Elīna Leimane: “Stiprai sievietei jāprot reizēm būt pareizi vājai.”
Vidzemes stipro sieviešu stāsti.
Lai gan pati Elīna sākumā visai negribīgi piekrita intervijai, domāju, ka jums, lasītāji, nedaudz vairāk jāiepazīst arī tie, kas ik dienu pieliek milzum daudz darba, lai ReTV darbotos gan kā interneta portāls, gan televīzijas kanāls, un galvenais cilvēks visu šo notikumu ķēdē ir ReTV valdes priekšsēdētāja Elīna Leimane. Lai gan bērnībā sapņojusi kļūt par mākslinieci, dzīve lēmusi citādāk, un līdz šim Elīnai nācies strādāt mazāk ar mākslu un vairāk ar uzņēmumu vadību saistītots lauciņos – viņa bijusi Valmieras biznesa un inovāciju inkubatora vadītāja, Valmieras pilsētas pašvaldības Attīstības pārvaldes vadītāja un Valmieras Attīstības aģentūras Biznesa attīstības daļas vadītāja. Dzimusi un augusi Valmierā, kam arī izjūt savu piederību.
Elīn, ja Tev būtu jāpastāsta par sevi cilvēkam, kurš neko par Tevi nezina, kas būtu galvenais uzsvars?
Cīši lobs cylvāks (smejas). Tev es to teiktu latgaliski, bet arī latviski pieturos pie tā, ka, jā, laikam vienkārši labs cilvēks.
Kāds bija Tavs bērnības sapnis? Kā Tu no tā nokļuvi līdz brīdim, kur esi šobrīd, un vai šie lielumi sakrīt?
Šie lielumi absolūti nesakrīt (smejas). Kad es pabeidzu bērnudārzu, es gribēju būt bērnudārza muzikālā audzinātāja, bet mana karjera tā arī nekad nesakrita ar mūziku – kad mani mamma aizveda uz mūzikas skolas iestājpārbaudījumiem, pedagogi atbildēja, ka: “Nekas tur nebūs.” Īstenībā, es par to esmu priecīga un pateicīga, jo tā es nokļuvu mākslas skolā, kas tajos laikos bija brīvā vide, kur skolotājus varēja uzrunāt uz “tu” un brīvi izpausties. Pēc 9. klases es biju nolēmusi iestāties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un studēt tēlniecību, pat veselu gadu braucu uz sagatavošanās kursiem, bet mana vecākā māsa jau bija absolvējusi šo skolu, un es padomāju, ka vecākiem divi bērni mākslinieki būs par daudz (smejas), tāpēc es paliku vidusskolā. Mācījos ķīmijas – matemātikas klasē, skolā man padevās gandrīz viss, kas tikai vairoja apjukumu par to, ko iesākt tālāk. Un galu galā es iestājos filozofos, un tur mani piemeklēja kultūršoks jau pirmajā lekcijā, kad pasniedzējs mums teica, ka filozofiju studēt izvēlas tikai tie, kas vai nu dzīvē neko nezina, vai nu ir neveiksminieki vai atkarīgie. Un es sēdēju un domāju – kurā no šīm kategorijām man sevi ielikt (smejas)? Taču īstenībā filozofijas studijām esmu ārkārtīgi pateicīga – tās man deva pirmo pamatu spēt pieņemt dažādo, apstrādāt ļoti lielu informācijas daudzumu īsā periodā, kritiski domāt un argumentēt. Lai gan zināju, ka akadēmisko ceļu šajā sfērā neiešu, šīs studijas nostiprināja manas vērtības, manus ētikas principus, kas arī tagad, strādājot televīzijā un medijos kopumā, ir pamatbāze. Studējot es paralēli uzreiz sāku strādāt, un mana pirmā darba vieta bija metināšanas preču veikals, tā ka es diezgan daudz ko zinu arī par metināšanu (smejas).
Pēc tam gan mana dzīve iegriezās, un mani nākamie darbi paši mani sāka atrast – es principā tos pati nekad neesmu meklējusi. Tajā laikā, tas bija 1997. gadā, veidojās jauna institūcija – Valsts Sanitārā inspekcija. Protams, es īsti nesapratu, uz kādu organizāciju un amatu mani aicina, bet pāris mēnešu laikā es no referentes kļuvu par Izglītības un ārējo sakaru nodaļas vadītāju un biju atbildīga par visu darbinieku apmācību, starptautiskajiem projektiem, un tas mani ievilka projektu darbā. Šim laikam esmu pateicīga par pieredzi medicīnas jomā. Kā tagad atceros – kad atnācu strādāt, tur bija pieredzējusi kundze – epidemioloģe, kas man teica: “Elīn, Tu te ilgi nenoturēsies! Tev nav ārsta izglītības, Tu te neko nesapratīsi!” Bet noturējos ilgāk par viņu (smejas)!
