Ar Santu Šmiti man bija tas gods iepazīties nevalstisko organizāciju projektā, kur Santas prezentācija par “Sēlijas salu” kustību un tas, ar kādu aizrautību viņa stāstīja par savu kopienu un novadu, lika man uzreiz automātiski blakus viņas vārdam telefonā uzrakstīt “Sēlija”. Domājot par Sēlijas stiprajām sievietēm, Santa man ienāca prātā kā pirmā.
Šobrīd Santa ir biedrības “Kopienu sadarbības tīkls “Sēlijas salas”” valdes locekle un projektu koordinatore. “Sēlijas salas” ir inovatīvs, kopienu sadarbības tīkls un kustība, kas apvieno mazas apdzīvotas vietas (skrajciemus, viensētu pudurus) Sēlijas vēsturiskajā zemē, lai veicinātu to attīstību, atpazīstamību un tūrismu.
Santa, ja tev būtu sevi jāiepazīstina ar cilvēku, kurš par tevi neko nezina, ko tu teiktu?
Es esmu laimīgs cilvēks, kas dzīvo laukos un kas ir mazliet kareivīgs – jo cīņa par svarīgo notiek ne tikai kaujas laukos, tepat blakus aiz robežas, bet arī ikdienā, pārstāvot lauku intereses.
Es gribu dzīvot laukos, man patīk šeit dzīvot, un ir svarīgi, lai to saprot apkārtējie, sevišķi politiķi, kas atbild par dzīves plānošanu lauku apvidos ilgākā periodā. Mēs, kas esam šeit uz vietas, zinām, ko darīt, kā darīt, bet svarīgi, lai to zinātu arī tie, kas pieņem lēmumus.
Un tava piederība ir Sēlijai?
Tas ir sarežģīts jautājums – jo vairāk domā par savu identitāti un jo vairāk rosini par tām domāt citus, jo vairāk saproti, cik daudzslāņains šis jautājums ir. Mūs veido ļoti daudz elementu. Mani ļoti interesē arī, kas notiek aiz mūsu valsts robežas, man patīk ceļot, iepazīt dažādas kultūras un caur tām varbūt saprast vairāk sevi pašu. Es, pirmkārt, esmu latviete, es pārstāvu Sēliju un dzīvoju Aknīstē, kas ir manas mājas un dzimtā puse. Jā, es esmu aknīstiete pirmām kārtām, bet man ir duāla sajūta ar sēlisko identitāti, jo es uzaugu Vidzemē, līdz ar to es esmu bijusi tuvu tam, kas saistās ar literāro valodu. No savas valodas es kādu laiku centos “ravēt” ārā visu sēlisko izrunu, ko es šobrīd, iespējams, nedaudz nožēloju.
Kādas ir atšķirības, ko tu saskati Sēlijā?
Tas ir otrs smagais jautājums – es tās redzu, bet vai es mācēšu tās paskaidrot (smejas). Mums Sēlijā nav ne augstu kalnu, ne dziļas jūras, lai gan reizi gadā Dvietes palienē izveidojas Sēlijas jūra. Reljefā un tādā dabas formātā mēs esam tāda pati Latvija. Es teiktu, atšķirīgi ir cilvēki, sajūta, kas ir radusies starp cilvēkiem šeit, sajūta, ka mēs esam iekšēji stipri. Noteikti visos novados ir stipri cilvēki, bet tādu māju sajūtu man dod tikai šie cilvēki, kas ir Sēlijā. Es to nevaru izstāstīt vārdos, bet man ir svarīgi tie cilvēki, kas man te ir apkārt gan profesionālajā, gan privātajā vidē.
