Jaunieši ar invaliditāti – ne vienmēr izolēti no sabiedrības

Pērnā gada nogalē “Invalīdu un viņu draugu apvienība “APEIRONS”” sadarbībā ar sociālo antropoloģi Aivitu Putniņu veica līdzdalības pētījumu, kura mērķis bija izvērtēt apstākļus, lai uzzinātu, kas ietekmē jauniešu ar invaliditāti draudzību un iesaisti sabiedrībā Latvijā un Zviedrijā. Pētījuma rezultāti ir satraucoši, jo secināts, ka ne tikai sabiedrībā esošās stigmas dēļ, bet arī ierobežotas neatkarības un nepieejamās vides dēļ, jauniešiem ar invaliditāti Latvijā ir ierobežotas iespējas socializēties ar vienaudžiem un sabiedrībā kopumā. 

Rēzeknes pielāgotās literatūras bibliotēkā šobrīd ir 476 lietotāji ar lasīšanas grūtībām, daudzi no kuriem bibliotēku uzskata par otrajām mājām, jo šeit regulāri tiek rīkoti pasākumi neredzīgo un vājredzīgo izglītošanai un socializēšanai. Bibliotēkas regulāro apmeklētāju vidū ir arī Agnese Puisāne – 22 gadus veca vājredzīga meitene, kas izceļas ar savu vēlmi un sparu mācīties un attīstīties, iekļaujoties dzīves ritmā patstāvīgi.

Līdz 8. klasei Agnese mācījusies Strazdumuižas internātskolā, kas ir speciālā skola cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Pati Agnese ir no Rēzeknes, tādēļ pēc mācībām 8. klasē pārcēlusies uz Rēzekni, pabeigusi 9. klasi Rēzeknes pamatskolā, bet vidusskolu – Rēzeknes katoļu vidusskolā. Brīvajā laikā Agnese lasa ļoti daudz grāmatu, viņu ļoti interesē psiholoģija un sevis pilnveides kursi. Meitene arī intensīvi piedalās projektos un ceļo – pabūts gan ASV, gan Portugālē, gan Vācijā.

Par pielāgošanos mācībām dažādās skolās Agnese saka tā: “Katrā skolā bija dažādas metodes, kā es mācījos. Ja neredzīgo skolā es, pamatā, mācījos Braila rakstā, lasīju un rakstīju Brailā, tad pārējās skolās man bija viss redzīgo rakstā. Tad bija jādomā par mācību priekšmetu pielāgošanu, un tad tika izmantoti speciāli aparāti, kā, piemēram, galda video lupa, kas palielina burtus uz monitora ekrāna. Tas burtus izveido ļoti milzīgus, līdz ar to es lasīju no ekrāna. Protams, man to palīdzēja izdarīt tas, ka es pašmācības ceļā biju apguvusi redzīgo rakstu, rakstīšanu un lasīšanu. Tā kā man ir neliels redzes aklums, man nepietika tikai ar Braila rakstu, es jau no mazām klasēm gāju pie skolotājiem, arī pie visiem mājās, un prasīju, lai man parāda, kā raksta kādu burtu, kādu ciparu, vienkārši mācījos, un tas man beigās arī palīdzēja.”

Runājot par klasesbiedriem, Agnese piebilst, ka tas bijis viens no jautājumiem, kas radījis izaicinājumus, jo klasesbiedri ar viņu komunicējuši tikai saistībā par mācībām: “Mani klasesbiedri, es īsti nezinu, kāpēc tas tā bija, bet viņi komunicēja vidusskolā, it īpaši tad, kad bija kāds sakars ar mācībām, bet tikko iesaisties kaut kādās ikdienas sarunās, kaut kādās pastaigās – sarunu nav, un tāpēc bija ļoti grūti tieši tā kā psiholoģiski saņemties un iet mācīties, zinot to, ka īsti komunikācijas nav. Bet mans mērķis bija iegūt izglītību, un es to arī izdarīju!” viņa piebilst. Šobrīd meitene studē jau universitātē. 

