Aija Stepanova, Latvju pirts un SPA asociācijas vadītāja, noteikti ir zināma visiem, kas kaut reizi iesaistījies pirtnieku un labbūtības pasākumos. Tieši Aija ir tā, kas nodarbojas ar pasākumu organizēšanu un dara projektu darbu. Taču Aijas ceļš līdz darbam pirts un labjūtas sfērā nemaz nav bijis tik taisns, kā varētu šķist.
Aija, ja tev būtu jāpastāsta par sevi cilvēkam, kurš neko par tevi nezina, ko tu teiktu?
Es zināju, ka šis būs grūti (smejas). Esmu organizatore pēc pārliecības, man patīk radīt jaunas lietas, notikumus, jaunus projektus, man patīk skatīties, kā cilvēki sanāk kopā un no tā dzimst jauni savienojumi. Un man ir paveicies, ka man apkārt sanāk kopā cilvēki, kas domā par savu un apkārtējo dabisko veselumu.
Foto no personīgā arhīva
Zinu, ka šobrid dzīvo Kurzemē, bet pati nāc no Zemgales – kurai vietai jūti stiprāku piederību?
Esmu pilnībā piederīga Zemgalei, izjūtu sevi kā zemgalnieci, tikai ieprecējusies esmu Kurzemē. Man pat ir zemgaļu tautastērps, kas tapis no mantotām lietām un pašas gādāts.
Kā tu nokļuvi no sava bērnības sapņa līdz vietai, kur esi šobrīd, un vai šie lielumi sakrīt?
Bērnībā es gribēju būt prezidente. Pilnīgā nopietnībā! Un es to stāstīju pilnīgi visiem, ko satiku, ka man jābūt prezidentei (smejas). Kādai prezidentei, ko vadīt, to gan es nezināju, bet bērnībā arī savā pagalmā es vienmēr stāvēju sētas vidū un biju izcila indiāņu vadone.
Šobrīd es vadu Pirts un SPA asociāciju, jā, tātad vadu (smejas). Bet svarīgākais šobrīd man ir, lai idejas iet uz priekšu. Man nav svarīgi kā vadītājai sēdēt stikla kalnā un skatīties uz leju, nē, man tuvs sirdij ir apaļā galda princips, kad katrs uzņemas savu atbildību un mēs kopā ejam vienā virzienā.
Līdz tam, kur esmu šobrīd, esmu nonākusi, pateicoties savām asinīm – lai kā es kādreiz muku no veselības sfēras, turpat vien esmu nonākusi – caur pirti un dabu atgādinu cilvēkiem par veselību. Es nāku no vairāku paaudžu ārstu dzimtas, bet mēs ar manu brāli par ārstiem tā arī neaizgājām mācīties, taču mana tagadējā darbības sfēra – pirts un veselums – parāda, ka nekur tālu no tā neesmu nokļuvusi. Šajās “it kā” savās izvēlēs ļoti jūtu senču pēdas.
Esmu dzimusi Dobelē, un kādreiz, kad mammai bija ārsta prakse padomju laikos, mēs nonācām Kurzemē, Kazdangā dzīvoju trīs gadus. Skolā gāju Dobelē, kur arī pabeidzu ģimnāziju. Tad es izmācījos par juristi, kas pilnībā nav saistīts ar veselības aprūpi, strādāju Iekšlietu ministrijā, strādāju Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB), centos atšķetināt un novērst korupcijas gadījumus, tad atkal strādāju Iekšlietu ministrijā, un tad vienā brīdī sapratu, ka tas nav tas, ko man patīk darīt. Arī juridiskā sfēra pārāk nevilināja. Un tad no zila gaisa, uz dullo, mēs nopirkām SPA, un tā iesaistījāmies skaistumkopšanas jomā. Uzņēmums saucās “LaDaile” jeb pilnā nozīmē Latvijas Daile. Šajā stāstā brīvprātīgi ielecu kā circenis pelnos vispār bez zināšanām un iepriekšējās pieredzes, bet mums ļoti iepatikās – radījām latvisku vidi Rīgas centrā, kur ģimenēm sanākt un atpūsties, vārījām saviem klientiem zapti un fermentējām tējas, mums pašiem patika un izskatījās, ka patika arī klientiem.
