Tiem, kas nav runājuši ar savām vecmāmiņām un vectētiņiem par viņu iepazīšanos, no sirds iesaku to izdarīt, jo šie senioru stāsti liek, pirmkārt, vēlreiz pārliecināties par to, ka mīlestība divu cilvēku starpā var būt mūžīga, ja tā tiek attiecīgi kopta. Otrkārt, tie nedaudz skarbi atgriež realitātē, atgādinot, ka laika šai dzīvē nemaz nav tik daudz un ka teikt mīļajiem mīļus vārdus tiešām vajag ik dienu.
Sākot no 1. februāra pa vienam stāstam katru dienu līdz 14. februārim -Valentīndienai. Šoreiz uz mīlestību paskatīsimies caur sirmo Ludzas novada Sociālās aprūpes centra “Ludza” iedzīvotāju dzīves stāstiem, kuri risinājušies mūsdienu cilvēkam neiedomājamos laikos un apstākļos.
Zentai šobrīd ir 84 gadi, sociālās aprūpes centrā “Ludza” viņa ir jau divus gadus. Kādu laiku Zenta bija guloša, bet sākusi vingrot un nu jau atkal var pati staigāt. Kundze ļoti uzsver mīlestību pret sevi un kustību ikdienā kā obligātu dzīves sastāvdaļu. Kā saka pati, bija precējusies vienreiz un “līdz zārkam” – ar vīru kopā nodzīvoti 40 gadi līdz viņa aiziešanai mūžībā. Mūsu tikšanos viņa uzsāk, citējot Imanta Ziedoņa dzejoli:
Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.
Un turpina:
“Ir taču mīlestība, tā ir uz katra soļa! Galvenais sākt ar mīlestību pret sevi, tad turpināt ar mīlestību pret cilvēkiem, un tad mīlestība atgriezīsies atpakaļ! Un nedrīkst norakstīt neko uz vecumu, nē!”
Zenta. Foto: Evika Muizniece
Pastāstiet tad, kā iepazināties ar savu vīru?
Tas gan bija ļoti sen, bet bija tā, ka mana mamma bija godu saimniece, viņa klāja galdus uz svētkiem, kāzām un bērēm. Reiz manai draudzenei kaimiņos bija kāzas, un viņš bija uz turieni atbraucis kā muzikants. Tas bija 1968. gadā, 31. decembrī, tieši uz Jauno gadu. Tā mēs iepazināmies un sākām satikties. Viņš tolaik strādāja Rēzeknē, meliorācijā, un uz kāzām bija atbraucis tikko no darba, parastās drēbēs, un draudzene man toreiz teica: “Neskati vīru no cepures!” Toreiz, kad šķīrāmies, viņš prasīja: “Kad mēs vēlreiz satiksimies?” Un mana draudzene smējās, ka tas noteikti notiks autoostā, jo dzīvoja viņš Pušmucovā. Pagāja gads, un mēs apprecējāmies.
Viņš Jums tā uzreiz iepatikās?
Jā. Viņš bija ļoti sirsnīgs cilvēks, ļoti kārtīgs, ne tā kā tagad, kad jaunieši mētājas, čamdās. Viņš tāds nebija, bija ļoti akurāts. Pēc tām kāzām mēs aizgājām uz klubu, tur padejojām, viņš pret mani izturējās ar ļoti lielu cieņu, ne tā kā citi. Tas man ļoti patika. Un tad mēs gadu nodraudzējāmies, viņš pie manis pielipa un visu laiku uzstāja, ka grib iepazīstināt mani ar savu mammu, es saku: “Nē, Jurīt, tā tas gan nebūs. Ja tu tā gribi, sākumā brauksim pie manas mammas, tad pie tavas.”
Jūsu mammai viņš patika?
Jā! Viņš bija gara auguma, brašs vīrietis, ļoti skaists puisis, ar ļoti, ļoti zilām acīm, un es viņam visu dzīvi centos pirkt tādus zilus kreklus, lai piestāv pie tām acīm, prieks bija skatīties!
Un Jūs viņa mammai iepatikāties?
Kad es iegāju viņu mājās Pušmucovā, es nezin’ kāpēc sāku uzreiz raudāt. Un viņa tēvs toreiz teica: “Tā ir meitene ar mātes sirdi!”
Kur dzīvojāt un strādājāt, kad apprecējāties?
