Krievija veiksmīgi iznīcina Ukrainas militāro infrastruktūru, nenodarot pāri nevienam civiliedzīvotājam. Savukārt ukraiņi nemitīgi nogalina mierīgos Krievijas iedzīvotājus. Tieši šādu greizo spoguļu karaļvalsti iztēlo Kremļa propagandisti, turpinoties Ukrainas dronu triecieniem Krievijas iekšzemē.
Lai savu iedzīvotāju acīs vismaz kaut kā attaisnotu ukraiņu dronu nodarītos zaudējumus, Maskavas ideoloģiskie darboņi ķeras pie meliem apvienojumā ar noklusēšanu. Proti, krievi uzsvērti ziņo par saviem “atriebes” triecieniem Ukrainai, kur liesmojot militārās noliktavas, pilnīgi noklusējot civiliedzīvotāju upurus. Tikmēr ukraiņu triecieni Krievijā tiek pasniegti kā terora akti, noklusējot postījumus, kas nodarīti Krievijas militārajai infrastruktūrai.
Krievu propagandai visnotaļ patīkams temats ir arī Ukrainā notiekošās izmaiņas valdībā un militārajā vadībā, un ar tiem saistītie Ukrainas iedzīvotāju protesti. Tas kārtējo reizi ļauj Ukrainu iztēlot kā neizdevušos valsti.
Savukārt par Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova tikšanos ar ASV valsts sekretāru Marko Rubio Filipīnu galvaspilsētā Manilā tika ziņots, ka Krievija vēl joprojām esot gatava Ukrainas kara diplomātiskajam risinājumam, taču tikai Ankoridžas vienošanās ietvaros. Tas nozīmē, ka Ukrainai būtu jāatdod Krievijai viss Donbass, uz ko ukraiņi nav gatavi, un ko pašreizējā situācijā atteicās atbalstīt arī Rubio.
“Nacists un banderovietis” bruņoto spēku vadībā
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelensksis Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieka amatā ir iecēlis Mihailo Drapatiju, kas stājas Oleksandra Sirska vietā. Krievu propagandisti jau paspējuši paziņot, ka Drapatijs ir “nacists” un “banderovietis”.
Lai “skaidrotu” vai, precīzāk sakot, melotu par Ukrainā notiekošo, raidījumā “60 minūtes” vārds tika dots bijušajam Ukrainas Augstākās radas deputātam, separātiski noskaņotajam prokrieviskajam politiķim Oļegam Carevam, kurš tika pieteikts kā “krievu pavasara” līderis. Propagandiste Olga Skabejeva uzsvēra, ka Carevs noraidīja “bruņoto apvērsumu” Kijivā un nebaidījās iebilst pret Maidanu. Viņš zinot visu par to, kā Ukraina tika un tiek pārvaldīta, un tieši viņš esot atklājis shēmu par ASV skaidras naudas piegādi Maidana organizētājiem, par ko esot vajāts dzimtenē.
Carevs savus melus pasniedza ļoti primitīvā veidā, paziņojot, ka viss, kas notiek Ukrainā, notiek tikai naudas dēļ. “Tur nav nekādas ideoloģijas. Konflikts starp Sirski un Fedorovu (atlaistais aizsardzības ministrs Mihailo Fedorovs) ir pilnīgi nebūtisks. Tas ir tikai naudas jautājums. Zelenskis ir izvirzījis ambiciozu mērķi: personīgi šogad piesaistīt 15-20 miljardus dolāru. Es varu precīzi nosaukt šos skaitļus, jo personīgi pazīstu cilvēkus, kas atmazgās naudu,” klāstīja Carevs.
Viņš autoritatīvi paziņoja, ka “kartona maidans” arī esot tikai naudas dēļ. Par to cīnoties gan Zelenskis personīgi, gan politiskās partijas, gan oligarhi.
Šāds naratīvs krieviem ir ļoti izdevīgs, jo apliecina viņu uzstādījumu, ka Ukraina ir “aizjūras saimnieku” marionešu valsts, kuras vadībai rūp tikai sava kabata, nevis “nabaga” Ukrainas tautas liktenis, par kuru cīnās Krievija.
Jāteic, ka Zelenska lēmums atstādināt Fedorovu no aizsardzības ministra amata patiešām izsauca protestus Ukrainā, un to neviennozīmīgi vērtēja arī Rietumu analītiķi. Tā, piemēram, CNN raksta, ka Zelenskim nepatīk, ja popularitāti gūst “paralēlas personas”. Medija ieskatā šo incidentu varēja novērst, ja Zelenskis no amata būtu atstādinājis Sirski, jo “runas par viņa neveiksmēm atbalsojās visā Kijivā”.
