Sandra Kļaviņa: vairs nepazīstu to meiteni

Raidījumā “Personības kods” viesojās Jaunā Rīgas teātra aktrise Sandra Kļaviņa. Sarunā viņa atklāti dalījās pārdomās par dažādiem savas dzīves posmiem – gan saistībā ar profesijas izvēli un teātri, gan savu privāto dzīvi. 


Jaunības maksimālisms

Sandra nesen kļuva Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci. Divreiz ieguvusi gada labākās aktrises balvu “Spēlmaņu naktī”. 2015. gadā – Lilitas Bērziņas balvu, par kuru saka – tā viņai esot īpaši nozīmīga. 

Kad raidījuma vadītāja Inga Gorbunova secina, ka Sandra ir godalgota aktrise, viņa atbild: “Apbalvojumi ir, bet, kā teica mans pasniedzējs, nevienu neinteresē, ko tu kaut kad esi izdarījusi. Svarīgs ir tas, ko šobrīd vari izdarīt.”

Viņa gan atzīst, ka šobrīd ir kļuvusi piesardzīgāka. “Vairs nav tik liela jaunības maksimālisma, kad dari lietas un pēc tam tikai domā, un nebaidies. Tagad ir tā, ka uzreiz liec uz svaru kausiem un izsver – šo es pavilkšu vai nepavilkšu? Labāk vienmēr ir iet un darīt.”

Sandra stāsta, ka, skatoties senus izrāžu ierakstus, reizēm pat vairs nepazīst to meiteni, kas tur spēlē. “Kas tur galvā tajā brīdī notika? Ir milzīga distance.”


No fizikas līdz teātrim

Aktrise stāsta, ka agrāk ļoti patika fizika. Tā ir visaptveroša un darbojas arī teātrī. Jaunībā gribējusi studēt fizikas un matemātikas fakultātē. “Fizmatos paliku pirmā aiz strīpas. Konkurss togad bija 19 cilvēki uz vienu vietu. Domāju – labi, gadu pastrādāšu un stāšos nākamgad.. Izgāju mašīnrakstīšanas kursus, stenogrāfiju, sāku strādāt “Lauku avīzē” par datorsalicēju. Vienreiz bija jāievada reklāma, ka Tautas kinoaktieru studija uzņem jaunus audzēkņus.” Domājusi, kāpēc ne? Jāpamēģina.

Sandra smejas un atzīst: “Šobrīd nekad mūžā tur savu degunu nebāztu. Tad bija – ai, aiziešu, būs – būs, nebūs – nebūs! Aizgāju. Jā. Paņēma. Nākamā kārta, nākamā… Profesija sāka interesēt tikai pēc četriem gadiem.”


Laimes brīdis 

Bērnībā aktrise bijusi pieklājīga un klusa. Savu viedokli lieki nepauda, protestētāja gars parādījies vien pusaudža vecumā. “Tobrīd man nebija sapņu par kādu profesiju vai ideālo dzīvi.”

Kādā intervijā jautāta par brīdi, kurā bijusi laimīga, ilgi domāja. “Atminējos Jāņu rītu. Man bija 14 gadu.. Sēdēju pie Ogres upes. Apkārt miers, zaļas ūdenszāles, violetas spāres. Tas bija mans laimes brīdis. Saskaņa pašai ar sevi, izkust kopumā – dabā, sajūtās.”


Personības dalīšanās, darbs un ģimene

Sandra atzīst, ka divu aktieru kopdzīve ir ļoti sarežģīta, jo katra loma prasa maksimālu saplūšanu ar tēlu. Ja mājās ir divi aktieri pēc izrādēm, nekad nevar zināt, ar kuru personāžu blakus no rīta pamodīsies. Turklāt – popularitāti pavada arī pastiprināta dažu mediju uzmanība.

Ir aktieri, kuri gūst baudu no zīmēšanās, sarkanā paklāja un nemitīgas uzmanības. Bet viņai tā nav patīkama. “Arī tas pārvelk krustu pāri ģimenes dzīvei. Man liekas, tas arguments – jūs taču esat izvēlējušies publisku profesiju, jums jābūt gataviem… Nekā nebija! Ir mans darbs – kurā varbūt līgumā ir ierakstīts, ka man prezentācijā ir jāierodas, es ieradīšos –, bet pārējais gan nē.” 

Sandra stāsta, ka viņas dzīvē vismaz trīs attiecības ir izjukušas tieši tāpēc, ka tur “pārāk kāds gribējis iebāzt savu degunu.” “Visi tie virsraksti… Piemēram: “Kļaviņa atkal iziet sabiedrībā ar studentu…” Kaut gan students, nabags, vienkārši rindā pēc biļetēm aiz manis stāv,” viņa smejas.

“Es agrāk pārdzīvoju, ko mana mamma, ko mammas radi domās. Bet tad – viss. Manā vecumā – domājiet, ko jūs gribat! Jo vairāk par mani domāsiet, jo labāk! Lai arī būšu, jūsuprāt, pilnīgi aptrakusi sieviete. Ar “Playboy” zaķīšiem ausīs, “Swarovski” kristāliem uz apakšveļas un absolūti nevaldāmi traka uz jauniem vīriešiem,” Sandra smejas.


***

Aktrise Sandra Kļaviņa uzskata, ka viss dzīvē agrāk vai vēlāk atnāk atpakaļ. Tad nevar izlikties, ka nekas nav bijis, un tu neko neesi darījis. Tas attiecas uz katru no mums.

Mīlestība pret teātri un cilvēkiem, par emocijām uz skatuves un dzīvē, spēja uz jebkuru situāciju paraudzīties ironiski un nepazaudēt sevi – uzzini vairāk raidījumā “Personības kods”.


Foto: Ilona Zariņa no Sandras Kļaviņas privātā arhīva