Ne tikai zemniekiem, bet arī piekrastes zvejniekiem ir svarīgi, lai iedzīvotāji pēc iespējas vairāk uzturā izmantotu vietējās zivis. Tāpēc biedrība “Mazjūras zvejnieki” turpina rīkot meistarklases. Šoreiz goda vietā – butes. Skaidrosim, kas ir sviesta butītes un kā tās visgaršīgāk pagatavot!
Tāpat kā dārzeņiem, arī katrai zivju sugai ir sava sezona. Pašreiz sākusies bušu sezona, tāpēc biedrības “Mazjūras zvejnieki” rīkotajā meistarklasē goda vietā tiek liktas butes.
Ivars Cīrulis, piekrastes zvejnieks no Bērzciema, skaidro: “Butes dzīvo gan Baltijas jūrā, gan Rīgas jūras līcī. Zvejojam mēs viņas, nu, vislabākās butes tagad sākās! Vistreknākās viņas tagad ir, uz rudens pusi paliks aizvien treknākas. Pavasarī viņas ir ar ikriem, tad tās gaļas tur ir pamaz. Un tad ir liegums, ja nemaldos, no aprīļa līdz kaut kādam jūnijam. Tad viņas nārsto, un pēc tam, kad viņas iznārsto, viņām ir jāatkopjas. Tagad sākas īstā sezona un tad jau līdz kādam oktobrim, pat decembrim viņas zvejo.”
Kā jau visas zivis, arī butes var kūpināt. Ivars gan piebilst, ka šoreiz kūpinās sviesta butītes: “Nu, nav jau nemaz tik daudz to asaku. Nav tik traki! Līcī viņas ir mazākas, viņas arī sauc par sviesta butītēm. Baltijas jūrā viņas ir lielākas izmērā, bet varbūt nav tik treknas kā līcī.”
Ivars stāsta, ka piederot pie konservatīvā tipa cilvēkiem, tāpēc butes kūpina pēc klasiskas receptes: “Iztīrījām, protams, izmazgājām vairākos ūdeņos un pēc tam uz virbiņiem virsū.” – Ne sāli, neko klāt nelikāt? “Sāli pēc tam. Viņas var iesālīt arī pirms kūpināšanas, paturēt sālsūdenī un pēc tam noskalot, bet es tā esmu pieradis, ka pēc tam ar sāli apbārsta un viss. Garšvielas nelieku, tikai sāls. Nezinu, kāpēc tā, tas no veciem laikiem iegājies, es nekad neko klāt neesmu licis.”
Kad sviesta butītes saliktas uz iesmiem un jau iešautas kūpinātavā, tas gan vēl nenozīmē, ka par tām var aizmirst līdz smarža šurp atvilinās, smej Ivars Cīrulis: “Kāda pusotra stunda jau būs. Viņas tagad jāapžāvē kādas četrdesmit minūtes, un tad taisīsim krāsni ciet. Jāapžāvē tāpēc, lai viņas nekristu no virbiņiem nost, ja neapžāvē, viņas karstumā nokrīt no virbiņiem. Viņas jāapžāvē, kamēr viņas ir ideāli sausas, un tad taisām namiņu ciet. Pēc tam vēl kādas 40-50 minūtes. Tas arī pēc izmēra, ja ir lielas butes, tad ilgāk, ja mazas – ātrāk. Jāskatās.”
Ne mazāk garšīgas ir arī ceptas butes, bet, lai tās būt komfortabli ēst, arī no mazās sviesta butītes uztaisa fileju. Turklāt, izvēloties svaigu buti, tās lielums nemaz neesot svarīgākais, stāsta biedrības “Mazjūras zvejnieki” vadītājs Andris Cīrulis: “Galvenais, lai te būtu biezs, lai gaļa ir virsū.”
Kad pareizā bute izvēlēta, to var izfilēt, lai to izdarītu ir vajadzīgs kārtīgs nazis. Tad nogriež galvu, malas, asti un iztīra iekšas.
Piekrastes zvejnieki Inese Rudze un Andris Būcēns no Mērsraga stāsta, ka recepšu noslēpumus neatklājot nevienam, bet šai dienai esot gatavojušies īpaši: “Tīras filejas bez asakām oliņā apcep un viss. Mēs gatavojāmies, ka butes vairs nebūs, jo jūrā ir bula laiks.” – Lasim mēs liekam citronu, karpai baziliku, dillītes, bet ko butēm? “Nekas nav labāks par sāli un pipariem. Mēs neliekam, mēs atstājam glauniem restorāniem. Lasim mums ir citronpipars, varbūt citrons, bet tā mums ir sāls un pipars. Un iznāk garšīgi, jau gadsimtiem.”
Filmēšanas brīdī Inese un Andris lielajā katlā vāra zivju zupu, butes gan tur iekšā neesot, un arī konservus no butēm tikai eksperimentam esot taisījuši, jo pēc izfilēšanas no butītes paliekot tikai 25%. Tas arī esot iemesls, kāpēc netaisot arī konservus no butēm.
Pusotra stunda ir paskrējusi nemanot. Namiņa durvis atkal tiek atvērtas un meistarklases apmeklētāji var stāties rindā pēc karsti kūpinātām sviesta butītēm. Uz katras tiek uzbērta sāls, kam gan vajadzētu ļaut kārtīgi iesūkties, jo no tā esot atkarīgas garšas nianses, tomēr gaidīt neviens negrib, un mazās, bet vēl karstās sviesta butītes ātri tiek notiesātas.