Es strādāju pastā Ludzā, viņš turpat, meliorācijā, Rēzeknē. Reiz mēs kopā ar vienu vēstures skolotāju braucām no Rīgas, viņa jau zināja, ka esmu precējusies, redzēja gredzenu. Mums bija tā, ka Juris parasti mani sagaidīja Rēzeknes stacijā, tad kāpa vilcienā, un tad mēs tālāk braucā kopā līdz Ludzai. Un tā skolotāja jautāja, kur mēs dzīvojam. Es teicu, ka es Ludzā, un viņš – Rēzeknē. Un viņa man: “Nu, nevajag tā, jādzīvo ir abiem kopā!” Un es viņam saku: “Jurīt, tev laikam būs jābrauc uz Ludzu dzīvot!” Un viņš man: “Ar lielāko prieku!” Mēs jau bijām precējušies, mani paziņas viņam palīdzēja atrast darbu.
Vai Jums ir bērni?
Man ir divas brašas meitas, ļoti brašas, jau mazbērni lieli.
Un vīrs, cik saprotu, jau devies mūžībā.
Jā, 2006. gadā.
Kā dzīvojāt kopā? Draudzīgi?
Īpašu strīdu mums nebija, viņš pret mani ļoti labi izturējās, bet bija arī principiāls – ja pateica, ka kaut ko vajag, tātad to vajag, un tieši tā, kā viņš pateica. Bet mēs varējām saprasties tikai no skatiena, mums pat nevajadzēja sarunāties. Piemēram, svētkos – mēs saskatījāmies un sapratām, kad bija jāiet prom. To vienmēr visi apbrīnoja – kā Zenta ar Juri var tā saprasties.
Ja Jums būtu jāpaskaidro, kas ir mīlestība, ko Jūs teiktu?
Tas ir grūts jautājums. Kā es jau teicu, nav nekādu aizbildinājumu, lai nemīlētu, un arī vecums te nav nekāds aizbildinājums un arguments! Un galvenais nekautrēties, mīlēt no visas sirds! Nedrīkst nekad klausīties, ko saka citi, jādomā ar savu galvu un ir jājūt, ka tu mīli un tevi mīl no visas sirds!
Atceros, ka Jurim bija bieži jābrauc arī uz Rīgu, un es jutu, ka es viņu ļoti gaidīju, un, kad viņš atbrauca, varēja just, ka ir savs cilvēks atpakaļ. Kad viņš aizgāja, man tieši tā arī visvairāk pietrūka – ka nav SAVA cilvēka blakus… Kad viņš aizgāja, man kaimiņi teica: “Zenta, tu vēl esi tik jauna sieviete! Tev viss jāsāk no baltas lapas!” Bet es uzreiz teicu, ka es nekad neko tādu nedarīšu.
Tad, Jūsuprāt, mīlestība dzīve ir tikai viena?
Pilnīgi noteikti!
Kāpēc, Jūsuprāt, mūsdienās tik grūti ir ar mīlestības atrašanu un noturēšanu?
Tāpēc, ka cilvēki maz pazīst dzīvi! Viņiem šķiet, ka dzīve ir rožu lauks, bet tā nav! Padzīvo ar vienu, padzīvo ar otru – kas tā par mīlestību? Man tas nav pieņemams. Iedomājieties, ka mīlestība ir kā monētu kaudze. Ja tu dod tās pa labi un pa kreisi, kas paliek pāri? Kad jūti, ka tas ir tavs īstais, tad gan ir vērts ar to dalīties. Un to nevar nejust.
Jūs arī teicāt, ka ir jāsāk ar mīlestību no sevis – kā to izdarīt, kad ir tik daudz dažādu standartu un mērauklu, kam jāpielāgojas, sevišķi mūsdienu sievietēm?
Galvenais – nedrīkst palaisties. Un arī vecumā! Tev ir jābūt sakoptam, matiem jābūt saķemmētiem, man arī vīrs mācīja mazbērniem, ka vienmēr jābūt sakoptiem, tīriem un glītiem. Viņš, kad meitas gāja skolā, katru rītu cēlās agrāk un uzspodrināja mums visām kurpes. Un mazbērniem, puikām, viņš teica: “Vīrietim jānēsā tikai laba ādas siksna un labs, skaists pulkstenis!” Es arī tagad, lai gan varu kustēties mazāk, cenšos dzīvot laikmetam līdzi, es lasu, es kopju sevi, turu pie dzīvības. Man patīk pucēties (smejas).
Visur galvenais ir mīlestība – darīsi darbu ar mīlestību, tas veiksies, mīlēsi cilvēkus – viņi mīlēs tevi. Un sākums visam esi tu pats.