāno palīdzību dodas uz Ukrainu jau no pirmās kara dienas vidēji reizi mēnesī. Šogad šis būs pirmais brauciens. Mārtiņš saka – decembrī neiznācis aizbraukt, bet jau no saviem draugiem brīvprātīgajiem Ukrainā saņēmis ziņas, kā viņi pārsteiguši bērnus Hersonā. Tie arī ir emocionālākie brīži Ukrainā – tikšanās ar cilvēkiem. “Kā viņi spēj reaģēt uz lietām, kāds viņos ir spēks. Tā kara apbružātība, kā viņus ir bružājusi, kā viņi spēj priecāties par pavisam vienkāršām lietām, par kurām mēs esam aizmirsuši priecāties.”

Mācītājs par atbalsta nepieciešamību Ukrainai ir strikts – ir jāpalīdz, un tik ilgi, cik vajadzēs. “Man nāk prātā 1940. gada 15. jūnijs. Latgalē notiek Dziesmu svētki Daugavpilī, prezidents uzrunā. Viss ir forši, viss ir skaisti. Pēc divām dienām Latvijas vairs nav. Dzīvojam kaut kādā eiforijā. Un tas kaut kādā brīdī manī noštancē. Tad ir tā smagā emocija, kas nāk, laužas ārā, cik patiesībā mēs staigājam pa plānu ledu. Un izliekamies, ka nekā jau tik traki nav, tas ir tālu, nē, tas ir tepat.”

Ar zemessargu un karavīru saziedoto Mārtiņš ceļa dosies svētdien.