Pirmā latviešu karoga dzimšanas vieta. Kura tā ir? “Nu, protams, Cēsis!” pārliecinoši atbildēs mūsu vēstures zinātāji. Atskaņu hronika stāsta, ka 1280. gadā Vācu ordeņa karaspēks pulcējies Rīgā, jo zemgaļu Namejs posies karagājienam uz Vidzemi. Zemes aizsardzībai no Vendenes, kā tolaik sauca Cēsis, viena ordeņa brāļa pavadībā ieradušies ap simts vīru ar, “pēc vendu paražas”, sarkanu, ar baltu svītru pārdalītu karogu. Hronists saka, ka par Vendeni sauc pili latviešu zemē, un tas esot latviešu karogs. Šī uzskatāma par pirmo ziņu, kāds izskatījies mūsu karogs, kas tagad ir viens no senākajiem valstu karogiem Eiropā.
Pavisam maz zināms fakts, ka 1870. gadā, kad no Kronvaldu Ata vadītā Tērbatas latviešu studentu literāro vakaru pulciņa izveidojās pirmā studentu korporācija “Lettonia”, tā par savām krāsām izvēlējās Atskaņu hronikā minētās latviešu karoga krāsas. Tās gan jau gadu pēc tam tika nomainītas uz zaļu – zilu – zeltu, jo korporāciju principi prasīja trīs krāsu salikumu.
Maz, šķiet, daudzināts notikums, kas Valmieru ieceļ mūsu karoga atdzimšanas vietā Latvijas valsts veidošanās pirmsākumos.
Pirmā pasaules kara laikā atkal atdzima valstiskās patstāvības ideja, un latviešu strēlnieku karogos sāka parādīties nacionāli simboli – uzlecoša saule, auseklis, ozols, ugunskrusts – un, protams, sarkanbaltsarkanās krāsas.
Viens no visdedzīgākajiem Latvijas neatkarības idejas popularizētājiem bija Veselavā dzimušais pedagogs un žurnālists Jānis Lapiņš (1885-1941).
Viņš Valmierā mācījies E. Liepiņa reālskolā, kopš 1915. gada strādāja Valmieras tirdzniecības skolā un vēlāk arī citās mācību iestādēs (sieviešu ģimnāzijā un reālskolā).
Jānis Lapiņš
Lapiņš bija tas, kurš daudzus savaldzināja ar latviešu sarkanbaltsarkanā karoga ideju. Latvijas universitātes profesors Kārlis Kundziņš (jaunākais) savā atmiņu tēlojumā “Rakstnieks un publicists ar ģēnija dzirksti” raksta: “Latvijas gods dega viņa sirdī. Jau 1916. gadā, kad daudzi prātoja par “autonomiju”, Lapiņa rīta sveiciens jau skanēja “Dievs, svētī Latviju”, un pie viņa istabas sienas bija piespraustas sarkan-balt-sarkanās krāsas (apmēram tai pašā laikā tās arī parādījās kādā no strēlnieku pulkiem).”
Šo karogu 1916. gadā izgatavojusi Jāņa Lapiņa skolniece, Valmieras bēgļu bērnu patversmes skolotāja Marianna Straumane (1896-1985), kura vēlāk kļuva par viņa dzīvesbiedri.
Pie Lapiņa Valmierā, Aleksandra (tagad Krišjāņa Valdemāra) ielā 9, viesojušies (dažs arī mitinājies ilgāku laiku) daudzi latviešu kultūras darbinieki – Jānis Akuraters, Kārlis un Lizete Skalbes, Pauls Dāle, Ernests Blanks, Linards Laicens, Viktors Eglītis, Ādolfs Erss un citi.
Sākoties revolūcijai 1917. gadā, pie šī nama piestiprināts sarkanbaltsarkanais karogs. Kā vēlāk Jānis Lapiņš savās atmiņās, kas publicētas žurnālā “Burtnieks” 1932. gadā, rakstījis – kad turpat netālu esošajā Valmieras latviešu biedrībā 13. martā 1917. gadā sanāca Vidzemes zemes sapulce, pirmais nacionālais karogs pacelts virs nama jumta. Pēc tam aprīlī un maijā tas propagandas nolūkos plīvojis virs tirdzniecības skolas jumta tirgus malā.
Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados karogs glabājās Lapiņa ģimenē. 1940. – 1941. gada padomju laikā karogs rūpīgi slēpts.
Pēc tam nāca vācu okupācijas laiks. Lapiņa dzīvesbiedre un meita līdz ar rūpnīcu, kurā viņas strādāja, evakuējās uz Vāciju. Satītu kā mazu lakatiņu, zem drēbēm karogu aizveda līdzi. Pēc Otrā pasaules kara, kad viņas atgriezās Latvijā, tas vēl aizvien gadu desmitiem bija jāslēpj, līdz Atmodas laikā varēja parādīties ziņa par tā esamību.
1997. gada aprīlī Mariannas un Jāņa Lapiņu meita Lija Poga šo 47×102 cm lielo zīda karogu dāvināja, kā pati teica, “tēva dzimtās puses muzejam Cēsīs”.
2014. gadā Veselavā atklāja piemiņas vietu pirmā no auduma izgatavotā Latvijas karoga autoram.
Interesanti, ka bijušās Aleksandra ielas galā Valmierā – turpat blakus esošajā ūdenstornī 1988. gada 18. novembrī atkal uzvilka valsts karogu. To izdarīja tas pats vīrs (Visvaldis Skrastiņš), kurš gadu iepriekš bija dabūjis “lietu” par karoga pacelšanu Valmieras stadionā.
Jāpiebilst, ka no daudziem piedāvātajiem karogu metiem par valsts karogu ar 1923. gada 20. janvāra likumu apstiprināja mākslinieka Anša Cīruļa 1917. gadā darināto. Šī likuma 1. pantā bija teikts: “Latvijas valsts un tirdzniecības karogs ir sarkanbaltsarkans, pie kam apakšējās un augšējās daļas divas reizes platākas par vidējo balto daļu (2:1:2); karoga garuma un platuma samērs ir 2:1. Karoga krāsa ir tumši sarkana (karmin).”