Šonedēļ domas savijušās ap mūžsenu tēmu. Par dzīves jēgu. Bibliotēkā nejauši paņēmu pašķirstīt kādu žurnāla ,,Ieva” eksemplāru, kurā uzdūros intervijai ar aktieri Lauri Dzelzīti. Piesaistīja tas, ka intervētāja lomā uzstājās Jurģis Liepnieks. Neskatoties uz popularitāti un daudzajām lomām teātru iestudējumos, par kurām aktieri Dzelzīti apskaustu ne viens vien kolēģis, viņš nešķiet laimīgs un apmierināts. Viņa dzīve nav bijusi salda. Un intervijā Lauris atklāj, ka joprojām meklējot savas dzīves jēgu. Uz ko Liepnieks jautā – bet kurš tad to jēgu ir atradis, ko? Hmmm. Abi slaveni puiši, kuriem, no malas skatoties, it kā nekā nepietrūkst pilnai laimei, un tomēr…

Nesen uz lielajiem ekrāniem parādījās latviešu režisora Jura Poškus spēlfilma ,,Saule spīd 24 stundas”. Cik noprotams, ilgi veidots un rūpīgi izlolots darbs, kurā spoži staro ne tikai Arktikas saule, bet arī mūsu lieliskais aktieris Andris Keišs galvenā varoņa Mārtiņa lomā. Mārtiņš arī meklē dzīves jēgu, un šie meklējumi viņu aizved uz Ziemeļpolu. Smieklīgi? Lai arī  pieteikumā rakstīts, ka sagaidāma komēdija, man smiekli nenāca. Nemaz. Gaidot filmas pirmizrādi,  portālā ,,Kinoraksti” Keišu intervējusi žurnāliste Kristīne Matīsa (27.04.2021), kurai viņš teicis: 

,,Man liekas, ka tas tiešām ir sāpīgi – ja tev nav sapņa, ja tu nevari izsapņot savu dzīvi, kā tu to redzētu ideālā versijā. Tas, ka nav mērķtiecības, ir baigi sāpīgi, un te ir runa par Mārtiņu. Jo visi tie Ziemeļpola čaļi, viņi visi zina, ko grib – Ginesa rekords, kafejnīca pie jūras, sēdi ar tropical kokteilīti Klusā okeāna krastā un dzer, dzer, dzer… Mārtiņam tādi sapņi liekas pārāk banāli, viņš grib par sevi domāt, ka ir sarežģīts cilvēks un tāpēc viņam vajadzīgs kaut kāds īpašs sapnis… Bet cilvēks nevar sevi piespiest sapņot, tāpat kā nevar piespiest sevi ticēt, un tas ir diezgan sāpīgi.” 

Lielas jēgas dzīvei nav, ja vien paši to savai eksistencei nepiešķiram. Pamatā vienmēr ir izvēle. Satikt īsto cilvēku un izveidot vai neizveidot ģimeni, radīt vai neradīt bērnus, mēģināt dzīvot saticībā, vai atmest ar roku, tiklīdz rodas pirmās grūtības. Peldēt pa straumi vai griezties tai pretī. Ak, šo izvēļu ir tik bezgalīgi daudz, un par tām jau runāts līdz apnikumam! Dvēseļu dakteriem darba nekad netrūkst. Senie latvieši teica īsi: ,,Ko sēsi, to pļausi”. Vai nav ģeniāli? 

Manuprāt, viens no galvenajiem priekšnoteikumiem jēgpilnai dzīvošanai ir darīt darbu, kas dod gandarījumu un prieku. Kas patīk. Nu tā – pa īstam un no sirds. Jau pieminētajā filmā uzskatāmi parādīts – kad darbs ir pieriebies, dzīves jēga zūd, un, ja esi gana drosmīgs un apņēmīgs, jādodas meklējumos. Taču varbūt nemaz nav tālu jāmeklē? Varbūt jēga ir pamanīt? Pamanīt, kā izčākst sniegs meža ziemeļpuses gravās un turpat saules pusē zilas, priecīgas acis atver vizbuļi? Ieraudzīt pirmo nātrīti, pirmo pieneni un priecāties par to? Sadzirdēt, ka dzērves ir atgriezušās un kaut kur tur, aiz kalna, dejodamas kāzu dejas, skaļi sasaucas. Pamanīt, ka tumsā var spīdēt gaisma. Atvērt grāmatu un izlasīt dažas lappuses. Saprast, ka daudzi domā līdzīgi, vai, tieši otrādi, pilnīgi pretēji tev. 

