Tiem, kas nav runājuši ar savām vecmāmiņām un vectētiņiem par viņu iepazīšanos, no sirds iesaku to izdarīt, jo šie senioru stāsti liek, pirmkārt, vēlreiz pārliecināties par to, ka mīlestība divu cilvēku starpā var būt mūžīga, ja tā tiek attiecīgi kopta. Otrkārt, tie nedaudz skarbi atgriež realitātē, atgādinot, ka laika šai dzīvē nemaz nav tik daudz un ka teikt mīļajiem mīļus vārdus tiešām vajag ik dienu.
Sākot no 1. februāra pa vienam stāstam katru dienu līdz 14. februārim -Valentīndienai. Šoreiz uz mīlestību paskatīsimies caur sirmo Ludzas novada Sociālās aprūpes centra “Ludza” iedzīvotāju dzīves stāstiem, kuri risinājušies mūsdienu cilvēkam neiedomājamos laikos un apstākļos.
Nākamo stāstu par mīlestību man pastāstīja nu jau gandrīz 93 gadus vecā Regīna, kas pati braši staigā un ir ļoti laba stāstniece. Regīna sociālās aprūpes centrā “Ludza” dzīvo jau divus gadus, kopš savas mūža mīlestības, Mateuša, aiziešanas tajā saulē. Kundze uzsver, ka tieši saskanīga dzīve ar otro pusīti ir, pirmkārt, ilgas, otrkārt – laimīgas dzīves galvenais noslēpums.
“Mīlestības pietiek arī mūsu laikos, bet izskatās, ka neviens to vienkārši negrib. Domāju, ka daļēji tāpēc, ka kādreiz uz šķiršanos cilvēki skatījās citādāk. Man paveicās – man bija ļoti labs vīrs, mēs sev iekārtojām māju, man nekad nebija nekādu bēdu. Viņš strādāja par šoferi, mums bija arī sava mašīna, vienmēr varējām aizbraukt, kur vajag,” stāsta Regīna.
Kā jūs ar vīru iepazināties?
Es strādāju kolhozā, biju agronome. Kolhozs atradās netālu no Kārsavas, Mičurina kolhozs. Pirmajā gadā tur nebija daudz jauniešu, bet pēc tam aizvien vairāk notika tā sauktās večerinkas. Sākumā es reti uz tām gāju, jo cilvēku bija daudz, telpas mazas, man ne īsti patika burzma. Sākumā biju aizgājusi vien divas reizes, bet tad Kārsavā uzcēla klubu, un tur gan es gāju. Tur man patika. Tur parasti spēlēja vietējie muzikanti uz garmoškas.
Un kā tad satikāt savu vīru?
Viņš toreiz arī strādāja kolhozā un gāja uz ballēm, tā arī satikāmies.
Kā tas bija? Vai vīrs uzreiz Jūs noskatīja?
Domāju, ka jā, lai gan tieši viņš man nekad to nebija teicis. Es ar visādiem biju dancojusi, tajā laikā jauniem vēl jau nebija uzreiz nopietnu attiecību, dejot lūdza visi. Un es arī dejoju. Vispār pirmo reizi es ar vīru iepazinos skolā Rudiņevā (red. – apdzīvota vieta netālu no Kārsavas, Ludzas novadā), tur mums arī bija dejas, bija atļauts skolā dejot, tā arī notika tā pati pirmā iepazīšanās.
Un kā tas attīstījās tālāk?
Sākumā mēs tikai dancojām. Tad, pat neatceros, vai viņš teica, ka pavadīs mani līdz mājām, vai neteica, bet – pavadīja. Pavadīja vienu vakaru, pavadīja pēc nākamās balles. Un tā tas arī aizgāja.
Kā viņš Jūs bildināja? Vai lūdza roku vecākiem?
Nezinu, kurš pirmais no mums to ierosināja, bet mēs domājām tā – ja jau mēs tā draudzējamies, labāk apprecēsimies. Sākumā piereģistrējāmies ciemata padomē un tad aptuveni pēc gada, tā kā es esmu katoliete, tad salaulājāmies baznīcā – citādi, kā es tur varētu iet, nelaulājusies? Bija mana māsa ar vīru, mans onkulis, krusttēvs, cilvēki pieci seši bijām, tāds mazs galdiņš. Kārsavā man nepatika, jo lielas kāzas nebija plānotas, tāpēc mēs aizbraucām turp, kur bija mana draudze, tuvāk Nautrēniem (red. – pagasts Rēzeknes novadā), kur es esmu dzimusi, un tur salaulājāmies, lai viss ir kā pie katoļiem pieņemts.