Jaunībā man bija arī sapnis braukt rallijā, jo mans tēvs bija rallija braucējs, un tā ir viena no manām mīļākajām bērnības atmiņām – kā mēs dragājam pa lauku ceļiem. Nesen atzinos saviem bērniem un atzīšos arī tagad, ka man ir arī nelegālo dragreisu pieredze. Tolaik bija draugi, kas bija gatavi samesties, lai es piedalos rallijā, bet šis sapnis tā arī palika sapņa līmenī. Braukt man gan patīk joprojām, tikai kopš bērnu piedzimšanas es to daru stipri prātīgāk.
Kā Tu nonāci līdz medijiem?
Kā jau minēju, darbi vienmēr ir atraduši mani paši – kādu laiku strādāju Valmieras Attīstības pārvaldē, biju atbildīga par Valmieras attīstību kopumā, tā bija laba darba pieredze pašvaldībā. Tolaik biju pie šūpuļa vienam no pirmajiem biznesa inkubatoriem Latvijā, kas atradās Valmierā – tas bija projekts, ko es uzrakstīju, ieguvām Eiropas Savienības finansējumu, un neilgi pēc tam mani uzaicināja kļūt par inkubatora vadītāju – aptuveni desmit gadus es biju saistīta ar šo vidi. 2008. gadā, kad visur valdīja ekonomiskā krīze, kad visiem šķita, ka nav iespēju un daudzi palika bez darba, es biju pilnīgi citādā vidē, kur viss bija iespējams – pie manis, tieši otrādi, nāca cilvēki ar idejām, un šķita, ka dzīve kūsā. Līdz ar to bija prieks stāvēt daudzu uzņēmumu pašam sākumam blakus, un viens no šādiem uzņēmumiem bija tagadējais “ReTV”. Vienā mirklī es izdomāju paņemt brīvu gadu un aizgāju prom no visiem darbiem, bet, nepagāja ne divas nedēļas, un man jau bija vairāki darba piedāvājumi, starp kuriem bija, piemēram, darbs metālapstrādes ražošanas sfērā un arī iespēja strādāt par “ReTV” kanāla vadītāju. Nolēmu, ka “ReTV” man būs labs līdzsvars starp MS Excel un radošumu, jo man patīk un ir nepieciešami abi darbu veidi. Tolaik, teikšu godīgi, neko daudz nezināju par žurnālistiku vai televīzijas programmu veidošanu, bet es biju gatava mesties iekšā. Uzņēmuma vadītājs tad bija Ingemārs Vekteris, viņš redzēja manī šo potenciālu, un mums izveidojās spēcīga komanda – manas idejas un viņa pieredze. Tā 2019. gadā es nonācu “ReTV”, un skaidrs ir viens – nozarei nav tik liela nozīme kā komandai, ar ko Tu strādā. Šobrīd varu lepoties, ka man ir tāda komanda, ar kuru es varētu iet izlūkos, es zinu, ka man ir aizmugure, un tā ir vissvarīgākā sajūta. Es nevaru darīt darbu darīšanas pēc, man ir svarīgi, ka no tā ir jēga un kaut kas paliekošs sabiedrībai kopumā. Arī šobrīd televīzijā – dokumentēt Latvijas sabiedrību, kas var palikt kā vēstures materiāls arī nākamajām paaudzēm, nevis veidot vienkārši šovus, lai iegūtu reitingus. Manuprāt, svarīgāk ir stāstīt tos stāstus, kuru centrs ir spēcīgi cilvēki, plaukstoši uzņēmumi, fantastiskas idejas, ko varbūt nedara citi mediji, bet kas ir ārkārtīgi svarīgi.
Pieminēji stiprus cilvēkus – ko Tu saproti ar vārdu savienojumu “stipra sieviete”?
