Ik gadu tonnām iepakojuma nenonāk pārstrādē – ES ievieš jaunas prasības

Šā gada augustā spēkā stājas Eiropas Savienības (ES) Iepakojuma regula, kas paredz, ka pakāpeniski līdz 2030. gadam visiem iepakojumiem būs jābūt pārstrādājamiem vai atkārtoti izmantojamiem. Kā norāda atkritumu apsaimniekotāji, visvairāk  atkritumu rodas no iepakojumiem, bet ne visi iepakojumi, kas ražoti no pārstrādājama materiāla, pašreiz nonāk pārstrādē. Turklāt aptuveni 18% iepakojumu esot ražoti no nepārstrādājama materiāla.

Ikreiz, kad dodamies uz kādu veikalu, līdz ar produktiem mājās atnesam dažādus iepakojumus. Pēc Klimata un enerģētikas ministrijas apkopotajiem datiem gadā aptuveni 90 000 tonnu iepakojuma līdz pārstrādei nenonāk.

SIA “Latvijas Zaļais punkts” valdes loceklis Kaspars Zukulis skaidro, ka ir pagājis gads kopš ražotājiem ieviests dalījums – pārstrādājams un nepārstrādājams iepakojums: “Pagājušajā gadā mēs savācām un pārstrādājām 97% no tā iepakojuma, ko bija iespējams savākt un pārstrādāt, bet pēc klientu atskaitēm mēs redzam, ka joprojām Latvijā tirgū tiek novietots nepārstrādājamais iepakojums, un tie ir aptuveni 18% no visa plastmasas iepakojuma.”

Par iepakojumu izmēru un apjoma samazināšanu, kā arī nepieciešamību iepakojumu ražošanā izmantot pārstrādājamus materiālus iesaistītās puses runā jau gadiem. Lai iepakojums nonāktu līdz pārstrādei, svarīgs ir viss ķēdes posms no dizaina līdz patērētājam un pārstrādātājam. Tostarp arī cik viegli iepakojumu var iztīrīt pēc produktu izlietošanas.

Viens no iemesliem, kāpēc ne visi iepakojumi ir pārstrādājami, ir nepieciešamība pēc iespējas ilgāk uzglabāt produktus. Pie tādu iepakojumu izstrādes jau ne pirmo gadu strādā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) pētnieki.

Latvijas Iepakojumu asociācijas valdes priekšsēdētāja, LBTU Pārtikas institūta profesore Sandra Muižniece-Brasava: “Ir četri materiālu veidi – polietilēns, polipropilēns, polietilēntereftalāts jeb PET, kā mēs to vairāk pazīstam. Šie materiāli ir tie, kas skaitās pārstrādājami, jo tie ir monomateriāli. Protams, dažādiem produktiem šie materiāli uzvedas dažādi, līdz ar to tas rezultāts ir ļoti dažāds. Ar vieniem produktiem darbojas ļoti labi, bet ar citiem nē.”

Jau šā gada 12. augustā spēkā stāsies ES Iepakojuma regula, kas pakāpeniski Latvijā nomainīs spēkā esošo direktīvu, skaidro Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāra vietniece Rudīte Vesere: “Direktīva galvenokārt bija vērsta tikai uz iepakojuma atkritumiem, un bija pateiktas tādas vispārīgas lietas par atkritumiem kopumā, bet regula ir daudz plašāka. Tā nemaina prasības, kas ir noteiktas par atkritumu apsaimniekošanu, bet tā maina attieksmi pret iepakojumu kā tādu. Respektīvi gan prasības pret iepakojumu, gan kādam ir jābūt iepakojumam, gan pakāpeniski līdz 2030. gadam būs jānonāk līdz tam, ka iepakojums ir vai nu tikai pārstrādājams, vai atkārtoti izmantojams.”

Iedzīvotājus tas visvairāk skars no 2028. gada, kad uz preču iepakojuma un atkritumu konteineriem būs piktogrammas, kas norādīs, kur iepakojumu izmest un vai tas ir pārstrādājams. Uzņēmuma “Balticovo” valdes loceklis Toms Auškāps skaidro, ka jau šobrīd iepakojumi esot pārstrādājami un arī piktogrammas ieviešana problēmas neradīšot, tomēr esot kāda problēma.

“Latvijā mums ir šī problēma, ka gan kartona, gan plastmasas olu iepakojumi nez kāpēc nav interesanti priekš pārstrādes. Tur nav kaut kāda biznesa ekonomika, lai tos būt vērts vispār vākt, šķirot un pārstrādāt. Atsevišķi mazāki atkritumu apsaimniekotāji to dara, bet pēc būtības tā ir tā mūsu lielā atbildība un sāpe nozarē, ka iepakojami ir pārstrādājami, bet diemžēl netiek pārstrādāti,” viņš norāda.

Jāpiebilst, ka par katru iepakojumu kilogramu, ko var pārstrādāt, bet tas netiek darīts, preces iepakotājam ES budžetā jāsamaksā 0.80 eiro un 1.20 eiro par katru iepakojuma kilogramu, kas ražots no nepārstrādājama materiāla. Kopumā gadā Latvijā šī summa esot ap 15 miljoniem eiro.