Situācija, kad kāds tuvinieks, draugs vai kolēģis noticējis apšaubāmai informācijai, mūsdienās vairs nav retums. Tā var būt ziņa par kādu sazvērestības teoriju, veselību, politiku vai pasaules notikumiem. Šādos brīžos nereti rodas vēlme uzreiz iebilst, labot vai pierādīt, ka cilvēks kļūdās. Taču eksperti brīdina – tieši šāda pieeja visbiežāk rada konfliktu, nevis izpratni.
Pirmais un svarīgākais solis sarunā ar cilvēku, kurš noticējis dezinformācijai, ir nevis uzbrukums ar faktiem, bet vēlme saprast. Nosodījums parasti tikai pastiprina aizsardzības reakciju un nostiprina pārliecību.
Skaidro “Re:Check” redaktore Evita Puriņa: “Tas, ko mēs varam palīdzēt, mēs varam piedāvāt faktus un to analīzi cilvēkiem, kas ir tajā vidusspēlēkajā zonā, kuri bieži vien svārstās, kuriem nav laika pašiem izpētīt. Bet viņi ir gatavi ņemt pretī, un tad mēs varam palīdzēt, skaidrot. Galvenais nenosodīt uzreiz, ka viņš tam tic.”
Mārtiņš Hiršs, dezinformācijas pētnieks: “Ja cilvēks ir aizgājis tajā alternatīvās realitātes burbulī, tad dabūt ārā viņu paliek arvien grūtāk. Tā ir liela problēma, kad kvalitatīviem medijiem ir mazāki naudas resursi no reklāmām, un šādi te burbuļu radītāju sociālajos tīklos paliek ar vien vairāk un vairāk.”
Svarīga loma ir arī ikdienas ieradumiem. Ja cilvēks gadiem ilgi informāciju saņem tikai no viena sociālā medija vai konkrētiem kanāliem, to mainīt nav vienkārši. Cilvēkiem ir grūti pēkšņi mainīt paradumus, lasīt citus medijus un avotus, uzticēties tiem.
Mārtiņš Hiršs turpina: “Nevar piesieties cilvēkam, kurš nekad dzīvē nav skatījies, piemēram, Latvijas televīziju, lai viņš ieslēdz un sāk skatīties, piemēram, “Panorāmu”. Tieši tāpat, kad cilvēkiem nav ieradums skatīties zināmus ziņu portālus. Savukārt, TikTok viņš skatās visu laiku. Ir grūti nomainīt šo ieradumu, ja sociālie tīkli ir kļuvuši par daļu no ikdienas. Ja pamosties ar Facebook vai TikToku, tad to izmainīt ir ārkārtīgi grūti.”
Viena no efektīvākajiem veidiem ir jautājumu uzdošana. Nevis pierādīt, ka cilvēks kļūdās, bet lūgt viņam pašam paskaidrot, kāpēc viņš konkrētajai informācijai tic. Šāda saruna ļauj cilvēkam pašam sākt domāt par savas pārliecības pamatojumu.
Elīza Daniela Burmistre, Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas un koordinācijas departamenta konsultante iesaka: “Vajadzētu runāt ar cilvēkiem, kuri tic dažādām konspirācijas teorijām vai maldīgam saturam, lai viņi paskaidro, kāpēc tieši viņiem liekas, ka tā ir patiesība. Jāliek uzsvars, ka viņiem būtu jāpaskaidro, kāpēc tā ir patiesība, nevis tieši jums, kā kritiskāk domājošiem, jāskaidro, kāpēc tieši tā nav patiesība.”
Dažkārt dezinformācija kļūst par daļu no cilvēka pasaules uzskata. Šādos gadījumos jebkurš mēģinājums to apstrīdēt tiek uztverts kā personisks uzbrukums. Šeit svarīgākais ir uzticība un pacietība, nevis ātrs rezultāts.
Nika Aleksējeva, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētniece, aicina: “Vislabāk ir iegūt cilvēka uzticību un lēni, pamazām šķetināt, no kā sastāv šī cilvēka pasaules uzskats. Ja jūs zināt, ka tas balstās pilnīgi aplamā pieņēmumā, tad norādīt viņam uz lietām, kas ļautu viņam apšaubīt šo pasaules uzskatu.”
Visgrūtāk šīs sarunas bieži vien ir tieši ģimenē. Taču Ingemārs Vekteris, LATO biedrs, Latvijas sabiedrisko mediju valdes loceklis, uzsver, ka tuvinieku starpā mierīga, cieņpilna saruna var dot lielāko efektu ilgtermiņā.
Ingemārs Vekteris: “Ļoti diplomātiski un korekti mēģināt aprunāties, likt viņam izprast lietas būtību, neuzbrukt, pārliecināt ar faktoloģiskām lietām un spēt mierīgā veidā pastāstīt, kā ir un kāpēc nav tā, kā viņš to ir prezentējis. Izmainīt cilvēkus mēs nevaram ātri un mums vienkārši primāri ir jāiegūst sajūta, ka cilvēks nenonāk dezinformācijas burbulī, jo jautājums, kādēļ viņam tas tā ir sanācis.”
Sarunas ar cilvēkiem, kuri noticējuši dezinformācijai, prasa laiku, pacietību un empātiju. Ne vienmēr rezultāts būs uzreiz, ne vienmēr cilvēks mainīs viedokli. Taču katra mierīga saruna bez nosodījuma, katrs uzdots jautājums var kļūt par soli ceļā uz kritiskāku domāšanu.
Projektu īsteno LATO ar Vācijas vēstniecības Latvijā atbalstu.