“Augstskolā ir tā, ka mēs esam tagad seši kursā, un arī šeit ir tā, ka mums katram ir savas darīšanas, un pēc lekcijām mēs katrs ejam uz savu pusi. Ir tādi, ar ko es komunicēju vairāk. Sākumā mani tas uztrauca, es domāju, kāpēc man nesanāk tā komunicēt, kur ir manī tā problēma, bet tad es parunāju ar vairākiem cilvēkiem, kuri man teica, ka komunikācija taču ir abpusēja, nav tā, ka tikai tu runā. Un es sapratu, ka tas laikam ir normāli mūsdienās, ka katram ir savs darbs, pienākumi, steiga, katram ir savas prioritātes,” saka Agnese Puisāne.

“Tādu aktīvo, protams, nav pārāk daudz, Agnese mums ir unikāla, malacis! Agnese mums ir pat pasākumus vadījusi,” saka Ināra Zeltiņa, Rēzeknes pielāgotās literatūras bibliotēkas informācijas centra vadītāja.

Šobrīd Agnese gan studē Daugavpils Universitātes bakalaura programmas “Mākslas menedžments” 3. kursā, gan arī strādā attālināti mājaslapā “pielagotiba.lv”, klausoties audioierakstus un labojot titrus. Viņa piedalās arī kā viesmāksliniece Latvijas leļļu teātra izrādē “Gaisma, es Tevi dzirdu”. Runājot par skolas gadiem,  Agnese atklāj, ka sākotnējā apmācība esot bijusi nomācoša pedagogu attieksmes dēļ, kas, lielā daļā gadījumu, jau sākotnēji bērniem ar īpašām vajadzībām esot iegalvojuši, ka dzīvē ārpus skolas tie netikšot pieņemti sabiedrībā. Savukārt, mācības Rēzeknes katoļu vidusskolā esot bijušas izaicinājums gan mācību vielas apguves dēļ, gan – mijiedarbojoties ar klasesbiedriem. 

Jautāta par sabiedrības attieksmi kopumā, Agnese atzīst, ka Latvijā sabiedrība ir maz izglītota par komunikāciju ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

“Mācīt ir viens, bet, protams, ir jāzina tieši, kā mācīt, lai nav tā, ka cilvēki tiek samācīti aplam un pieļauj vēl lielākas kļūdas. Ja cilvēks, kurš vēlas palīdzēt kādam, kuram, viņaprāt, palīdzība nepieciešama, sākumā būtu vērts vienkārši pajautāt: “Vai es jums varu kā palīdzēt?” Es varu minēt par savu pieredzi – es ļoti daudz eju pa Daugavpili, pa Rīgu, tā kā man vajadzēja izrādes sakarā arī mācīties orientēties, mācīties ielas, iegaumēt pieturas, kur izkāpt. Ir tādas situācijas, kad redzīgie cilvēki tev nāk klāt un vienkārši paņem tevi aiz rokas un rauj, ved it kā: “Mums likās, ka tev jāpāriet pāri ielai” vai “ka tev vajag palīdzēt”, bet nepajautā, vai tiešām vajadzīga, un, ja jā, tad kāda palīdzība nepieciešama. Dažreiz tā situācija paliek vēl neērtāka – ir jāsaprot, kur tas otrs cilvēks tevi ir aizvedis, ja viņš vispār to ir pateicis, kur tevi atstājis, un tas var radīt vēl lielākas problēmas – tu esi apmaldījies. Tāpēc vajadzētu pajautāt. Man šķiet, no tā nav jākautrējas, nav jābaidās! Svarīgi arī, lai mēs neesam tie, kas piešķiļ uguni, jo, esmu dzirdējusi, ka ir tādi cilvēki starp mums, neredzīgajiem, kuri, ja kāds cilvēks apjautājas palīdzēt, atbild: “Nē, man nevajag neko, ej projām!” – ka es tagad pilnīgi pats visu varu. Nu tas arī nav pieņemami,” viņa skaidro.

