Didzis Kalniņš ir latviešu pianists, kas Īrijā dzīvo jau 10 gadus. Didzis ir uzstājies daudzās prestižās koncertvietās visā Īrijā un sniedzis koncertus visā pasaulē, tostarp tādās valstīs kā Itālija, Vācija, Lielbritānija, Francija, Spānija, Latvija, Igaunija un Brazīlija. Pēc Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas absolvēšanas, pamatstudijas Didzis beidzis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā profesora Jura Kalnciema vadībā. Maģistra grāds savukārt iegūts ārzemēs, Itālijā, Vičencas mūzikas konservatorijā “Arrigo Pedrollo” profesora Marko Teca vadībā, pēc kā nonācis Īrijā un turpinājis pilna laika doktorantūras studijas Īrijas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā pie profesores Terēzes Fahi, un 2023. gadā ieguvis doktora grādu mūzikas atskaņotājmākslā. Šobrīd Didzis gan strādā kā pedagogs, gan uzstājas kā pianists, neaizmirstot par savām latviskajām saknēm – nupat savā dzimšanas dienā Didzis uzstājies ar koncertprogrammu “Echos of Latvia” (“Latvijas atbalsis”), kurā izskanēja Jāņa Mediņa mazāk pazīstamie skaņdarbi klavierēm.
Didzi, kā un kādu iemeslu dēļ tu nokļuvi Īrijā?
Sākotnēji es šeit ierados, jo mani uzaicināja koncertēt ar īru vijolnieci, kurai nebija pianista. Pēc tam es atkal tiku uzaicināts kā koncertmeistars vijolspēles skolas koncerttūrē, un pēc maģistra studiju absolvēšanas arī privātā dzīve sasaistījās ar Īriju, tā nu es te esmu palicis.
Par ko tu šeit strādā?
Pamatā strādāju pedagoģijā, mācu jaunos mūziķus un attīstu viņu muzikālo domāšanu, paralēli aktīvi koncertējot gan solo, gan kamermūzikā. Mani interesē arī mūzikas pētniecība, kas organiski papildina manu praktisko darbību un sniedz dziļāku skatījumu uz repertuāru un interpretācijas procesiem. Trīs reizes gadā piedalos praktisko mūzikas eksāmenu vērtēšanā Īrijas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā un izbraukumos visā Īrijā, kur vērtēju dažādu līmeņu audzēkņu sniegumu.
Cik svarīgi tev ir saglabāt latvisko identitāti, esot šeit, un kā tu to dari?
Man vienmēr ir bijis svarīgi nest Latvijas vārdu pasaulē. To izjutu gan dzīvojot Īrijā, gan Itālijā, gan atrodoties Latvijā — mēs esam maza tauta, un katram no mums ir sava daļa atbildības. Man šķiet būtiski iepazīstināt pasauli ar latviešu komponistiem, atskaņot viņu mūziku un parādīt, cik daudzslāņaina ir mūsu kultūra. Šī doma arī sasaucas ar manu koncertprogrammu “Echos of Latvia”, kas veltīta Jāņa Mediņa klaviermūzikai.
Dažkārt sadarbojos ar latviešu kolektīviem, piedaloties viņu rīkotajos pasākumos. Ja labi pameklē, var atrast ļoti dzīvu un sirsnīgu kultūras vidi, kas palīdz saglabāt saikni ar Latviju.
Jau pieminēji citādo mācību sistēmu tieši mūzikas jomā – cik saprotu, te daudz svarīgākas ir mūziķu prasmes un talants, nevis iepriekš iegūtā izglītība? Nupat Signis Jaunzems, latviešu kora Īrijā “La’Ir” diriģents, stāstīja, ka šeit uzreiz iestājies studēt maģistrantūrā mūzikā bez iepriekš pabeigtas bakalaura mūzikas izglītības, kas Latvijā, domāju, nebūtu iespējams.
Daudz kas ir atkarīgs no konkrētās mācību iestādes. Piemēram, Karaliskajā Īrijas Mūzikas akadēmijā formāli nepieciešams iepriekšējās izglītības dokuments, taču pastāv arī uzņemšanas ceļš, kas ļauj iestāties, ja kandidātam ir “līdzvērtīgas prasmes un pieredze”. Līdzīga pieeja ir Itālijā — tur talants bieži vien tiek vērtēts augstāk par papīriem, un īpaši spēcīgiem kandidātiem ir iespēja uzreiz stāties maģistrantūrā.
