Ik gadu rudens ir laiks, kad dzīvnieku patversmēs nonāk ļoti daudz kaķu no mazdārziņu kooperatīviem, vasarnīcu rajoniem, jo vasarā dzīvnieks ir bijis gaidīts draugs, bet rudenī, atgriežoties pilsētā, tas ir lieks. Bet bez šīs ik rudens kaķu problēmas dzīvnieku patversmēs izjūt arī pandēmijas laika ietekmi, kā arī arī cenu kāpumu elektrībai un veterinārajiem pakalpojumiem.
Mazais Rokijs, kurš Valmieras dzīvnieku patversmē izmisīgi cenšas sev pievērst uzmanību, te nokļuvis, var teikt, pandēmijas dēļ, jo saimnieki saslimuši, bet kucēns atstāts ārā, piesiets pie būdas. Cilvēki sākuši sūdzēties, policija paņēmusi un atvedusi. Savukārt ļoti daudz kaķu patversmē nonāca, kad sociālajos medijos sāka klejot informācija, ka kaķi pārnēsā Covid-19 vīrusu. “Salasījušies par to vīrusu, kas kaķiem ir, uzskata, ka tas ir cilvēkiem lipīgs, tāpēc izmetuši ārā. Baigi daudz izmestu kaķu ir,” atzīst Iveta Lūsiņa, Valmieras dzīvnieku patversmes vadītāja.
Tā ir ik rudens problēma – mazdārziņu, vasarnīcu rajonos pamestie kaķi. Beidzoties sezonai, cilvēki aizbrauc, bet dzīvnieki - vai nu paliek likteņa varā, vai nonāk patversmēs. Pagājušajā gadā tie bija pat 50 kaķi, kuri nonāca Alūksnes patversmē.
Dzīvnieku patversmēm šis nav viegls laiks, jo nākas izjust jau arī elektrības un citu resursu sadārdzinājumu. “Elektrībai rēķini, protams, mums ir lielāki, ir cēlušās vetārstu izmaksas, zāles palikušas dārgākas, siltums, malka mums ir jāgādā. Var redzēt, ka mums tās malkas nav, ar steigu jādomā, kur dabūt,” saka Elīna Dambe, Alūksnes dzīvnieku patversmes „Astes un ūsas” valdes priekšsēdētāja.
Savukārt, runājot par pandēmijas laika ietekmi, tad mazāk cilvēku apmeklē patversmes, lai izvestu dzīvniekus pastaigā vai arī adoptētu. Pirmajā pandēmijas vilnī gan daudzi steidza ņemt suņus no patversmes, jo tā bija iespēja doties attaisnotā pastaigā. “Šogad tiešām mazāk adoptē suņus, ja tā var salīdzināt, bet mums arī vairs nav tādu jaunu suņu, ko adoptēt. Mums visi suņi seniori ir. Man liekas, ka tas arī ietekmē to adopciju, jo - adoptēt senioru - ir sirdsdarbs,” saka Iveta Lūsiņa, Valmieras dzīvnieku patversmes vadītāja.
Valmieras patversmē viens no senioriem, kurš jau gadu gaida jaunas mājas, ir Muhtars, kuram dzīves stāsts ir bijis visai skaudrs. “Viņš bija pie ķēdes turēts, spīdzināts, sists. Viņam galva bija pušu. Var redzēt, kur rēta saaugusi, kakla siksna bija ieaugusi kaklā. Tad viņš bija no ķēdes norāvies, un atveda pie mums.”
Bet Covid-19 laiks gan vienu korekciju viesis arī pozitīvā ziņā – nav vairs uguņošanas, tādēļ ir mazāk izbiedētu dzīvnieku. Jāpiebilst, ka Valmieras dzīvnieku patversmē šajā pandēmijas laikā, ja ģimenē visi ir saslimuši un nav, kas var izvest pastaigā mājas mīluli, ir rasta iespēja, lai tam dotu pagaidu mājas.