Tolaik bija atļauts laulāties baznīcā?
Īsti aizliegts mūsu galā tas nekad nebija, vienīgi, ja kāds komunists mēģināja nākt baznīcā, tam gan jautāja, ko viņš tur ir pazaudējis, kāpēc iet pret savu pārliecību.
Un kopš sagājāt kopā, visu dzīvi nodzīvojāt ar savu vīru?
Jā, visu dzīvi ar vienu un to pašu vīru. Neviens cits man vīrietis nekad nav bijis. Jā, bija, kā teicu, tie dejotāji un pavadītāji, bet nekādu citu attiecību ar viņiem man nav bijis. Es pat esmu dažreiz pie sevis domājusi, kā būtu bijis ar kādu citu (smejas).
Cik gadus nodzīvojāt kopā?
Vai nu no 1958., vai no 1960. gada, jāskaita… pie baznīckunga mēs laulājāmies 1962. gadā.. nu, es parasti no tā 1960. gada rēķinu, viņš man nomira 2023. gadā – sanāk 63 gadi.
Kā nodzīvot kopā tik ilgi? Kur ir noslēpums?
Mums nekad nebija nekādu lielu strīdu. Man kā agronomei vienmēr patika, ka dārzā viss ir skaisti, tad par to viņu ik pa laikam pabakstīju. Iedzēra viņš arī dažreiz, bet reti. Mums tolaik bija kaimiņš, kam bija sieva un četri bērni. Tam gan patika iedzert. Viņš ik pa laikam sauca manu vīru ciemos uz iedzeršanu. Es reiz pateicu, ka tā nav labi darīt, un vīrs arī vairs negāja. Tad tas kaimiņš lamājās, ka – redz, kāda Mateušam sieva, redz, kāda, ka neļauj mums iedzert! Es teicu – ciemos nākt tu vari, bet bez pudeles. Viņš par mežsargu strādāja, par viņa darbu daudzi maksāja pudelēs, tāpēc viņam tās vienmēr bija.
Kurš bija galvenais ģimenē?
Dārzā komandēju es, bet vispār mums lomas īsti nebija sadalītas – kā sarunājām, tā sadalījās vadība, atkarībā no tā, kas bija jādara.
Kā izdevās nestrīdēties? Cilvēki taču ir tik emocionāli un kaut vai emociju uzplūdā var pateikt kaut ko sliktu viens par otru.
Nē, ar dusmām mēs nestrīdējāmies nekad. Es vēl tagad sevi nedaudz lamāju, ka tad, kad Mateušs jau bija vecs, es viņam pārmetu, ka viņš kaut ko vairs nevar izdarīt. Tas man kā grēks noteikti ir palicis. Varēju taču saprast, ka tas, ka man vēl ir daudz spēka, nenozīmē, ka viņam ir tāpat.
Viena gada bijāt, vai viņš bija vecāks?
Jā, viena gada, 1933. Viņš jūlijā bija dzimis, es – novembrī, tikai tik tās starpības.
Kāda bija pati iemīlēšanās? Tas notika uzreiz, vai mīlestība atnāca ar laiku un pieradumu?
Man tas bija uzreiz. Viņš bija kārtīgs, gara auguma, nebija dzērājs. Citi puiši man likās pārāk vienkārši. Dāvanas mūsu laikos īpaši netika dāvinātas, bet mēs daudz staigājām, daudz laika pavadījām kopā. Kad jau apprecējāmies, vispār nebija bēdu – visur varējām kopā aizbraukt, uz pasākumiem, uz svētkiem. Toreiz bija tāds kolhoza priekšsēdētājs Vaivods, viņam mans vīrs ļoti patika, tāpēc viņam jau tajos laikos tika iedota mašīna, ar kuru var cilvēkus vest, ar tādu būdu virsū. Un tā kā mans vīrs nedzēra, viņam deva braukt, jo tolaik arī jau pārbaudīja, lika pūst trubiņā.
Vai jums ir bērni?