Protams, akadēmiskās zināšanas ir svarīgas, taču mūzikā joprojām pastāv princips, ka izcils talants var atvērt durvis arī ārpus formālajiem rāmjiem. Par Latvijas sistēmu gan nevaru spriest tik precīzi, bet, manuprāt, bakalaura diplomam ir daudz lielāka vērtība, stājoties maģistrantūrā.
Pastāv stereotips, ka ar mūziķa un/vai mākslinieka profesiju nav iespējams nopelnīt. Ko tu šajā sakarā varētu bilst?
Manā gadījumā tas noteikti tā nav – mans darbs ir mūzika, un tas mani pilnībā finansiāli nodrošina.
Kā atrašanās šeit ir ietekmējusi tavu repertuāra izvēli vai iedvesmas avotus?
Es nevarētu teikt, ka valsts, kurā dzīvoju, būtiski ietekmē to, ko spēlēju. Man svarīgākais ir palikt uzticīgam savai gaumei un tam, kas mani patiesi aizrauj, nevis pielāgoties kādām komerciālām vajadzībām.
Kāds ir tavs muzikālais ampluā?
Man patīk jaunais un neizzinātais. Romantisms, 20. gadsimta un mūsdienu komponistu mūzika varētu būt mans ampluā. Bet es varu spēlēt jebko, galvenais, lai manī pašā par to ir interese.
Vai tu plāno atgriezties Latvijā?
To man visi vienmēr jautā. Mans pretjautājums ir – kāpēc? Es Latvijā esmu vidēji 4 reizes gadā, man tur ir savējie, es tur koncertēju, es neesmu atdalīts no Latvijas, varētu teikt, ka strādāju attālināti (smejas).
Kā tu raksturotu īrus? Cik viņi ir pretimnākoši iebraucējiem?
Būšu atklāts, manuprāt, mēs visā Eiropā esam aizgājuši daudz par tālu ar atvērtību visam citādajam, un tas attiecas arī uz iebraucēju no krasi atšķirīgām kultūrām uzņemšanu. Tā tiek zaudēta kvalitāte visās jomās, mēģinot kā primāro mērauklu procesiem izvirzīt empātiju un vienlīdzību.
Runājot par pašiem īriem, protams, te visi ir pretimnākoši, jauki, pieklājīgi, bet var just, ka priekšroka vienalga tiks dota vietējiem, savējiem, kas ir pareizi, un tam tā ir jābūt. Taču atkal – mēs paši izvēlamies savu cilvēku loku un tos, kurus tajā iekļaut.
Kā tev pietrūkst, domājot par Latviju?
Visvairāk pietrūkst ēdiena, gadalaiku maiņas un ikdienas saziņas latviešu valodā. Tie ir šķietami sīkumi, par kuriem ikdienā nedomā, līdz brīdim, kad dzīvo ārpus Latvijas.
Esmu nācis no laukiem, no Dzelzavas— tā ir īpaša vide un ritms, saikne ar dabu, kas man pietrūkst. Īrijā lauku ainava ir citāda: sakopta un glīta, bet skarba savā raksturā.
Cik esmu dzirdējusi no vietējiem, interese par latvisko Īrijā pēdējo gadu laikā ir mazinājusies.
Es dodu saules mūžu Latvijai un latviešu valodai, vismaz kamēr būšu es, man līdzi nāks arī viss latviskais. Manis jau pieminētā pārlieku lielās diversitātes pieņemšana pilnīgi visos segmentos, manuprāt, atstāj ļoti negatīvu ietekmi uz mazajām kultūrām un valodām – jā, tas ir viens no globalizācijas procesiem, bet ir jāsaprot, kur ir tā robeža, aiz kuras mēs, būdami pārāk demokrātiski un iekļaujoši kā sabiedrība, varam pazaudēt savu unikālo kultūras un nacionālo identitāti. Par to ir jārunā, un latviskais ir jāuztur – es to cenšos darīt caur mūziku. Mums ir jābūt striktākiem pret latviešu valodas zināšanu līmeni gan Latvijā, gan diasporās ārpus tās, jo, ja nebūs valodas, nebūs arī valsts.
Kam jānotiek, lai Latvija kļūtu par valsti, kur gribētos atgriezties?
Nebūšu oriģināls — primārais, protams, ir pienācīgs atalgojums. Ikvienam ir vajadzīgs finansiāls pamats, uz kura droši stāvēt. Otrs aspekts ir politiskā vide, kas šobrīd ir ļoti sašķelta. Tas apgrūtina iespēju valstij attīstīties vienotā un stabilā virzienā. Kamēr katrs velk deķi uz savu pusi, ir grūti runāt par ilgtermiņa drošību un izaugsmi jebkurā jomā.