26.jūlijs ir Annas diena, kas jau izsenis ir bijusi īstenu Saimnieču diena, kad galdā tiek celti jaunie kartupeļi, burkāni un maizīte. Šajā dienā saimnieks mājās veda arī savu jauno saimnieci. Ja Annas dienā lietus līst, tad rudenī būs daudz sēņu, bet rieksti būs tārpaini – tā vēsta tautas ticējumi. Savukārt ielūkojoties statistikā redzam, ka Anna ir otrais populārākais vārds pasaulē, uzreiz aiz Marijas. Šur tur pie mums, Latvijā, Annas dienu tradicionāli svin ar prasmīgu saimnieču godināšanu. Nupat šāds pasākums ar lauku darbu izdarībām, andelēšanos un mielošanos aizvadīts Lubānas pusē. Jāsaka godīgi – tas patiešām bija latviskās dzīvesziņas, tradīciju un darba tikuma apliecinājumu pārpilns, kurā sasmēlos gan zināšanas un atziņas, gan pilnu grozu lauku labumiem.
Uz saimnieču rosīšanos un godināšanu savā sētā šoreiz tuvus un tālus viesus bija saaicinājuši brīvdienu mājas “Zvaigznītes” saimnieki Ilona un Valērijs Malahovski Meirānos. Kā stāsta “Zvaigznīšu” saimniece, viņas ikdiena paiet aktīvi rosoties savā lauku sēta, kur tiek turētas divas gotiņas un vesels pulks aitu, kas tiek audzētas gaļai, jo vilnai pielietojumu vēl neesot atraduši. Saimniekiem darba esot pilnas rokas, taču kāds brīdis esot jāatrod arī , lai elpu atvilktu. “Tas ir skaisti, vai ne, šāds pasākums? Un Dieviņš mūs ir mielojis ar labiem laikapstākļiem, lai gan tie draudēja būt lietaini un nepatīkami. Es domāju, ka šodien laukos, ja vien grib, ko darīt, ir ļoti daudz. Daudz darba, taču kādu brīdi vajag piezemēties no tā ikdienas skrējiena un kaut ko paņemt arī tādu, kas ir bijis kādreiz. Man šis liekas izdevies pasākums – cilvēki atpūšas, mēs visu kaut ko darām: sienu pļaujam, sieru sienam, zupu vāram un tirdziņu sarīkojām, lai cilvēki var padižoties un parādīt, ar ko ikdienā nodarbojas , ko prot. Un interesanti, ka reizēm mēs pat nezinām, ar ko kaimiņš var palepoties, ko darina vai ražo. Tad nu prieks, ka te sabraukuši dažādu arodu pratēji, lielākoties gan no apkārtnes, taču ir arī attālāki,” atzīst Ilona.
Ja mājās nav pašu cepta maizīte- tātad mājās maizes nav
Izsenis Annas diena bijusi arī tirgus diena, tādēļ arī šeit andelēšanās iet uz pilnu jaudu. Līdz ar mājās ceptu kūku, pīrādziņu un maizes degustāciju, medu, sieru un smeķīgu gaļu tirgotāji pārsteidz ar dažādiem rokdarbiem – sākot no linu krekliem, līdz austiem tepiķiem. Kāds atvedis savu trušu saimi, savukārt putnu dārzs “Rozas” – dažādus eksotiskus putnus, vistas, pīles un gaitā cēlu gaili, kurš ik pa laikam ar savu dziesmu lauku sētai piešķir tās īsteno sajūtu. Arī stāsts par sava aroda pirmsākumiem ir katram savs. Kad uzrunāju lubānieti Iju Ezeriņu, kas viņu pamudinājis cept maizīti, ja veikalā klāsts plašum plašais, Ija pat apmulst: kas tas par jautājumu? Tas vienkārši esot tāds sirdsdarbs, sirds vajadzība. “Pirms gadiem pieciem es nekad nebūtu iedomājusies, ka varētu maizi cept, jo to sāku darīt pirms četriem gadiem. Izcepu vienu klaipiņu, uzcienāju draugus un kolēģus. Iegaršojās. Tā tas aizgāja. Es tagad bez tā nevaru dzīvot Ja mājās nav mājās cepta maizīte, tātad mājās maizes nav,” atzīst Ija.
Ar izkapti – ātrāk un skaistāk
Nav noslēpums, ka, laikam ejot, mainījušies gan likumi un tikumi, gan lauku darbiem paredzētie darbarīki. Taču, kā izrādās, līdz ar mūsdienīgajiem zāles pļāvējiem laukos ik pa laikam joprojām tiek izmantota izkapts. “Zvaigznīšu” saimnieks Valērijs Malahovskis labprāt nodemonstrē gan pašu pļaušanas procesu, gan uz rokas iemēģināšanu šai senajā prasmē izaicina ikvienu, kurš tam gatavs. “Reti kurš vairs izmanto izkapti, sen jau aizmirsuši. Visiem tagad mājās ir trimmeri. Bet es priekš savas gotiņas, kad zaļbarību gribu piebarot, sapļauju ar izkapti. Tas daudz ātrāk un skaistāk sanāk,” izkapti asinot, uzsver Valērijs.
