Viena no Latgales pērlēm noteikti ir Lūznavas muiža, kas vēl pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem bija skaisti atjaunota, bet tukša ēka Rēzeknes novada Lūznavas ciemā. Pēc renovācijas 2015. gadā muiža nonāca Ivetas Balčūnes rokās, un par to, kādu redzam Lūznavas muižas tēlu šobrīd, paldies varam teikt tieši viņai un viņas izveidotajai komandai, jo muižā notiekošo pasākumu daudzveidība, uz starptautisko sadarbību vērstais redzējums un te pieejamo kultūras un tūrisma pakalpojumu klāsts lielā mērā ir Ivetas pašas rakstura un interešu, kā arī dzīves gaitā uzkrātās pieredzes rezultāts.
Iveta, ja tev būtu par sevi jāpastāsta cilvēkam, kas neko par tevi nezina, kas būtu pirmais, ko tu uzsvērtu?
Es teiktu, ka esmu ļoti komunikatīva būtne, kura cenšas atrast dažādus sadarbības tiltus – es cenšos saprast, kas man ir kopīgs ar cilvēkiem, ar ko es iepazīstos, kā mēs varam viens no otra mācīties un viens otram palīdzēt. Tajā pat laikā esmu arī harmoniju meklējoši “svari” – man nepatīk konflikti, es cenšos vienmēr rast vismaz 10 risinājumus vienai problēmai, atrast vairāk “jā” nekā “nē”.
Kā tu nokļuvi no sava bērnības sapņa līdz vietai, kur esi šobrīd, un vai šie lielumi sakrīt?
Es neatceros spilgtu atmiņu no bērnības par to, kas es gribēju būt, bet man ir spilgta atmiņa par to, ko es vismazāk vēlētos nākotnē darīt.
Mana mamma savulaik strādāja smagu fizisku darbu putnu fabrikā, un es kā bērns un pusaudzis gāju viņai palīdzēt. Un tad reiz es stāvēju tās fabrikas vidū, simtiem trokšņainu vistu ielenkumā, jo tad par putnu labjūtu un brīvības sajūtu netika domāts, tā bija ļoti pārblīvēta telpa. Biju biezās drēbēs saģērbusies, man visu laiku uzbruka desmitiem gaiļu no mugurpuses un desmitiem vistu knāba rokās, kad es mēģināju salasīt izdētās olas. Tajā brīdī es skaidri sapratu, ka tieši šis ir tas, ko es negribu darīt, lai gan tas skaitījās atalgojuma ziņā tolaik konkurētspējīgs darbs. Skaistie un saulainie cālīši inkubatoros arī nespēja mani pārliecināt par pretējo.
Varu teikt lielu paldies vecākiem, ka viņi mani no “Rēzekne I” stacijas rajona aizsūtīja mācīties uz pilnīgi pretējo Rēzeknes pilsētas daļu, Rēzeknes 5. vidusskolu, kur bija mūzikas virziens, jo jau bērnudārzā mani audzinātāji teica, ka: “Šis bērns ir ļoti skaļš un aktīvs, tā enerģija kaut kur jāliek”. Tā Rēzeknes 5. vidusskolā es nokļuvu Vijas Poikānes vadītajā akordeonistu ansamblī un sapratu, ka man ļoti patīk būt ansambļa sastāvā, man patīk process, kad mēs kopā kaut ko veidojam, piedalāmies pasākumos, ka mums ir vienāds uztraukums par to, ko mēs kopā radām – man patika būt komandā.
Tajā laikā, 80. gadu beigās, braucieni ārpus Latvijas, piemēram, uz Poliju, bija kaut kas ekskluzīvs, bet dalība akordeonistu ansamblī man deva šādu iespēju un tas man lika saprast arī to, ka es vēlos komunicēt ar cilvēkiem arī citās valstīs, bet tam man ir nepieciešami rīki, man ir nepieciešams zināt valodas, jo laikā, kad es augu, uz to skolās netika likts uzsvars, tās bieži vien tika pasniegtas kā nākotnei nevajadzīgas. Paldies manai vācu valodas skolotājai Veltai Rudzišai par to, ka viņa man neiedvesa riebumu pret šo valodu, bet sagatavoja augsni tam, lai es iestātos studēt valodniekos.
No rītiem 7.00 skolā bija iespēja papildus apgūt arī angļu valodu, un es šo iespēju izmantoju. Skolotāja man toreiz teica, ka kļūšu arī par angļu valodas skolotāju. Man pašai gan nebija sajūtas, ka man tas būtu nepieciešams, taču tā es iestājos Rēzeknes Augstskolā (red. tagadējā Rīgas Tehniskās universitātes Rēzeknes Akadēmija) vācu filologos, kas pavēra logu uz pasauli.
