Gada nogalē cilvēki vienlaikus skatās divos virzienos – atpakaļ uz to, kas bija, un uz priekšu uz to, kas varētu būt. Kamēr vieni veido darbu atskaites un svētku iepirkumu sarakstus, citi izvērtē kļūdas, pārrēķina lēmumus, meklē mierinājumu un drošību nākamajam gadam. Un tieši šajos brīžos aug interese par horoskopiem, prognozēm, taro kārtīm un astrologu konsultācijām – nevis kā par izklaidi, bet kā par instrumentu, ar kura palīdzību ieraudzīt savu ceļu skaidrāk.
Podkāstā “Kas tas vispār bija?!” astrologs Andris Račs, taroloģe Inga Šnuka un žurnāla “Citādā Pasaule” galvenā redaktore Rita Grīnberga runā par to, kāpēc šādas prakses kļūst īpaši pieprasītas krīžu un pārmaiņu laikā, kā cilvēki pieņem lēmumus, kad pazūd pārliecība par nākotni, un kurā brīdī meklējumi pēc atbildēm pārvēršas par biznesu, kurā – kā paši sarunas dalībnieki atzīst – vienmēr būs gan aitas, gan cirpēji.
Zīmes tur, kur cilvēks ir gatavs tās ieraudzīt
Taroloģe Inga Šnuka uzsver, ka cilvēki pie viņas nonāk ar jautājumiem, un pati jautājumu rašanās ir pilnīgi normāla parādība. Cilvēks meklē vietu, kur gūt atbildes, un šī meklēšana pēc būtības neatšķiras — vai tā būtu recepte lazanjai, vai konsultācija par dzīves virzienu, attiecībām vai darba izvēlēm. Jautājums nav tikai par saturu, bet par vajadzību saprast notiekošo, ieraudzīt to no malas un saņemt apstiprinājumu, ka situācijai ir kāda struktūra.
Šnuka atzīst, ka lielākā daļa klientu viņu atrod internetā. Tā ir vide, kurā līdzās profesionālām konsultācijām dzīvo arī populārās kultūras veidoti priekšstati par ezotēriku – televīzijas šovi, raidījumi, sociālo tīklu platformu “eksperti” un ātri risinājumi sarežģītām problēmām. Šī informācijas telpa vienlaikus paplašina piekļuvi palīdzībai un arī kropļo priekšstatu par to, kas ir profesionāla prakse. Cilvēks bieži nonāk pie tarologa jau ar noteiktu priekšstatu par to, ko sagaidīt, pat ja šis priekšstats balstīts izklaides saturā.
Astrologs Andris Račs norāda, ka viņa auditorija pēdējos gados kļuvusi apzinātāka. Viņš pats vairs īpaši nereklamējas internetā, nemēģina aktīvi piesaistīt jaunus klientus, jo uzskata, ka tas maina sarunas kvalitāti. Rača ieskatā vērtīgāk ir strādāt ar cilvēkiem, kuri paši ir nonākuši līdz vajadzībai pēc šādas sarunas, nevis ar tiem, kuri meklē ātras, vienkāršas un bieži vien nereālistiskas atbildes.
Žurnāla “Citādā Pasaule” galvenā redaktore Rita Grīnberga savukārt uzsver, ka cilvēkiem jāuzņemas atbildība par to, kā viņi uztver informāciju. Ne viss, kas atbilst cilvēka iekšējām sajūtām, automātiski ir patiess vai derīgs. Ja cilvēks nemāk izfiltrēt informāciju, viņš viegli noticēs tam, kas sakrīt ar viņa bailēm vai cerībām, nevis tam, kas palīdz viņam pieņemt apzinātus lēmumus.
Tev nebūs zināt, vai atlaidīs kolēģi
Uzņemot klientus, tarologi vispirms mēģina saprast jautājuma būtību un interesējošo tēmu loku. Tarologu ētikas kodekss skaidri nosaka, ka tarologs nedrīkst palīdzēt mēģinājumos izzināt citu cilvēku dzīvi. Klients drīkst uzdot jautājumus tikai par sevi – par savām izvēlēm, sajūtām, iespējām un virzieniem, nevis par kolēģu, partneru vai radinieku likteni.
Šnuka skaidro, ka, piemēram, jautājums par to, vai darba vietas optimizācijas laikā tiks atlaists konkrēts kolēģis, tiks noraidīts. Pat jautājums par paša klienta atlaišanu bieži vien nav atbildams tiešā veidā. Drīzāk iespējams analizēt, kāda ir cilvēka pozīcija darbavietā, kā viņš tiek vērtēts, kādi procesi notiek viņa profesionālajā vidē, nevis sniegt kategorisku “jā” vai “nē”.
