No pārpalikumiem līdz rokdarbiem – zivs āda kā ilgtspējīgs materiāls

Pagatavojot zivi, tās āda bieži vien netiek izmantota, taču patiesībā tai ir daudz iespēju. Piemēram, zivs ādu izmanto pazīstami modes nami kā alternatīvu čūskādai, jo kvalitātes un izskata ziņā atšķirības ir minimālas. Zivs ādas izstrādājumi ir slaveni ar savu ilgtspēju, izturību un unikālo dizainu – to papildina arī saglabājies zvīņu raksts. Tāpat zivs āda ir ievērojami izturīgāka nekā tradicionālā dzīvnieku āda, vieglāka un, pienācīgi apstrādāta, arī ūdensizturīga. 

Latvijā zivju ādas apstrādes tradīcijas turpina Anda Sīmane-Gudriniece, kura šo prasmi apguva 2016. gadā pie sāmu amatnieces Gerlindes Tīsenes. Viņa atklāja, ka šis rokdarbu veids ir sens un tradīcijām bagāts. Pētot šo prasmju vēsturi, Anda atrada tautasdziesmas un aprakstus par to, kā mūsu senči apstrādājuši zivs ādu. Tas viņu iedvesmoja pievērsties dažādu izstrādājumu veidošanai no šī unikālā materiāla. 

“Pamatprincipi ģērēšanai ir vienkārši – vispirms, protams, jānomakšķerē pati zivs. Tad ar filējamo nazi tiek nogriezta ādas virspuse, un āda pēc iespējas tiek attīrīta no liekās miesas. Tālāk to attauko šķīdumā ar nelielu mazgāšanas līdzekļa piejaukumu. Bet pats interesantākais sākas pēc tam – jūs varat izvēlēties, vai ģērēt ādu teļa smadzenēs, urīnā, ozola mizās vai pat olas dzeltenumā,” stāsta zivju ādas meistare Anda Sīmane-Gudriniece. 

Izmantojot olas dzeltenumu, iespējams izģērēt īpaši gaisīgu, caurspīdīgu un smalku zivs ādu, kas lieliski piemērota, piemēram, lampu abažūru izgatavošanai. Lai iegūtu maigas toņu nianses, šķīdumam var pievienot arī nelielu daudzumu pārtikas krāsvielas. Taču šoreiz Anda pastāstīja par citu metodi – zivs ādas ģērēšanu ar ozola mizas novārījumu. Šim nolūkam novārījums jāvāra ilgi, līdz tas iegūst dziļi tumšu krāsu – aptuveni četras stundas. Alternatīvi iespējams izmantot arī ozola mizas tēju, kas sniedz līdzīgu efektu ar vienkāršāku pagatavošanu. 

“Tālākais process notiek šādi,” stāsta Anda, “zivs ādu vispirms kārtīgi noskrubinu no visas miesas. Es izmantoju parastu koka lāpstiņu, tādu, kāda pieejama gandrīz katrā virtuvē. Ja ir lielāka pieredze, var lietot arī metāla instrumentus. Āda jāberž visos virzienos, un, kas ir visinteresantākais – katru reizi, kad to izņemu no miecējamā šķīduma, atklājas arvien jaunas miesas un cīpslu paliekas, ko vēl var notīrīt. Kad āda ir noskrubināta, to ievietoju jaunā novārījumā – tā, lai tā var brīvi peldēt. Un šis process jāatkārto vismaz četras reizes, dažkārt pat piecas.” 

Zivs ādas apstrādes procesā ir svarīgi izvēlēties piemērotu materiālu. Anda visbiežāk izmanto līdakas un asarīšu ādas, kas ir viegli apstrādājamas un dod ļoti labu rezultātu. Viņa ir mēģinājusi arī karpas ādu, taču atzīst, ka tā ir pārāk taukaina un nav lietderīga tālākai apstrādei.

“Lai ādu varētu šūt, pirmkārt, jāpadara tā plastiskāka un mīkstāka. To var izdarīt, berzējot ar pirkstiem vai pat uz pannas vāka. Turklāt, lai āda nezaudētu kvalitāti, nepieciešams to apstrādāt ar īpašu smēri, ko sagatavo no vaska un eļļas, bet var izmantot arī kādu treknu roku krēmu. Šajā miecēšanas procesā āda zaudē taukvielas, un šī apstrāde palīdz tās atgūt. Āda gatava šūšanai, kad tā vairs negrab,” stāsta Anda Sīmane-Gudriniece.

Kad āda ir sagatavota, šūšanai izmanto vaskots diegs un īpaša ādas šūšanas adata ar smailu galu. Andas Sīmanes-Gudrinieces izstrādājumi, kas tapuši no zivju ādas, ietver cepures, pudeļu slēpņus, kosmētikas maciņus un pat dažādas aproces. Viņas darbi ir piemēri tam, kā ikdienā izmantot materiālus, kas citkārt tiek ignorēti, bet kuriem ir liels potenciāls kā radošiem un ilgtspējīgiem izstrādājumiem.

Anda Sīmane-Gudriniece: “Mans ieteikums ir, ja ikdienā varbūt jūs nemakšķerējat, bet gribat veidot kādu zivju ādas izstrādājumu, tad ir iespējams iekrāt šīs veikalā nopirktās zivju ādas. Nofilējiet tās, saritiniet mazā ritulītī, ielieciet maisiņā un sasaldējiet. Tad, kad būs pietiekams skaits sakrāts, varēsiet pievērsties šādam procesam.”

Svarīgi šajā procesā ir ievērot temperatūru – tai nevajadzētu pārsniegt 20 grādus. Tieši tādēļ vispiemērotākais laiks zivs ādas ģērēšanai ir aprīļa beigas, maija sākums un septembris, kad laikapstākļi ir vislabvēlīgākie šim rokdarbam.