Aija Stepanova ar vīru Igoru. Foto no personīgā arhīva
Tad, kad mēs taisījām SPA, es nedomāju par uzņēmējdarbības pusi – tajā laikā mums bija mantojuma nauda un man vienkārši ļoti patika vingrot baseinā (smejas). No šodienas skatu punkta – ļoti iracionāli. Ja tu man prasītu, kāpēc mēs to darījām, es nevarētu atbildēt. No šodienas skatu punkta, es noteikti darītu citādāk, uztaisītu kādus excel aprēķinus un iedziļinātos arī tirgus izpētes un finansiālajā jautājuma daļā. Tieši šīs nezināšanas dēļ diemžēl uzņēmums bankrotēja – tā bija laba, bet ļoti dārga augstskola. Taču šajā ceļā iepazinos ar profesionāliem pirtniekiem. Līdz tam par pirti man bija tikai sava bērnības pieredze, māju pirts un staigāšana kopā ar mammu pa pļavām, vācot augus. SPA darbā iepazītais pirtnieks Miervaldis Kaļāns man tad reiz teica: “Aija, tev patīk organizēt, varbūt Jūsu ģimene vēlas uztaisīt pirts festivālu?” Kādu brīdi mēs par to domājām, tas sakrita arī ar maniem garīgajiem meklējumiem, un tā 2016. gadā mēs sarīkojām pirmo Pirtnieku festivālu Nākotnes ciemā. Un tā tas viss aizgāja, šogad būs jau 11. Pirts festivāls Tērvetē jūlija beigās! Tā no jurista un darba Iekšlietu ministrijā un KNAB kļuvu par Pirts un SPA asociācijas vadītāju.
Daudzi nemaz neņemas uzsākt savu biznesu vai pilnībā nomainīt darbības sfēru – tev nav bail riskēt?
Nē, nesirgstu ar bailēm riskēt. Acis ciet un lec tai dīķī iekšā! Bet ne visu tā var izvilkt, kaut kas ir jāzina arī – ar pliku talantu neizairēsi.
Mēs pārāk daudz dzīvojam galvā, aizmirstot, ka mūsu galvu tur kakls, ķermenis, muskuļi, fascijas, asinsrite, limfa – mēs par visām šim sistēmām aizmirstam un par viņām nerūpējamies. Svarīga ir darbība, nevis tas, ko tu esi sev izplānojis galvā. Galvā var dzīvot arī 10 gadus un nekur neaiziet, tāpēc mēs tik daudz slimojam – jo esam sev galvā, kamēr visām pārējām mūsu sistēmām arī ir jākustas. Ja tu stāvi uz vietas, tu zaudē naudu, draugus un veselību. Galvenais ir darīšana. Mani vienmēr ir glābis tas, ka man allaž ir dažādas 116 idejas, un mamma man vienmēr ir teikusi: “Ja no tavām 16 idejām vismaz 3 izdosies, tu jau būs uzvarētāja.” Laikam ir liela nozīme bijusi senčiem un bērnībai. Man bija uzņēmīga mamma, uzņēmīgs tētis, tas ir nodots arī man. Bet, kā jau minēju, jābūt arī zināšanām.
Foto no personīgā arhīva
Kas ir stirpo sieviešu piemēri tavā dzīvē?
Noteikti mamma Dagnija, arī krustmāte Ilze bija stipra sieviete. Mamma man bija uzņēmēja un daktere, krustmāte arī bija daktere, bet vairāk mājas pavarda kopēja – šīm divām dāmām man jāsaka liels paldies.
Savā darba vidē, sevišķi darbā kā juristei, ko uzskata par “vīriešu lauciņu”, vai tev nebūtu bijis vieglāk, ja tu būtu vīrietis?