Stiprai sievietei jābūt gan emocionāli, gan fiziski nobriedušai. Es aizvien vairāk piekrītu tai domai, ka ir primāri jārūpējas par sevi, bet ne tādā egoistiskā ziņā – ja Tu būsi pietiekami vesela, būsi attīstīta garīgi, tad Tu būsi spējīga dot arī pārējiem, ja sevi nodzīsi tukšu – ilgtermiņā tas neatmaksāsies. Stipra sieviete, tātad, ir pārliecināta un nobriedusi sieviete, un te jāsaka, ka briedumam ar gadiem nav nekāda sakara – briedums var būt arī agrā jaunībā un var nepienākt arī sirmā vecumā. Stipra sieviete noteikti ir arī empātiska un tāda, kas nebaidās lūgt palīdzību. Spēks nav klusēt un ciest iekšēji, bet atrast cilvēkus un notikumus, kas vairo iekšējo spēku – stiprai sievietei jāprot reizēm būt pareizi vājai.
Vai Tavā dzīvē ir bijuši stipru sieviešu piemēri, kas Tevi iedvesmojuši?
Man ir bijis daudz vīriešu piemēru, es viņus saucu par “krusttēviem”, kas ir mani atbalstījuši un pamācījuši, bet, ja runājam par sievietēm, tā ir bijusi mana vecmamma, īstena pēckara laika lauku sieviete, viena pati izaudzinājusi trīs bērnus. “Ja galdauts ir izgludināts, tad ir izgludināts, tas nevar būt nedaudz saburzīts; ja jāņogu krūms ir jānolasa, tad tam jābūt kārtīgi nolasītam, un tikai tad var iet uz ezeru”. Vecmamma nebija nekāda mīlīgā, un tagad es saprotu, kāpēc – viņai tam vienkārši nebija laika. Un otra – mana mamma. Viņa daudzus gadus vadīja deju kolektīvu un bija kā mamma ļoti daudziem bērniem un jauniešiem. Un viņa visu paspēja! Darbs no 8.00-17.00, tad deju kolektīvs, koncerti nedēļas nogalēs, bet māja vienmēr bija kārtībā un mēs vienmēr bijām paēduši. Un arī mana māsa – viņa arī noteikti ir stipra sieviete.
Vai Tu savā dzīvē esi saskārusies ar dzimumu diskrimināciju, un vai tā šobrīd pastāv Latvijas darba un ikdienas dzīvē, no Tava skatupunkta raugoties?
Es vienmēr esmu teikusi tā – ja tu labi dari savu lietu, nav svarīgi, tu esi vīrietis vai sieviete. Taču, protams, sevišķi biznesa vidē ir bijušas situācijas, kad es sēžu pie galda ar vairākiem kungiem un esmu kļuvusi caurspīdīga. Bet es vienmēr esmu bijusi pacietīga šādos brīžos, un, galu galā, kungi arī ir nākuši pēc mana padoma. Jā, mums tas ceļš varbūt ir nedaudz ilgāks, bet, ja tu apliecini ar saviem darbiem, ka esi augstas kvalitātes, es teiktu, ka dzimumam nebūtu jāspēlē nekāda loma. Lai gan no pieredzes jāsaka arī, ka reiz biju projektā Azerbaidžānā, saistībā ar reģionālo biznesa inkubatoru attīstību, un tad es reāli sajutu, ko nozīmē diskriminējoša attieksme pret sievieti. Kamēr pirmajās dienās man bija jāuzstājas forumos un jārunā, es tiku barota un visur pavadīta, bet pēc tam es biju viena pati viesnīcā nekurienes vidū, ar mani nekomunicēja neviens, un es lūdzu dievu, lai tiktu atpakaļ mājās. Jā, tā, protams, ir cita vide un kultūra, bet, kad tu redzi, ka vietējās sievietes tiek nomētātas ar akmeņiem, jo viņas grib pelnīt ar mājās gatavotiem konservējumiem, attīstot nelielu saimniecisko darbību, saproti, ka mēs šeit, Latvijā, esam lieliskos apstākļos.
Elīna Leimane – ReTV valdes priekšsēdētāja.
Šobrīd mēs redzam, ka sievietes aizvien vairāk nonāk līderu pozīcijās, paralēli, kam pasaulē attīstās “vientuļo vīriešu epidēmija”. Kāds ir Tavs redzējums par šo situāciju?