Savukārt kā uzskata domnīcas “Carnegie Endowment for International Peace” politiskais analītiķis Balazs Jarabiks, visi valdības un militārās vadības pārkārtojumi apliecina, ka, tiklīdz Ukrainas ārējā finansiālā un drošības pozīcija kļuvusi stabilāka, Zelenskis ir mainījis savu prioritāti no reformu virzītas varas dalīšanas uz centralizētas politiskās kontroles atjaunošanu pār institūcijām, kas noteiks Ukrainas rīcību ilgāka kara gadījumā. Kontrole pār reformām ir kļuvusi par jaunās izpildvaras organizējošo principu.
Līdz ar to Fedorova atlaišana atspoguļo Zelenska ilgstošo pieeju pārvaldībai: novērst militārās varas politizāciju un nodrošināt, lai ministri īstenotu politiku, nevis izstrādātu neatkarīgas politiskas programmas. Fedorovs pārkāpa abas šīs robežas, apdraudot kara laika vadības saskaņotību.
“Zelenskis nenostājās ne reformistu, ne militārās iekārtas kā tādas pusē, bet gan politiskās kontroles pusē. Viņa veiktās jaunākās iecelšanas amatos atkārtoti apstiprina viņa principu, ka nevienai institūcijai vai indivīdam neatkarīgi no popularitātes vai kara laika sasniegumiem nedrīkst ļaut attīstīties par neatkarīgu politiskās varas centru. Vai šī konsolidācija galu galā stiprinās Ukrainas spēju izturēt ilgu karu, joprojām ir atklāts jautājums,” raksta Jarabiks.
Cinisma paraugstunda
Svētdienas vakara sarunu šovu tā vadītājs, odiozais propagandists Vladimirs Solovjovs iesāka ar monologu par to, ka Zaporižjes apgabals sēro par Ukrainas uzbrukumā Kiriļivkas kūrortam nogalinātajiem upuriem. To esot vairāk nekā desmit, tostarp bērni.
“Tur nebija neviena cilvēka, kam būtu kaut mazākā saistība ar armiju, Aizsardzības ministriju vai militāri rūpniecisko kompleksu; tie bija tikai civiliedzīvotāji. Mērķu izvēle tika veikta ar amerikāņu uzņēmumu palīdzību. Galīgo lēmumu pieņēma kara noziedznieks, nacists, terorists un bandīts, kurš tikko stājies amatā [domāts jaunieceltais aizsardzības ministrs Mihailo Drapatijs]. Jāatzīmē, ka viņš savu karjeru sāka 2014. gadā, iznīcinot Mariupoles civiliedzīvotājus, un tagad viņš svin savu iecelšanu amatā ar šiem asiņainajiem upuriem. Protams, Zelenskis deva zaļo gaismu, un mēs redzam, kas notiek tagad. To nevar nosaukt nekā citādi kā par terorismu. Viņi ir jāiznīcina,” pauda Solovjovs.
Tikmēr ārzemju militārie analītiķi nav apstiprinājuši, ka Ukraina būtu devusi triecienu tūrisma kūrortam. Kā ziņo ietekmīgākā militārā domnīca “Starptautiskais kara pētījumu institūts” (ISW), kas padziļināti pēta notikumus karadarbības zonās, neviens Ukrainas avots nav apstiprinājis, ka Ukrainas spēki būtu uzbrukuši atpūtas centram. Krievija ir atkārtoti izmantojusi nepārbaudāmus apgalvojumus par Ukrainas triecieniem pret civiliedzīvotājiem, lai sasniegtu savus informatīvos mērķus un attaisnotu pastiprinātu agresiju pret Ukrainu.
Kamēr krievi operē ar nepārbaudāmiem faktiem (zīmīgi, ka nekāds vizuālais materiāls no notikuma vietas demonstrēts netika), tikmēr neapgāžams un pierādīts fakts ir Krievijas uzbrukums Kijivas apkārtnei 24. jūlijā, kurā gāja bojā vismaz desmit cilvēki un aptuveni 100 tika ievainoti. Turklāt, kā ziņo CNN, Krievijas uzbrukumos šomēnes nogalināti vismaz 377 civiliedzīvotāji un ievainoti 2129, padarot to par nāvējošāko kara mēnesi kopš 2022. gada aprīļa.