Ja salīdzinām, sēļi ir savrupi un tieši. Vai tik tieši, cik kurzemnieki, nezinu, bet mēs varētu līdzināties. Tādi, kas ne līdz galam ir gatavi dižoties ar saviem varoņdarbiem. Mums ir jāizdara viss uz 110% pirms varam lepoties un ar to mēs īstenībā cīnāmies. Mēs mēģinām teikt citiem salu cilvēkiem (red. par “salu” Sēlijā sauc apdzīvotu vietu), ka viņiem dažreiz jāpadižojas ar sasniegto, vēl procesā esot. Tas var daudz ko mainīt, runājot ar politiķiem vai braucot uz ārzemēm un parādot, ka – hei, brauciet uz Sēliju, mums ir unikālas pieaugušo apmācību programmas mazo vietu iedzīvināšanai, brauciet mācīties no mums! Tam ir milzīga pievienotā vērtība. Un ar kopienu sadarbības tīklu “Sēlijas salas” mēs arī mēģinām veidot šo publisko tēlu, kur stāstām par sasniegto. Un tas ļauj cilvēkiem noticēt, ka ir jādalās ar to, ko viņi prot vislabāk. Tas ir brīnišķīgi un to vajadzētu vairāk.
Kā tu nokļuvi no sava bērnības sapņa līdz tam, kur esi šobrīd? Vai šie lielumi sakrīt?
Es teiktu, ka jā – bērnībā es gribēju būt stjuarte un žurnāliste. Žurnāliste es esmu principā diendienā, jo man ir jārunā ar cilvēkiem, jāraksta publikācijas, jāfilmē video un arī “jārok dziļāk”, jābūt tai, kas kaut kādā ziņā pieskata to, ko dara pašvaldība, reizēm aicinot viņus tomēr pārdomāt dažas lietas.
Stjuarte – jā, lidoju diezgan daudz darba darīšanās, bet šobrīd tā vairs nav mana sapņu profesija. Es īstenībā nesen par to domāju, ka tieši žurnālistikā es ļoti vēlējos strādāt, arī mēģināju iestāties studēt, bet netiku dažādu iemeslu dēļ, un tā vietā izstudēju ģeogrāfiju, kas arī ir ļoti cieši saistīta ar manām darba gaitām. Droši vien, ka tādiem līkloču ceļiem esmu nonākusi tur, kur man patiešām ir jābūt.
Kad mēs pārcēlāmies uz Aknīsti no Rīgas un man bija jādomā, kur es strādāšu, man likās, ka būs jābraukā uz Jēkabpili vai Daugavpili. Bet tajā laikā Aknīstes pašvaldībā tieši meklēja teritorijas plānotāju, un es pieteicos šajā darbā, jo man ir profesionālais maģistra grāds telpiskās attīstības plānošanā. Pēc ATR reformas turpināju darbu Jēkabpils novada pašvaldībā, bet paralēli visu laiku arī strādāju nevalstiskajā sektorā: gan biedrībā “Sēlijas laivas”, kas ir vairāk ģimenes projekts, kā arī iesaistījos “Sēlijas salās”. Sanāca tāda sēdēšana uz diviem krēsliem, un jo vairāk es iepazinos ar nevalstisko organizāciju (NVO) sektoru, jo vairāk es sapratu, ka man nepatīk tas formāts, kāds ir darbā pašvaldībā, kur es esmu kastītē, kur man jādara konkrētas lietas un kur es nevaru skatīties plašāk. Līdz ar to es pieņēmu nepopulāru lēmumu, aizgāju no darba pašvaldībā un turpināju strādāt tikai biedrībās.
“Sēlijas salas” sākās kā starpteritoriālais LEADER projekts, trīs partnerības izveidoja un attīstīja šo ideju divu gadu periodā. Projekts beidzās, bet cilvēki prasīja: “Kas būs tālāk? Mēs gribam vēl!”. Skaidrs, ka tika kaut kas liels iekustināts, to varēja redzēt jau procesā. Un tā tas attīstījās un nonāca līdz biedrības statusam, bez kura, mēs zinām, nav iespējams pretendēt uz ārējo finansējumu. Šogad aprit jau pieci gadi kopš biedrības pastāvēšanas, milzīgi daudz darba jau ir izdarīts, un es esmu no sirds priecīga, ka varu strādāt plecu pie pleca ar Sēlijas mūsdienu dižgariem.
Nevalstiskais sektors, cik zināms, ir slavens ar to, ka tā darbiniekiem jābūt ļoti multifunkcionāliem. Kā tu visu paspēj?