“Ir tāda iespēja kā rehabilitācijas pakalpojumi, kas ir pieejami daudzās Latvijas pilsētās. Tā kā es zināju, ka man šāds pakalpojums būs nepieciešams, es uzreiz jautāju maršutus, kā man nokļūt no kopmītnēm uz tramvaju, kā nokļūt līdz trolejbusiem un tā tālāk. Es izstāstu rehabilitētājam šo plānu, viņš izstrādā maršutu vai vairākus, mēs tos izstaigājam, tad es secinu, kurš no tiem man labāk der, kas man ir ērtāks. Vai nu tās ir kādas vadlīnijas, ko es ar spieķi varu sataustīt, vai trotuāra malas vai zālāji, vai kaut kādi orientieri kā lūkas, kaut kādas nianses, kas nav citās vietās, bet raksturīgi tai vietai, uzkalniņi. Vēl viena nianse – es tiešām smejos par tādu lietu, negatīvā nozīmē, protams. Rīgā Mārkalnes ielā, ejot uz tramvaja pieturu, ir vadlīnija, un uz vadlīnijām nevajadzētu nekam būt, bet tur tieši uz vadlīnijas ir stabs un tad ir pietura. Tas nozīmē, ka, ja tu nezini to maršutu un seko tikai vadlīnijai un nepareizi turi spieķi, tu ieiesi stabā!”

Kā primārais, kas atvieglotu Agneses pārvietošanos ir skanošie luksofori: “Tie, kas nevis skan tikai tad, kad ir zaļā gaisma, bet skan visu laiku. Arī tās vadlīnijas. Nu, stabus, man liekas, mēs izmainīt nevaram… 

Agnese atgādina autovadītājiem, ka, ja neredzīgs cilvēks paceļ spieķi, tam ir atļauts šķērsot ielu konkrētajā vietā. Taču lielākā problēma esot un paliekot sabiedrības attieksme: “Ļoti gribētos, lai šoferi zinātu šo likumu, ka neredzīgs cilvēks var pāriet pāri ielai izmantojot spieķi, ja viņš rāda spieķi paceltu, vajadzētu ievērot to. Cik ir bijis tā, ka mašīna gandrīz vai brauc virsū, un tev pat nav, kur spieķi nolikt. Nevis tikai, lai būtu ieviestas vadlīnijas vai viss būtu saremontēts, bet arī, lai cilvēki būtu, es nezinu, iejūtīgāki, tad tā pielāgotība arī radīsies,” Agnese skaidro.

Agnese piekrīt, ka liels dzinulis iet un darīt ir paša cilvēka raksturā un gribasspēkā, taču uzsver, ka Latvijā sabiedrību grūti nosaukt par iekļaujošu, kas ierobežo jau cilvēka ar īpašām vajadzībām dzīves kvalitāti visās jomās. Tas ir koks ar diviem galiem. No vienas puses – nav pielāgotas vides, un cilvēki baidās tieši runāt par šiem jautājumiem. No otras puses – tādēļ, ka nav pielāgotas vides un cilvēki nav pieraduši runāt par šiem jautājumiem, cilvēku ar īpašām vajadzībām parādīšanās sabiedrībā notiek retāk. Attiecīgi – sabiedrībai nav pat iespējas pierast pie viņu klātbūtnes un iemācīties ar viņiem kvalitatīvi komunicēt.

Taču par spīti ikdienas izaicinājumiem, jaunajai meitenei ir vairāki nākotnes plāni un sapņi. 

“Protams, ka pabeigt studijas ir viena no tādām vēlmēm. Tas, protams, ir atkarīgs no tā, kā sakritīs dažādas situācijas un notikumi. Es šobrīd nezinu, kā to izdarīt, bet es ceru, ka man izdosies sevi attīstīt improvizācijas teātra jomā, tieši attīstīt spontāno improvizāciju standup stilā, jo es esmu ļoti nopietna – pēkšņi, ja es uzeju uz skatuves kaut ko smieklīgu runāt, tas nav atbilstoši manam raksturam, bet mani tas interesē. Es biju pagājušogad uz Vācijas nometni “2×2 ATGRIEŠANĀS”, un tur viens no projektiem bija improvizācijas teātris ar nosaukumu “Riskē droši”, un mēs arī riskējām roši, man patika. Man tagad jāsaprot, kā es varētu apgūt šos kursus, jo, cik es zinu, Latvijā šobrīd sertifikātu nevar iegūt, kur nu vēl cilvēkam ar īpašām vajadzībām, bet tas ir tas, ko es noteikti gribu pamēģināt!”

Agneses nākotnes plānos ir arī drīzumā pārvākties uz patstāvīgu dzīvi Rīgas neredzīgo ciematā, kas no vienas puses ir aprīkots vājredzīgo un neredzīgo vajadzībām, bet, no otras, tāpat kā neredzīgo ciemats Daugavpilī, atrodas tālu no pilsētas centra, palielinot tur dzīvojošo izolētību no sabiedrības.