Es ticu, ka mums visiem ir abas enerģijas iekšā. Mēs esam piedzimuši noteiktā fiziskā formā, protams, lai pildītu konkrētus uzdevumus, un man ka sievietei tādi ir, bet tas nenozīmē, ka man kaut kur būtu vieglāk kā vīrietim. Es ticu un zinu, ka tā pati iekšējā uguns ir vairāk vīrišķā puse, bet kāpēc lai sievietei nebūtu iekšējās uguns? Un, kad tās ir par daudz, mēs varam pārslēgties uz savu mierīgo, sievišķīgo ūdens plūdumu. Tās abas puses, domāju, dzīvo vienlaikus mūsos. Un starp šīm divām pusēm dzīvo vēl arī mūsu iekšējais bērns, un ir jautājums, cik daudz mēs to dzirdam un vai mākam ar to sarunāties. Vēl viena trīsvienība – ne tikai ķermenis, dvēsele un prāts, bet arī vīrišķais, sievišķais un bērns. Mēs visi esam ļoti daudzšķautņainas būtnes. Diezgan daudz cīnos, lai to balansu noturētu – es visu laiku vai nu ieslīgstu pilnīgā darba ritmā, vai piekūstu, aizveros un ieslīgstu atpūtā. Apzināti šobrīd ceļoju uz savu harmoniskāku būšanu.
Vai, tavuprāt, eksistē “sieviešu lomu” un “vīriešu lomu” nodalījums?
To es vēl nevaru paskaidrot, es vēl esmu šajā ceļā. Lomu ir daudz – mēs esam meitas, draudzenes, māsas, sievas – es ticu tam, ka katrā posmā man kā sievietei jāiziet dažādi posmi, katrā no kuriem loma atšķiras, katrā no tiem no jauna jāatklāj sava sievišķība. Svarīgākais ir augt, jo sievišķība aug mums līdzi; tas, kāda sieviete es biju 20 gados un kāda esmu tagad, tās ir divas dažādas sievietes ar pilnīgi atšķirīgiem uzdevumiem.
Kāda ir tava attieksme pret to, ka sievietei mūsdienās vienmēr labi jāizskatās, ka viņa nedrīkst novecot?
Es domāju, ka tie ir mūsu bērnības traumu rezultāti, jo no mums bērnībā bieži tiek daudz prasīts, un labi mēs jūtamies tikai tad, kad izpildām visus dotos uzdevumus. Mēs neprotam justies labi tikai tāpēc, ka mēs vienkārši esam. Tas ir visa pamatā. Sievišķība pati par sevi, manuprāt, nav izskaidrojama, ir jāpēta, kā mēs jūtamies savā ķermenī. Protams, kurai gan nepatīk sapucēties? Tikai kādai no mums sapucēšanās nozīme uzvilkt puķainu kleitu, kādai – uzvilkt ādas jaku, uzkāpt uz motocikla aizbraukt. Abām ir vieta būt un abas ir sievišķīgas.
Foto no personīgā arhīva
Ko tu ieteiktu sievietēm, kas vēl nav atradušas savu iekšējo spēku – kur sākt?
Es ticu, ka visam saknes ir bērnībā. Ja ar to neesam tikuši galā, varam stāvēt kaut vai uz galvas, procesi uz priekšu neies. Ir tāda ļoti labs stāsts par ziloni: mazu zilonīti piesien pie ķēdes jau no pašas bērnības, un tā viņš iet pa apli, mazam viņam neko vairāk nevajag. Aplis ir iezīmēts, un pa to apli viņš iet visu dzīvi. Viņš paaugas, vietas paliek mazāk, bet aplis jau ir iemīts. Un tad viņš izaug pavisam liels, viņš jau sen varētu pārraut ķēdi, bet viņš turpina staigāt pa apli. Mums uzliek robežas bērnībā, un, ja mēs no tām nemākam vai negribam tikt ārā, mēs visu dzīvi pa to riņķi turpinām staigāt. Mēs nekur neejam, jo mēs baidāmies, mēs sev neticam, mēs nezinām, ka mēs varam kaut ko gribēt, un mēs riņķojam.
Man reiz ļoti palīdzēja sekojoša prakse – apsēsties, paņemt papīra lapu un bez jebkādas idealizācijas, pilnīgi godīgi uzrakstīt visu sev tolaik, bērnībā, apkārt bijušo cilvēku plusus un mīnusus – gan radu, gan draugu. Un tad, to lasot, ļoti interesantas atklāsmes nāk, un var saprast, no kurienes mūsos ir tās vai citas īpašības un reakcijas uz šo pasauli. Dzimtas iedotais ir liela bagātība, bet ir jāizprot savas stiprās un vājās puses, ko tu redzi savējos, tas ir spogulis. Ir jāsaprot, ka tu esi pieaudzis zilonis, kuru noturēt uz vietas vari tikai tu pats.