Sajūta, ka diennaktī vajadzētu 25. un 26. stundu, protams, ka ir, bet pēdējā laikā es esmu iemācījusies izvirzīt prioritātes, kuru secībā es esmu pirmajā vietā, tad ir ģimene un tad ir darbs. Es strādāju attālināti – tas ir tas, par ko es sapņoju jau, kad pārcēlos no Rīgas un Aknīsti. Ja tolaik tā bija utopija, tagad tā ir realitāte. Man ir lielas pašdisciplīnas un pašmotivācijas spējas, tādēļ darbs no mājām nemazina manu produktivitāti, esmu pati sev priekšniece. Brīžiem gan darba ir mazliet vairāk, nekā iespēju izdarīt to uzreiz.
Kā tu nonāci līdz sevis nolikšanai pirmajā vietā? Parasti dzirdam, ka primārais cilvēkiem ir darbs vai ģimene.
Līdz šai atziņai es nonācu pagājušā gada oktobrī, kad es biju tik ļoti pārstrādājusies, ka es vairs nepazinu sevi. Man liekas, no labas dzīves sieviete sevi nenoliek pirmajā vietā. Es sapratu, ka, ja es neprioritizēšu sevi, tad nekam nav jēgas. Lai gan es nekad neesmu bijusi tāda, kas galīgi par sevi aizmirst, bet ar lielāku darba apjomu ir jāsabalansē arī lielāks atpūtas apjoms, tāpēc tagad es uzmanīgi klausos savā ķermenī un prātā. Man ir samērā striktas ikdienas rutīnas, kad es pieskatu savu darba laiku. Ir lietas, kas man palīdz – fiziskās aktivitātes, – tas palīdz savi sakārtot. Jebkurai stiprai dāmai iesaku – ja ir izvēle strādāt vai sevi palutināt, izvēlēties otro variantu.
Vai tev būtu vieglāk, ja tu būtu vīrietis?
Vienā vārdā – jā! Lai gan man ļoti patīk būt par sievieti. Šķiet, ka vīriešiem ir nedaudz vieglāk, sevišķi šajā mūsu nozarē, kas ir interešu pārstāvniecība un politika. Es no sirds mīlu politiku un sekoju līdzi aktuālajam. Protams, manī ir ļoti daudz dusmu par to, kā viss notiek, ka kompromisos pazūd tik daudz labu lietu un foršu cilvēku ideju. Jā, iespējams, ja es būtu vīrietis, es būtu politikā.
Man kā sievietei šobrīd Latvijā tieši profesionālajā vidē pietrūkst stipru vīriešu. Nevalstiskajā sektorā noteikti, tur pārsvarā ir tikai dāmas. Savukārt gan vietējā, gan reģionālajā politikā ir daudz vīriešu, bet maz tādu, kas spēj sadarboties un vizionāri domāt. Viņiem būtu derīgi pārņemt dažas sievišķīgās īpašības kā intuīcija un vizionēšana, es domāju.
Vai tavā dzimtā vai dzīvē kopumā ir bijuši spēcīgu sieviešu paraugi, kas tevi iedvesmojuši?
Jā, visas manas dzimtas sievietes. Mana mamma, mana vecmāmiņa. Kopš studiju laika esmu studenšu korporācijā “Spīdola”, kurā ir daudz jaunu sieviešu, bet tām pretī ir dāmas 70 un 80 gados, kas jau sasniegušas ļoti daudz, un tu spēj tikai noelsties, cik viens cilvēks dzīvē var izdarīt un būt – gan māte, gan profesionāle, gan mentore un skolotāja, nesavtīgi daloties savā dzīves pieredzē ar citiem. Tā ka arī “Spīdolas” biedres ir mans paraugs.
Ja mēs skatāmies uz Latviju, mēs joprojām esam pirmajās vietās vardarbības ģimenē rādītājos, un diemžēl jāsaka, ka ne visas sievietes ir spējušas atrast savu kopienu, savus cilvēkus un savu spēku – ko tu viņām varētu ieteikt?
Pateikt: “Nē, es esmu svarīga.” Es domāju, katrā sievietē ir milzīgs spēks. Viss sākas no mums. Mana labjūta ir svarīga. Man ir bijušas situācijas dzīvē, kad mani pateiktie “nē” ir ļoti labi nostrādājuši, bet kā līdz tam nonākt… tur katrai no mums savs ceļš ejams, un bez tā noiešanas pašai tam “nē” nebūs īsta svara.