Uz šā fona vairāk nekā ciniski skan Solovjova teiktais, ka “mūsu nežēlības pakāpe nedrīkst aizskart mūsu tautas taisnīguma izjūtu. Tāpēc atšķirībā no ukraiņiem mēs nekad neuzbruksim dzīvojamajiem rajoniem; mēs neesam cīnījušies un necīnāmies pret civiliedzīvotājiem. Bet attiecībā uz mūsu ienaidniekiem, nacistiem, viņu militāro un politisko vadību, mums jāpāriet uz fiziskas iznīcināšanas politiku. Citas iespējas vienkārši nav. Tāpēc Zelenskim, Drapatijam, Budanovam un visiem tiem, kas pirms viņiem ieņēma amatus, manuprāt, kā teroristiem nevajadzētu dzīvot šajā zemē. Viņiem vienkārši nevajadzētu”.
Vārdi “mēs neesam cīnījušies un necīnāmies pret civiliedzīvotājiem” īpaši ciniski sāpīgi izklausās, atceroties Bučas slaktiņu un sabombardēto Mariupoles drāmas teātri ar milzīgu labi redzamu uzrakstu “bērni”.
Putins, Lavrovs un Rubio
26. jūlijā Krievijā atzīmēja jūras kara flotes dienu, kas tika izmantota kā kārtējais propagandistu triumfs, slavinot “varonīgo Krieviju”.
Krievijas diktators Vladimirs Putins, tiekoties ar jūrniekiem Sanktpēterburgā, plaši apsprieda Krievijas vēsturiskās tiesības uz Ukrainu, vienlaikus demonstrējot savu apsēstību ar Krievijas un Ukrainas vēsturi un apšaubāmu tās interpretāciju. Viņaprāt, Krievijai vajadzētu pretendēt uz visu Ukrainas austrumu pusi, kas būtu krietni plašāka par esošo Donbasa un Ukrainas dienvidu aneksiju.
“Ukraina vienmēr ir bijusi sadalīta kreisā krasta un labā krasta Ukrainā. Kreisā krasta Ukraina vienmēr ir tikusi uzskatīta ne tikai par orientētu uz Krieviju, bet gan par Krievijas daļu. Staļins šīs zemes atdeva Ukrainai. Bet viņš tās atdeva vienas valsts – PSRS – ietvaros. Acīmredzot viņam nekad neienāca prātā, ka varētu rasties tāda situācija kā šodien,” klāstīja Putins.
Vienlaikus viņš attēloja Krieviju kā vienīgo Ukrainas teritoriālās integritātes garantu, jo Rietumukrainu vēloties anektēt tās kaimiņvalstis.
Acīmredzot, lai celtu panīkušo kaujas garu, Putins kārtējo reizi atražoja savas klasiskās fantāzijas par Ukrainā un visos Rietumos atdzimušo fašismu, kura patiesā atmoda gan notikusi tieši Krievijā. Ukrainas identitāte balstoties nacismā un neonacismā, un to atbalstot Rietumu “antikrieviskie centri”, kurus veidojot to cilvēku pēcnācēji, kas emigrēja uz Rietumiem, jo kara laikā cīnījās Vācijas pusē.
Netiešā veidā šo diskursu atkārtoja arī Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, kurš pēc tikšanās ar ASV valsts sekretāru Marko Rubio paziņoja, ka Krievija dotu priekšroku diplomātiskam risinājumam “Ankoridžas garā”, taču Ukraina un Eiropa to noraida.
“Šī augstprātīgā, pat nicinošā amerikāņu priekšlikumu noraidīšana notiek lielā mērā tāpēc, ka Zelenska Ukraina tiek piepumpēta ar ieročiem, viņam tiek piegādāts milzīgs daudzums dronu, ar kuru palīdzību viņš cenšas graut Krievijas Federāciju, uzbrūkot civiliedzīvotājiem un civiliem mērķiem. Un ievērojama daļa no šī atbalsta Zelenskim ir amerikāņu palīdzība. Ne tikai tāpēc, ka viņi pārdod ieročus Eiropas Savienībai, kas pēc tam tos nosūta uz Ukrainu, bet arī tāpēc, ka amerikāņi sniedz izlūkošanas datus,” sūkstījās Lavrovs.
Vienlaikus viņš uzsvēra, ka Putina izvirzītie mērķi tikšot sasniegti jebkurā gadījumā. Tas nozīmē, ka karš tik ātri vēl nebeigsies, un diez vai tam ir diplomātisks risinājums, jo Kremlis nevar atkāpties no savas prasības par visa Donbasa iegūšanu, tostarp iekšpolitisku apsvērumu dēļ, savukārt Ukraina šādam darījumam nekad nepiekritīs.