Līdzīgas ētikas robežas pastāv arī astroloģijā. Arī astrologu ētikas kodekss liedz kaitēt klientam, biedēt viņu vai iedot maldinošu priekšstatu par notiekošo. Račs uzsver, ka astrologam nav jāizdabā klientam un jābūt “sapņu pārdevējam”. Informācija ir jāsniedz godīgi, pat ja tā nav patīkama, un reizēm cilvēkam pat nepieciešams neliels “dunkas” moments, lai viņš spētu paskatīties uz savu situāciju citādāk.
Šnuka brīdina, ka taro kārtis nav rotaļlieta. Lai arī tās ir plaši pieejamas grāmatnīcās, bez zināšanām un izpratnes par sistēmu tajās ir ļoti viegli kļūdīties. Viņa to salīdzina ar situāciju, ja cilvēks nopērk nagu laku, LED lampu, noskatās dažus “YouTube” video un pasludina sevi par manikīra speciālistu. Rīki paši par sevi vēl nenozīmē profesionālu prasmi.
Horoskopi, prognozes un lasītāja atbildība
Horoskopus avīzēs un žurnālos raksta astrologi. Žurnāla redakcija nemēģina dot tiešus padomus saviem lasītājiem, bet piedāvā iespējas – caur pieredzes stāstiem, dažādām praksēm un interpretācijām, par savu darbu stāsta Grīnberga. Lasītājiem tiek piedāvātas prognozes un horoskopi, tomēr tie vienmēr ir vispārīgi, jo nav iespējams vienā tekstā sniegt individuālu skatījumu katram lasītājam.
Grīnberga uzsver, ka jebkura prognoze, kas tiek publicēta žurnālā vai citos medijos, ir kopējais skatījums, nevis personiska prognoze. Horoskopi nav paredzēti kā individuāla karte, bet kā orientieris, kas ļauj cilvēkam ieraudzīt savu situāciju plašākā kontekstā. Tāpēc lasītāja atbildība ir būtiska — ja cilvēks māk izfiltrēt informāciju, viņš iegūst no tās vērtību; ja ne, viņš riskē noticēt arī tam, kas nav domāts tieši viņam.
Žurnālā līdzās horoskopiem tiek publicēti arī dažādi rituāli, kas paredzēti dažādām vajadzībām. To vidū ir, piemēram, sarkanu apakšbiksīšu uzmešana uz lampas. “Tas strādājot,” zina Grīnberga. Šādi rituāli daudziem lasītājiem kļūst par simbolisku darbību, kas rada sajūtu, ka cilvēks pats aktīvi iesaistās savas dzīves procesos.
Akadēmiskajos pētījumos analizēts tā sauktais Bārnuma efekts – cilvēkiem ir tendence ticēt vispārīgiem personības aprakstiem, pat ja tie varētu attiekties uz jebkuru. Račs piekrīt, ka šis efekts pastāv un būs. Šnuka savukārt uzsver: ja cilvēks grib saskatīt zīmes, viņš tās redzēs jebkur, un, ja negrib, tad ignorēs tās.
Krīzes, bailes un atbildības nodošana
Sociālantropoloģijas pētījumi liecina, ka krīžu laikā cilvēku paļaušanās uz simboliskām sistēmām un alternatīvām praksēm pieaug. Račs atceras, ka pēc 11. septembra traģēdijas ASV cilvēki pie viņa vērsās ar jautājumiem, vai drīkst lidot ar lidmašīnām.
Pandēmijas laikā cilvēkus interesēja nodarbinātība, bet šobrīd daudzi jautā par drošību.
Račs uzsver, ka šāda cilvēku rīcība ir dabiska. Apjukuma brīžos cilvēki atceras, ka eksistē neapzinātā daļa, kas gan patiesībā ir klātesoša visu laiku. Kamēr cilvēks jūtas spējīgs visu kontrolēt, viņam šķiet, ka nav nekādas astroloģijas vai zemapziņas, bet patiesībā šie slāņi darbojas nepārtraukti.
Raksturojot klientu jautājumus, Račs norāda, ka daļa cilvēku dzīvo pastāvīgās bailēs un vienkārši vēlas dzirdēt, ka viss būs labi. Liela daļa mēģina rast atbildes uz jautājumu, kas viņi ir. Tomēr 99% gadījumu saruna nonāk līdz ļoti personīgiem dzīves jautājumiem.
