Gada nogalē pēc restaurācijas Talsu novada muzejā atgriezušās retas tāfelklavieres “Lichtenthal”. Jau dienu pēc restaurācijas pabeigšanas interesantais instruments piedzīvoja savu pirmo koncertu, un arī turpmāk tas muzejā ļaus atspoguļot 19.gadsimta klasiskās mūzikas skanējumu. 

Par savu koncertflīģeli Talsu novada muzejs sapņoja jau sen, un pirms pieciem gadiem uzsāka ziedojumu vākšanas kampaņu. Līdz ērģeļu un klavieru restaurators Jānis Kalniņš muzejam norādīja, ka mazai telpai flīģeli nevajag – šeit ideāli piestāvētu tāfelklavieres. Tādas slēpās muzeja saimniecības šķūnītī.

“Šāda mūzika – Mendelsons, Šūberts… – ir rakstīta, lai to klausītos 30 cilvēki, nevis 300. Un tikai tad, kad esam mazā auditorijā, tuvībā ar mūziķi, tad mēs vislabāk izjūtam šīs mūzikas romantisko smalkumu, “saka Jānis Kalniņš.

Tāfelklavieres ir mūzikas instruments ar taisnstūrveida korpusu, kurā stīgas novietotas perpendikulāri un krusteniski klaviatūrai un tās ir aprīkotas ar diviem pedāļiem. Latvijā tās šobrīd muzejisks retums. Tāfelklavierēm raksturīgs dabīgs, dinamiski un tembrāli vienveidīgs, kā arī pustoni zemāks skanējums nekā mūsdienu klavierēm. Talsu novada muzejā tās nonāca pirms 37 gadiem.

Uldis Jaunzems-Pētersons, Talsu novada muzeja direktors: “To pilno ceļu mēs diemžēl šobrīd jau vairs nevaram uzzināt, jo tajā brīdī, kad tās ienāca [muzejā], varbūt bija iespējams uzzināt vairāk. Bet zināms, ka viņas no Mērsraga nākušas. Pēc kara tās ir atceļojušas uz Valdemārpili.”

Pirms restaurācijas instruments jau bijis tuvu tam, lai nekas vairs nebūtu glābjams. Jānim Kalniņam šīs nav pirmās restaurētās tāfelklavieres, taču vienīgās, kas prasījušas tik milzīgu darbu. “Katrā ziņā instruments ir daudz spēlēts. To var redzēt pēc taustiņiem, kas bija izdiluši. Mums vajadzēja mainīt tās kaulu plāksnītes. Ārējo apdari, protams. Daudz ko vajadzēja no jauna pārfinierēt, ko nevarēja glābt. Bet pats galvenais – rezonators instrumentam ir savs oriģinālais. Visa mehānika, viss ir savs. Tā sirds un dvēsele ir saglabājusies.”

Atjaunot gan nav izdevies basa stīgas ar dzelzs tinumu, to nācies nomainīt pret laikmetam atbilstošu materiālu. Restaurācija ilga pusotru gadu, un pabeigta vien dienu pirms koncerta. Lai pielāgotos instrumentam, pianistei bija vien dažas stundas. Jana Martinsone atzīst, ka tas bija grūti, taču instruments esot brīnišķīgs: “Veciem instrumentiem ir dziļāks tembrs. Jā, dinamika nav tik skaļa, bet viņa ir ļoti bagāta tembrāli.”

Restaurācija Talsu novada muzejam izmaksāja nepilnus 20 000 eiro. 3/5 daļas ir projektos piesaistītais finansējums, taču atlikušo summu veido ziedojumi

Uldis Jaunzems-Pētersons: “Domāju, ka šis tiešām ir tikai sākums. Un ceram, ka nākamajā gadā varēsim sarīkot pāris koncertus cilvēkiem, sniedzot iespēju šo instrumentu dzirdēt klātienē.”

Ar tāfelklavieru atjaunošanu noslēdzas arī Talsu novada muzeja simtās jubilejas gads.