Studiju laikā dažus gadus strādāju par vācu valodas skolotāju Rēzeknes komercskolā, bija jāsaprot, vai tas ir domāts man. Tolaik manas apmācību metodes šķita ļoti inovatīvas, jo tās bija balstītas uz sadarbību, grupu un projektu darbiem un pašvadītu mācīšanos. Tas bija laiks, kad sāka attīstīties neformālās izglītības joma, un tas bija kā domāts man, tādēļ uzsāku darbu kā jaunatnes lietu speciāliste, kur es jutos kā zivs ūdenī – jauniešu iesaistīšana lēmumpieņemšanā, dažādu jomu cilvēku kopā sanākšana, kopā darīšana, lai veidotu vidi sev apkārt izglītotāku un labāku.
Studijām paralēli tajos laikos mēs visi strādājām vairākus darbus, un tad es saskāros ar vēl vienu darba pieredzi – naktsmaiņu darbu Rēzeknes pirmajā pašapkalpošanās veikalā “Okey”, kuru laikā bija sajūta, ka mana mentālā daļa gulēja un strādāja tikai fiziskais ķermenis. Taču uzskatu, ka katra pieredze padziļina izpratni un iegūtās iemaņas, šajā gadījumā individuālajā komunikācijā ar klientiem, noteikti dzīvē man ir noderējušas.
Turpināju studijas Latvijas Universitātē un savu maģistra darbu izstrādāju Bonnas Universitātē, Vācijā. Atgriežoties Latvijā, saskāros ar to, ka mans maģistra darbs par Bertolda Brehta darbu un personības analīzi tika uztverts kā pārāk progresīvs, autoru atkailinošs, kas lika saprast, ka esmu kaut kur nedaudz vilcienam pa priekšu un gribu paraut sev līdzi arī citus.
Jaunatnes darbā es aizvadīju 10 gadus, bet reāli darbs ar jauniešiem turpinās līdz pat šodienai, iesaistot Rēzeknes novada jauniešus neformālās izglītības apmācībās, mobilitātes projektos, veicinot brīvprātīgo darbu. Toreiz, kad Rēzeknes novada Lūznavas muiža bija tikko atjaunota un uzcelta Latgales vēstniecība “Gors”, kādu brīdi strādāju “Gorā”, kur biju atbildīga par projektiem un konferencēm. Tas laikam iedeva atspērienu uzsākt darbu tieši kultūras vadības jomā, taču pašai domas pieteikties uz konkursu par Lūznavas muižas vadītāju sākotnēji nebija, apjauta, ka tas ir mans, nāca vēlāk. Pēc daudzu apkārtējo ieteikuma, pamudinājuma, es ar draugiem kopā braucu vairākkārt uz Lūznavu priekšizpētē iepazīt cilvēkus, pašu vietu un tad es sāku likt kopā vīziju, pieteicos otrajam konkursam un tā nokļuvu Lūznavā.
Jau sākot strādāt, es sapratu, ka Lūznavas muižai ir milzīgs potenciāls – tā ir ne vien atjaunots kultūras mantojuma objekts, bet “magnēts”, kas saistīts ar vietas ekonomiku, rada sociālo funkciju un ilgtermiņā var ieviest spēcīgas pārmaiņas. Protams, pierādīt to, ka kaut kas ilgtermiņā atmaksāsies, ir pietiekami sarežģīti, tāpēc mums ir nepieciešama statistika, dalība vietējos un starptautiskos pētījumos, kas pamato, cik svarīga ir kultūrvieta reģionālās izaugsmes veicināšanā kopumā. Bet, lai skaidrotu, ko šādas vietas var dot kopienai un sabiedrībai, kāda ir to pievienotā vērtība, man pietrūka zināšanu, tādēļ iestājos Latvijas Kultūras akadēmijas programmā “Kultūras mantojuma pārvaldība un komunikācija”, kas bija kā naglai uz galvas, un arī sava maģistra darba pētījumu veicu par kultūras mantojuma lomu lauku teritorijas reģenerācijā.
Man prieks, ka arī manas meitas savos jaunajos gados vēlas redzēt šo starpkultūru pieredzi, redzēt pasauli, pārvarēt savas bailes, un abas ir piedalījušās izglītības programmu stipendiju konkursos, kuriem pateicoties varēja mācīties skolas gadu Amerikā un studēt Eiropā. Mēs varam radīt kaut ko jaunu, tikai paplašinot savu redzesloku un pārkāpjot sava komforta robežas.
Ņemot vērā tavu plašo dzīves pieredzi un inovatīvo skatu uz pasauli, kā tu skaidrotu vārdu salikumu “stipra sieviete”?
Viņa ir izglītota, sievišķīga, radoša. Lieliski, ja viņa ir atradusi savu vietu ģimenē vai kopienā, kur var just piederību. Viņa ir aizrautīga un gatava pat sarežģītām pārmaiņām, kam viņa spēj tikt cauri ar savu noturību un mugurkaulu.