Grīnberga piebilst, ka pat tad, ja cilvēks ierodas ar bailēm no kara vai globāliem notikumiem, visai drīz saruna nonāk līdz viņa personīgajām problēmām un šīs dzīves centram.
Starp palīdzību un ilūziju
Grīnberga norāda, ka krīzes laikā cilvēki bieži pazaudē savu kodolu, ticību sev un atbildību par sevi. Šajā stāvoklī viņi meklē kādu, kas “izmetīs akmentiņus vai izzīlēs kafijas biezumos”. Lielajā neticībā sev cilvēki ir gatavi meklēt jebkādus risinājumus, atdodot atbildību par savas dzīves notikumiem.
Šnuka gan novērojusi, ka krīzes brīžos cilvēki mēdz atlaist kontroli pār sevi, jo atzīst, ka nespēj izturēt situāciju. Šādos brīžos taroloģija varot kļūt par pēdējo salmiņu, kad vairs nekas nav saprotams.
“Taro un astroloģija var būt labs skats no malas,” uzsver Šnuka. “Mēs neko neatrisinām cilvēka vietā, bet palīdzam viņam ieraudzīt no malas, un caur sarunu cilvēks pats pieņem lēmumus.” Tarologi nedrīkst pieņemt lēmumus klienta vietā.
Speciālistu ieskatā ezotēriķi darbojas līdzīgi kā psihologi un psihoterapeiti, tikai izmantojot citas metodes un rīkus. Terapija tiek vērtēta kā ļoti laba, bet lēna metode, savukārt astroloģijā reizēm pietiek ar vienu reizi, lai cilvēks saprastu, kurp ved viņa izvēlētais ceļš, skaidro Račs.
Latvijas liktenis taro kārtī: politiķi un klusās konsultācijas
Vēstures liecības rāda, ka astrologi un citi līdzīga darba darītāji bijuši daļa no galma un politiķu biroja. Račs norāda, ka arī Latvijas politiķi, kuri “vispirms ir cilvēki”, izmanto ezotēriķu pakalpojumus, lai gan nevēlas, lai sabiedrība par to uzzina.
Račs uzsver, ka būtu pārspīlēti apgalvot, ka “visa elite vadās pēc zvaigznēm”, tomēr viņš nenoliedz, ka politiķi pie viņa nākuši konsultēties, īpaši tad, kad nonākuši kādās nepatikšanās. “Ir jāpalīdz. Ārsts taču slimnīcā nepieņem tikai labos,” viņš saka.
Vienlaikus Račs cenšas darīt visu, lai šādi gadījumi nekļūtu par sistēmu, un lai šādi cilvēki nevilktu sev līdzi citus. Viņaprāt, arī šeit svarīga ir profesionālā atbildība un robežu ievērošana.
Grīnberga savukārt stāsta, ka ir sastapusies ar astrologiem, kuri strikti noteikuši, ka strādās tikai ar eliti – politiķiem un uzņēmējiem, veidojot īpašu tēlu un slēgtu konsultāciju loku.
Cena, sertifikācija un “aitas ar cirpējiem”
Ezotērisko pakalpojumu cenu amplitūda ir plaša — no dažiem eiro līdz vairākiem simtiem. Račs skaidro, ka viņa cenu politika saistīta ar vēlmi mazāk strādāt un ierobežot klientu loku. Šnuka savukārt atzīst, ka saņēmusi pārmetumus par savu darba cenu, salīdzinot to ar pedagogu atalgojumu.
Augsta cena gan automātiski nenozīmē augstu kvalitāti. Negodprātīgi pakalpojumu sniedzēji izmanto priekšstatu, ka “dārgāk ir labāk”. Račs to salīdzina ar sveču cenām baznīcā – doma, ka dārgāka svece nozīmē labāku uzklausīšanu, ir iluzora.
Latvijā darbojas gan Latvijas Astrologu asociācija, gan tarologu biedrība, tomēr tarologu profesija nav iekļauta profesiju klasifikatorā. Asociāciju mērķis ir nodrošināt zināmu filtru un prasību līmeni, tomēr izvēle, pie kā vērsties, vienmēr paliek cilvēka paša ziņā.
“Veselo saprātu neviens nav atcēlis,” uzsver Šnuka. Savukārt Grīnberga rezumē skarbi un lakoniski: “Ir aitas, ir cirpēji.” Cilvēku gatavība noticēt solījumiem par brīnumiem ir grūti ietekmējama, un dažkārt, viņasprāt, cilvēkam ir jānonāk šādā situācijā, lai vēlreiz “dabūtu pa pieri”.