Nē. Nav tāpēc, ka vīrs jaunībā bija pārslimojis tuberkolozi, un tāpēc bērnus mums nesanāca ieņemt. Tajos laikos tā bija daudziem vīriešiem, bet neviens jau nezināja, kas tā īsti bija par problēmu. Tikai pēc tam laikrakstā “Veselība” par to bija raksts, bet kādreiz jau pārbaudīja tikai sievietes. Ar mani viss bija kārtībā, un ilgi mēs nezinājām, kāpēc nekas nesanāca. Un daudzas ģimenes tāpēc izjuka.
Liela spiediena par to, vismaz uz mani, nebija. Māsai bija četri bērni un viens no viņiem auga pie mums, jo viņam bija uztaisīta kājas operācija, bija grūti staigāt. Bet mūsu māja atradās tieši pretī skolai. Tur blakus dzīvoja Nagļu ģimene, tālāk Kelšniku. Tāpēc mēs viņu paņēmām pie sevis, un viņš pie mums izauga. Man šķiet, māsai bija drusku žēl, ka viņš izauga pie mums. Jā, uzauga, no mums aizgāja armijā, tad arī atgriezās un apprecēja savu Vinetu, kas strādāja par aptiekāri. Bija atsūtīta uz šejieni praksē, un tad viņi abi pārvācās uz Ludzu.
Bet manam vīram bija arī draugs Aliks Ļemešovā (red. – apdzīvota vieta Balvu novada Šķilbēnu pagastā). Viņš bija krievu tautības, bet tolaik visi krievi tāpat runāja latviski. Viņam bija tāpat – nesanāca ieņemt bērnu pēc pārslimotas tuberkolozes. Viņa sieva padzīvoja, padzīvoja ar viņu, ballītēs sāka draudzēties ar vēl vienu citu, un no tā cita palika stāvoklī, aizgāja no Alika prom pie tā cita vīrieša.
Bet Jūs neaizgājāt.
Kā tad aiziesi! Pat domas tādas nebija, es pat padomāt par citiem vīriešiem nevarēju!
Tad tā bija īsta mīlestība?
Bet protams!
Ja Jums būtu jāpaskaidro, kas ir mīlestība, ko Jūs teiktu?
Mīlestība ir tad, kad tas cilvēks tev tik ļoti patīk, ka ar citu tu negribētu ne dzīvot, ne runāt, ne noslēpumus viņam stāstīt. Viņu gribas žēlot, sargāt, gribas viņam uzticēties. Mēs vienmēr, ja kaut ko runājām, tas palika tikai mūsu starpā.
Kā izvēlēties labu vīrieti?
Nezinu, ja es vairāk pa ballēm staigātu, varbūt mana izvēle būtu savādāka (smejas). Bet labam vīrietim ir jāspēj rūpēties par saimniecību, jāmāk apstrādāt dārzu un jāmāk rūpēties par savu sievieti.
Kad mēs apprecējāmies, mēs tikai gadu nodzīvojām dzīvoklī Kārsavā. Pēc tam uzbūvējām savu māju, kur visur bija kārtība – garāža, šķūnis, kūts, viss vienā rindā, zem viena jumta, un viņš tur uzturēja kārtību. Lai nedaudz nopelnītu, audzējām vairāk agro kartupeļu, vīrs uztaisīja glītas kastītes uz kājiņām, atstājām uz palodzes, lai sazaļo, lai ir asni, un tad pārdevām.
Kāpēc, Jūsuprāt, mūsdienās cilvēkiem visbiežāk neizdodas izveidot noturīgas attiecības?
Nezinu. Viņiem ir cita domāšana – mums bija uzdevums uzcelt māju, iekārtot saimniecību, bet tagad tajos komunālajos dzīvokļos nav pēc tā vajadzības, pēc kopīgā darba savas nākotnes veidošanā. Man vēl tagad tās mūsu mājas tā nedaudz žēl, skaista māja, ābeles sastādītas… daudz bija krāšņumkrūmu – jasmīnu, ceriņu, fizokarpu… un bija vēl viens krūms, kas zied lillā ziediem, pēc lieluma kā jāņogu krūms, bet tam nosaukumu es neatceros.
Un pēdējais, Regīn – kā tik ilgi saglabāt jaunību?
Darbs. Darbs cilvēkam neko slikta nenodara, tikai labu. Un otrs – no saderības ar otru, no saderīgas, labas dzīves arī var ilgi dzīvot.