Es esmu par to domājusi, un, man liekas, mēs nedaudz pašas esam ar šo sagrēkojušas – pēckara paaudzes sievietēm nebija variantu, viņām bija jābūt stiprām, kā manai vecmāmiņai. Viņas bija pirmās, un mēs no viņām mācījāmies “būt stipras” – nest kartupeļu maisus, skaisti izskatīties, ar visu tikt galā. Un kur tad rasties stipram vīrietim? Gan vīrieši, gan sievietes ļoti veiksmīgi pielāgojas labiem apstākļiem, un, kad viņiem ir ērti, spēks nav nepieciešams. Es domāju, mums būtu jādod vīriešiem iespēja būt par vīriešiem. Es esmu arī dēla māte, un es esmu atbildīga par to, lai es izaudzinātu stipru vīrieti, nevis ņuņņu. Un es arī reizēm sagrēkoju, reizēm gribu viņa vietā kaut ko izdarīt, palīdzēt, bet viņa nākamā dzīvesbiedrene man par to “paldies” nepateiks. Tā ka mēs esam atbildīgas par to, cik lielu vīrišķības “devu” mēs pašas viņiem iedodam.
Vai pastāv īpaša sievietes misija, kas mums ir jāpiepilda, un vai šajā misijā obligāti ietilpst bērnu dzemdēšana?
Jāsaka, ka mums ir dots ķermenis, kas to var izdarīt, vīrieši, zināms, to nevar fiziski. Līdz manu bērnu piedzimšanai manī arī nebija īpaši dzīvs mātišķais instinkts, bet bērnu piedzimšana ir vieni no laimīgākajiem mirkļiem manā dzīvē. Bērni ir daļa no sievietes dzīves, es domāju, bet daudzas sievietes šo lomu nevar īstenot dažādu apstākļu dēļ, un ne visam pamatā ir brīvā griba un izvēles iespējas. Bērni ir liela laime un liela atbildība, viņi arī jāizaudzina. Ja man tagad būtu jādzemdē, to es varētu, bet izaudzināt vēl vienu.. nu nezinu, tas nav joks (smejas). Jāsaka gan, ka mēs bērnus pēc visām jaunajām metodēm un bez šī skarbuma, kas bija audzināšanā mums, esam padarījuši zināmā mērā vājākus, viņiem, manuprāt, būs grūtāk reālajā dzīvē tālāk.
Ko teiksi par joprojām nerimstošo skaistuma kultu, kas savā centrā ierāvis tieši sievietes ar neksaitāmajiem parametriem, kuros jāiekļaujas?
Skaistuma un perfektuma kults ir briesmīgs. Ieraugot glancēto žurnālu vākus, man rodas daudz jautājumu. Labs piemērs ir “Lindex”, kur modeles ir īsākas, resnākas, tievākas, garākas – dažādas. Mēs esam dažādas! Protams, gan sievietei, gan vīrietim ir jādomā par savu veselību, un liekais svars ir veselības indikators šajā gadījumā, bet principā nebūt par standartu, manuprāt, ir forši.
Mēs tiešām esam dažādas, un, diemžēl jāsaka, ka dažādība izpaužas arī mūsu stājā un attieksmē pret sevi un pasauli – Latvijā ir daudz stipro sieviešu, bet tajā pat laikā esam joprojām pie augstākajiem rādītājiem Eiropā par vardarbību ģimenē, kur 85% gadījumu upuris ir sieviete. Vai tam ir izskaidrojums?
Ja mēs salīdzinām sevi ar kaimiņiem, un arī citās jomās, ne tikai šajos rādītājos, tad jāsecina, ka latvieši vienmēr ir bijusi tauta, kurai patīk ciest. Mums patīk būt cietējiem. Mums ir vieglāk pagausties par kaut ko, paklausīties, kā citiem neiet, un gausties kopā, kas neticamā kārtā rada pozitīvas emocijas. Mēs gribam palīdzēt grūtdieņiem, bet negribam atbalstīt izcilības. Es nesaku, ka grūtdieņiem nevajag palīdzēt, bet svarīgi ir attīstīt izcilības, lai rodas pēc iespējas vairāk pozitīvo piemēru, kam sekot. Otrs pamats šai vardarbībai ģimenēs ir arī atkarības, kas ir korelējošs rādītājs. Un trešais skaidrojums ir kauns – mums nav attīstīta sarunas kultūra, un tas ir tas, ko jau pieminēju – tu esi stipra, kad proti saprast savu vājumu un lūgt palīdzību.