Šodien ir pēdējā darba diena vienai no aprūpētājām Cēsu pilsētas pansionātā. Iestādes vadītāja atzīst - situācija ir bēdīga. Viens no galvenajiem iemesliem - zems atalgojums, ko izjūt arī citās sociālās aprūpes iestādēs. Apzinot situāciju pansionātos, atalgojuma palielināšana ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās ir viena no Labklājības ministrijas prioritātēm.

Ar slapjām mugurām, bet spējot saglabāt smaidu pret klientiem - Cēsu pilsētas pansionāta aprūpētājām vienai ir ap 12 līdz 14 klientiem. Aprūpētāja Ieva Janitena atzīst - par tādu darbu saņemot minimālo algu, ir grūti iztikt. Tāpēc pieņemts lēmums aiziet no darba. “Lai es nomaksātu dzīvokli un visu, ir kaut kas cits jāmeklē, jo, ja dzīvoju laukos, izbraukāt uz darbu nevaru, laukos darba nav, man ir jādzīvo Cēsīs, man ir jāīrē dzīvoklis. Tas sanāk dārgi, laukos ir dzīvokļi. Tas viss sanāk par dārgu.”

Arī aprūpētājas darbs ir atrasts Vācijā kādā ģimenē. Tur būs jāaprūpē tikai viens cilvēks, alga līdz diviem tūkstošiem eiro, turklāt dzīvošana un ēšana turpat uz vietas, kas būs par velti. Pansionāta vadītāja atzīst, ja kāds darbinieks saslimst vai aiziet no darba, vietā atrast grūti. Tā kā ne katrs pērk vietējo laikrakstu, ne visiem ir dators vai dodas uz nodarbinātības aģentūru, sludinājumus, ka meklē aprūpētājus, arī sociālo aprūpētāju, nācies izvietot pat uz ziņojumu dēļiem un pieturtvietās. “Var teikt, ka meitenēm alga ir ļoti zema, 560 ir aprūpētāja alga, paņemam trešo daļu nodokļus nost. Tad, tas nekas arī nav. Cilvēki nāk, kā nāk. Ir arī daudz bez izglītības, bet mēs esam laimīgi, ka tādi ir. Ir arī darbinieki, kas savā darbā ikdienā noplīst, izdeg, tad pēc kāda laika es viņu atlaižu, nepaiet ne dažas dienas. Es lūdzos, lai nāk atkal strādāt, jo zināma nelaime ir zināma, jo es nezinu, kas no nākošā darbinieka atnāks,” saka Inga Gunta Paegle, Cēsu pilsētas pansionāta direktore.

Līdzīgā apmērā atalgojums ir arī citos pansionātos. Vispārējā tipa sociālās aprūpes centrā “Trapene” Smiltenes novadā vadītāja ReTV Ziņām gan nenosauc precīzus skaitļus, tieši cik saņem aprūpētājas, bet atalgojums esot nedaudz virs minimālā pirms nodokļu nomaksas. “Tieši tā kā aprūpētāji, es domāju, ka mums pietiek. Mums jau ir noveicies, ka mums ir divi vīrieši aprūpētāji. Pirmkārt, fiziski viņi ir stiprāki, ir vieglāk kā sievietei, jo ir arī smagi un guloši [klienti]. Lai arī ir dažādi palīglīdzekļi, bet vienalga bieži vien ir ar rokām jāgroza vai jāpaceļ,” pauž Dina Jāņekalne, sociālā aprūpes centra “Trapene” vadītāja.

Nesen no darba gan aizgājusi sociālā darba speciāliste. Viens no iemesliem - arī zemais atalgojums. Citu vietā atrast grūti. Vidēji minimālo algu saņem arī pansionāta “Atvasara” darbinieki Vecumnieku pagastā, Bauskas novadā. “Uz rokas ir nepilni 500 eiro aprūpētājām. Ir tas neapliekamais minimums, kam ir apgādnieki. Mums ir 550 pamatalga aprūpētājam, plus piemaksa par nakts stundām un svētku dienām. Vidēji tā sanāk, kam ir apgādnieki. Ja nekā nav, tad es šorīt apskatījos - 480, tā apmēram,” pauž Zaiga Švāģere, veco ļaužu un invalīdu pansionāta “Atvasara” vadītāja.

Sociālās aprūpes centros arī atzīst, lai gan atalgojums aprūpētājiem ir zems, lielās slodzes dēļ darbinieki jau tā ir izdeguši, ne visiem vairs pietiek spēka strādāt vēl vienā darbā.