Tikmēr pļaušanas sacensības, kurās piedalās gan vīri, gan sievas, ar interesi vēro mārcēniete Aldona Gudrīte, kura uzsver, ka latviskās dzīvesziņas tradīcijas ir jāsaglabā, jo tā ir mūsu tautas patiesā vērtība un identitāte. “Šī tradīcija ir nedaudz piemirsusies. Pēdējais laiks to visu atkal celt saulītē. Es tikko domāju arī par savu dēlu, vai viņš šobrīd varētu paņemt izkapti rokās un pamēģināt pļaut? Liekam likmes, laikam, ka nē!,” smejas Aldona, kura pati pamēģinājusi gan jostu aust, gan citas senās prasmes. “Kad skatos uz to, šķiet, nē, es jau nē, nemācēšu, nevajag. Bet, kad pamēģini, saproti, ka interesanti, pat izdodas un sanāk,” atzīst Aldona.
Pēc garšvielām pie spekulantiem
Kā jau īstenu Saimnieču dienā arī “Zvaigznīšu” pasākumā tiek godinātas saimnieces, jo īpaši sveikta tiek šīs puses Godu saimniece Albīna Oseniece. Uz pasākumu viņu atvedis mazdēls, pašas kājas īsti vairs neklausot, tādēļ māmuļai sagādāts braucamais krēsliņš, ar kuru Albīnas kundze gan apbraukā visus tirgotājus, gan izbrauc laukuma vidū uz goda balvas saņemšanu. Vēl gana ņiprajai saimniecei rit jau 93 gads. Atskatoties uz pagātni, viņa atzīst, ka savulaik teju visas nedēļas nogales allaž pagājušas godu galdus klājot. “Nav jau man nekāda akadēmiskā izglītība, tikai vienkārši kursi. Kursi pie pasniedzējas, kura pati bija mācījusies Jelgavas augstskolā. Tā bija vāciete, tur visu iemācījāmies – no A līdz Zet,” stāsta Albīna. “Tagad jau godus tādus mājās nerīko. Aizbrauc uz kādu kafejnīcu vai citu iestādi, un tad nu kā nu kurā. Nereti man bijušas sarunas, ka cilvēki ar mūsdienu galdu klājējiem nav apmierināti. Viena no problēmām – pietrūkst ēdiena, jo neprot daudzumu aprēķināt,” secina Albīna Oseniece, piebilzdama, ka par saimnieci varot būt teju katra, taču Godu saimniecei gan esot jābūt ar ķērienu. “Godu saimniecei jābūt, pirmkārt, jau zinošai. Arī produktu pieteikšana un daudzumu aprēķināšana jāpieprot. Tagad ir ļoti viss sasniedzams, veikalos dabūjams, toreiz es braucu uz Rīgu, uz Centrāltirgu pie tirgoņiem, ko sauca par spekulantiem. Tur varēja dabūt garšvielas, kas ir pats svarīgākais,” atceras Albīna, stāstot, ka savulaik viņai galdus klājot sanācis apbraukāt teju vai visu Latviju. No stiprākiem ēdieniem vislabāk padevušās gaļas, taču no saldajiem tolaik topā bijis putukrējums. “Ne jau tāds, kā tagad veikalā pērkam, bet kārtīgs putukrējums no krējuma un ar dažādām piedevām. Ļoti iecienīts bija rupjmaizes kārtojums ar brūklenēm un īstu mājās ceptu rupjmaizi. Tagad jau veikalos arī var nopirkt putukrējuma un maizes kārtojumu, bet tas ir tikai tāds pakaļdarinājums,” noteic Godu saimniece Albīna.
Kā izrādās, arī “Zvaigznīšu” saimniece Ilona savulaik bijusi saistīta ar galdu klāšanām godiem, tādēļ arī viņai par visu ir gan savs redzējums, gan vērtējums. “Es arī esmu savulaik esmu gājusi godos par galda meitu. Es zinu, kas tas tāds ir, tas ir šausmīgs darbs. Nu nedarītu es šodien to, tas ir ļoti liels darbs, bet kādreiz taču darījām un viss bija super!” uzsver Ilona. Un gribas jau piekrist tiem, kuri apgalvo, ka latvietim darba tikums piemitis vienmēr, vien esot šādā Annas dienas pasākumā un redzot lauku ļaužu darba tikumu un uzņēmību, tik ļoti gribas vēlēties, lai katram latvietim tāds būtu.