Pieminot pēdējo, atzīšos, ka līdzcilvēku uzskatu dažādība reizēm šķiet pat biedējoša. Veids, kādā šie uzskati tiek pausti, vēl vairāk. Nupat Latvijā uzradies iemesls numur viens, par ko cepties visās iespējamās vietnēs, kur atļauts publiski izpausties. Raugi, daudziem zināmais biznesmenis, UPB holdinga dibinātājs, kurš vadošā darbā nostrādājis teju četrus gadu desmitus un pirms dažiem gadiem Ziemeļvalstu biznesa foruma veidotā topā atzīts par vienu no izcilākajiem uzņēmējdarbības domātājiem Ziemeļeiropā, Uldis Pīlēns nolēmis kandidēt Valsts prezidenta vēlēšanās. Mīļie cilvēki, kādas tik ,,atsauksmes” nav jālasa publiskajos komentāros! Mati ceļas stāvus. Gan par Pīlēna kunga ,,nabadzīgo intelektuālo bagāžu”, gan viņa lielāko nāves grēku – studijām VDR augstskolā laikā, kad ,,normāliem PSRS pilsoņiem” nekas tāds pat sapņos nerādījās. Es, protams, nejūtos kompetenta dziļāk analizēt šos pārmetumus. Norādīšu vienīgi, ka Pīlēna kungs ir sarakstījis apjomīgu grāmatu ar nosaukumu ,,(mans) uzņēmēja kods”, ko 2018. gadā izdeva apgāds Zvaigzne ABC. Tajā viņš daudz stāsta par sevi. Tie, kuri pārmet Pīlēnam nekompetenci un prāta mazspēju, lai nu paņem un palasa šo darbu. Anotācijā teologs Juris Rubenis izteicies visai pravietiski: ,,Tā ir grāmata par to, kā zināšanas sabalsot ar pieredzi un pragmatismu līdzsvarot ar intuīciju. Par to, kā māksla un dzīve plūsmā var palīdzēt labāk sajust zemi sev zem kājām. Īstu zemi. Dzīvi. Latviju.”  

Varbūt dzīves jēga ir tajā, ka mēs to meklējam. Izglītojamies, pilnveidojamies, neieslīgstam rutīnā un pašapmierinātībā. Lai nav tā, ka cilvēks sajūtas tik liels savā galvā, ka nekautrējas par dumju nosaukt to, kurš bez šaubām par viņu daudzreiz gudrāks. Tomēr atrodas precedenti. Nesen atkal pamanīju kārtējo deputātes Grevcovas vēstījumu soctīklos. Nu jau viņa lepojas ar to, ka reiz bijusi palīgstrādniece kādā kokapstrādes uzņēmumā Šķilbēnos un ievēlēta Saeimā, tā teikt, no vienkāršās tautas. Pirms tam meloja, sagrozīja faktus? Nu, un? Kauns, ka tik augstā vietā tikusi, prasti šmaucoties? Ko jūs! Kāpēc jākaunas, ja par tādiem sīkumiem pat īpaši nesoda? Pusotra simta stundu piespiedu darbos. Smieklīgi. Tā teikt, piecas minūtītes pakaunējos, bet bija tā vērts (igra stoit sveč, vai ne, Glorija?). Izblamējusies pa visu Latviju, nu atkal ik rītu mierīgi sasveicinās ar kolēģiem Saeimā un pat acis nenolaiž. Par viņu es nebrīnos. Brīnos par pārējiem 99. Kā viņi to pacieš? Kā mēs visi paciešam krievu muzikantu ālēšanos Lieldienās Rīgas centrā? Kā pacietīsim kārtējo 9.maiju? Intereses pēc ieskatījos vietnē ,,Vikipēdija”. Paskatieties arī jūs! Saeimas deputātes (!) Grevcovas dzīves gājumu un politisko darbību kopumā atspoguļo divas īsas rindkopas, bet pārējo lapu aizņem dati, kas publicēti zem virsraksta ,,Kriminālprocesi”. Kā kaut kas tāds iespējams un joprojām mierīgi turpinās manā Latvijā?! Un, nolaižoties atpakaļ uz zemes, rodas pakluss jautājums – interesanti, kur šī konkrētā dāma saredz savas eksistences jēgu? Sapelnīt pēc iespējas vairāk tīkšķus internetā? 

Labi, miers. Dažreiz ir aplami veltīgi nodoties filozofiskām apcerēm, jo apkārtējie notikumi tāpat saliekas un notiek ,,pa savam”. Un neko tu, mazais cilvēk, tur nevari padarīt. Tad nu nākas apmierināties ar saukli, ko tā iemīļojuši īstie eksistenciālisma pētnieki – dzīvo šeit un tagad. Meklē jēgu katrai dienai, katram mirklim. Dzīvo jēg-pilni!

,,Es zinu, ka jums sēkļu bail. Jūs neticat, ka var braukt pa birztalām un vēriem. Bet paskatieties uz bērziem vējā, kā tie skrien! Un kā enkuri trīc! Un aurē, un smilkst ķēdes. Un noraujas kuģi no enkuriem! Un aizskrien pa plaukstošiem bērziem. Un viņu sāni ir zaļi kā salātu sula. Un visa dzīve ir zaļa sula, kas šķīst gar kuģu sāniem! Un dzenskrūves smaržo pēc piparmētrām. Ahoi!” /Imants Ziedonis /

Ahoi, draugi! Lai pavasara vēji pūš īstajās burās! Lai veicas tiem, kas to pelnījuši, un ,,prātiņ, nāc mājās” piemeklē tos, kam varbūt mājas durvis palikušas pusvirus, tāpēc prātiņš devies pasaulē. Aprīlis jau pusē, drīz jo drīz viss plauks, ziedēs un smaržos. Lai izdodas izbaudīt!