Sievišķība, manuprāt, nekādā veidā nekonkurē ar izglītotību, noturību, spēku, pašapziņu – tas viss tur ietilpst. Man negribētos sievišķībai piedēvēt stereotipisko vājumu, bet radikālu feminismu arī ne. Es simtprocentīgi iestājos par sieviešu līdztiesību, kas ilgu laiku Padomju Savienībā un pēc tam brīvajā Latvijā nepastāvēja, piemēram, darba atalgojuma ziņā – man tas nav pieņemams. Sievišķība ir vairāk par viedu gudrību, par sazemēšanos, plašāku redzējumu.
Ja mēs runājam par stereotipizētām sievišķīgajām lietām un mani, tad jāsaka, ka, kad es sāku strādāt muižā, es sāku aizdomāties, vai mans vienmēr skrienošais apģērbs biksēs un botēs ir iederīgs šajā vidē, un, lai gan manā garderobē joprojām pastāv šie elementi, mani interesē arī smalkie kadriļu tērpi, aksesuāri, man ir nedaudz mainījušies priekšstati arī par sieviešu izskata un skaistuma etaloniem. Bet es teiktu, tā ir tāda lomas pieņemšana.
Vai tu esi kādreiz saskārusies ar dzimumu diskrimināciju?
Es savā personīgajā pieredzē – nē. Man ir skaidrs, kas es esmu un kurp es eju, un sievietes kā tikai “bērnu kopējas un pavarda sargātājas” loma ir daudzkārt paplašinājusies. Taču zinu gadījumus, kad, sevišķi kandidējot uz augsta līmeņa amatiem, priekšroka vienalga primāri tiek dota vīriešiem. Protams, tas atkarīgs no vadības izglītotības un brīvības no genderisma aizspriedumiem līmeņa, bet diemžēl mūsdienās tas vēl ir plaši izplatīts.
Vai tavā dzīvē ir bijuši spēcīgu sieviešu piemēri, kas tevi ir iedvesmojuši?
Es varētu runāt par zināmu līdzību ar mana tēta mammu – manu vecmammu Malvīni. Viņa bija allaž kustībā, ejoša uz priekšu gan fiziski, gan dzīvē. Lai kādas situācijas vai grūtības būtu, viņa vienmēr raudzījās uz dzīvi pozitīvi, prata draudzēties. Šķiet, to esmu zināmā mērā pārņēmusi arī es, pat fiziskas iešanas ziņā – pārgājieni un svētceļojumi, tautu dejas ir arī mans spēka un līdzsvara atgūšanas veids. Ar viņu es jūtu saikni.
Ko tu saki par šī brīža izteikto sieviešu līderības vilni, kam pretstatā aizvien plašāk tiek apspriests “vīriešu vientulības epidēmijas” fenomens?
To es gribēju pieminēt jau pie sieviešu lomām – šobrīd arī ar mākslīgo intelektu un skaistumu mēs dzīvojam pasaulē, kur mums jābūt gandrīz vai zirnekļcilvēkiem – mums ir iespēja strādāt gandrīz 24 stundas diennaktī, darba pasaule un atpūtas pasaule ir saplūdusi kopā. Un sievietei gan jāstrādā, gan jābūt radošai, gan jāspēj iedvesmot, tas ir mērķu konflikts – mēs nevaram būt izcili visās jomās, un tas ir jāpieņem. Un tieši sievietei “uzkrautās” lomas aizvien palielinās ar sociālo mediju spiedienu, kur ir klāt dabiskā novecošana, kam vajag pretoties, ekspektācijas pret vizuālo tēlu un tā tālāk.
Ja skatās no vīrieša prizmas, varbūt arī šķiet, ka sieviete ir kādā brīdī nomākusi viņa funkcijas, taču šis atkal ir jautājums par balansu un atbildību – mums reiz baznīcu nakts pasākumā bija diskusija par grēku alkohola un narkotisko vielu kontekstā – ja sieviete pārņem vīrieša atbildību, viņam rodas šī nepiepildītības sajūta, kas tālāk var pāraugt arī atkarībās. Domāju, ka daļa taisnības tajā ir – tas, ko arhetipiski vajadzēja darīt vīrietim, tagad bieži vien nonāk sieviešu rokās – viņas var izdarīt tikpat un tāpat. Ekspektācijas ir ļoti augstas arī pret vīriešiem šobrīd, domāju, daļēji viņi jūtas līdzīgi. Nevajadzētu aizmirst par Jiņ un Jaņ principu – ka katrā sievietē ir vīrišķais un vīrietī – sievišķais, tāpēc es ieteiktu vīriešiem šo laiku vienkārši uztvert kā iespēju attīstīt un realizēt arī sievišķo. Šis ir laiks, kad viņi beidzot atklāti var runāt par to, ka dažreiz gribas paraudāt un ka ne viņi visi grib būt mednieki.