“Šorīt sirds kā saule gaiša, gribas vēlēt tikai labu: “Lai tu apaļš tā kā pūpols!” Kas vien mājā, visi dabū,” runājot par senču ticējumos balstītu paražu Pūpolsvētdienas rītā visus – arī mājdzīvniekus – iepērt ar pūpolzaru saišķi, vēlot skaistumu un veselību, savā dzejolī “Pūpolu svētdiena” saka Augusts Saulietis.
Jāsaka, ka šie ticējumi laika gaitā ievijušies kristiešu svētkos – citur šī diena saukta par Palmu svētdienu, bet, tā kā pie mums palmas neaug, tad bija jāpielāgo pūpoli senajām Lieldienu tradīcijām.
Tāpat kā Lieldienās, arī Pūpolsvētdienas rītā vajag noskalot seju strautā – ticējums vēsta, ka tad būšot skaistums un mundrums visam gadam.
Pūpolzari esot jāsalauž jau saullēktā, bet pēc pēršanas tie jāpiesprauž pie mājas sienas. Kad nu vasarā uznākot negaiss, šos zarus met plītī – šie dūmi izgaisinot negaisa mākoņus.
Kas attiecas uz plīti – tieši Pūpolsvētdienā tā jāiztīra un pelni jāizkaisa dārzā, tad dārzeņiem būšot laba raža.
Pūpolu daudzums Pūpolsvētdienai salauztajos zaros arī liecina par gaidāmo ražu – ja pūpolu maz, maz būs kartupeļu, bet, ja daudz – labi augšot zirņi un pupas. No zirņiem vai pupām un cūkas galvas Pūpolsvētdienā vārīta “pūpolputra”.
Pūpolsvētdienā bērniem nevajadzētu ķemmēt matus, jo ticējumos teikts – pretējā gadījumā var parādīties utis.
Tāpat šajā dienā ieteicams neiet viesos un palikt mājās, jo tas sola mierīgu un veiksmīgu gadu.