Julgī Stalte: “Skolā biju ar divām bizītēm, brillītēm un jocīgu vārdu”

Latviskā kultūra savā būtībā ir matriarhāla kultūra no latviskās dzīvesziņas viedokļa, un mēs varam lepoties ar patiešām stiprām, neatlaidīgām un iedvesmojošām sievietēm – gan tādām, kas savas cīņas izcīna uz publiskās skatuves, gan tādām, kas ar savu pašaizliedzīgo darbu satur kopienas un domubiedrus, veidojot spēcīgāku šīs valsts pamatu.

Par godu Starptautiskajai sieviešu dienai martā katru dienu publicēsim pa Latvijas stipro sieviešu stāstam ar cerību iedvesmot tās no mums, kas savu spēku vēl meklē.

Julgī Stalte ir dzimusi 1978. gada 28. oktobrī Rīgā. Viņa ir līviete, dziedātāja un tautas mūziķe. Dzimusi folkloristu Helmī un Daiņa Staltu ģimenē, darbojas folkloras kopā “Skandinieki”, kā arī grupās “Tuļļi Lum”, “Tai Tai” un projektā TKP (“Tā kā pērn”).

Lai gan šķietami zinām, ka Latviju kādreiz ir apdzīvojusi līvu cilts, domāju, gandrīz neviens no mums nevar iedomāties, kā ir būt vienam no tik nedaudzajiem šīs kultūras un valodas nesējiem pasaulē. Ņemot vērā arī to, ka okupācijas varas Latvijā centās sanaidot latviešus ar līviem, jo padomju laikā neviens nedrīkstēja būt citādāks, izcelties, stāstīt, ka runā citā valodā un kopj īpašas tradīcijas. Bet Staltu ģimene iesaistījās Rīgas līvu ansamblī “Līvlist”, kurā visi tā laika līvu inteliģences dalībnieki muzicēja un pulcējās, kopjot savu valodu un kultūru. Julgī vecāki, Helmī un Dainis, pat apprecējās 18. novembrī, kas bija ļoti riskants pasākums.

Pateicoties vectēvam Oskaram Staltam, Julgī augusi divvalodīgā ģimenē, kur līvu valoda bija viena no dzimtajām valodām, par kuras pastāvēšanu dzimta cīnās vēl šodien, un to nebūtu iespējams darīt bez dzelzs rakstura un pārliecības, kādu gadu gaitā sevī ir izaudzējusi Julgī Stalte.

Kā tu teiktu – kāda ir tava misija?

Piedzimt ģimenē, kuri ir ļoti spēcīgi izvēlējušies savu ceļu, galīgi ne vieglu ceļu, piedzimt ar dotu uzdevumu. Misijas apziņa ir turpināt, tas ir pienākums, kas ir ticis uzlikts, un tā ir atbildība no iepriekšējām paaudzēm. Tas nebūt nav vienkārši, bet liktenis tā to ir izspēlējis. Manā gadījumā tā ir gan rūpe par tradicionālo kultūru, gan līvisko pasauli. Mana interpretācija ir tāda, ka es turu rūpi arī par sevi tādā veidā, par mūsu tautas dvēseles to daļiņu, kas ir uzticēta man.

Kas tu esi pēc profesijas?

Kā tur bija? Cilvēks-orķestris, es varu darīt visu (smejas). Darbojusies esmu ļoti dažādās jomās, šobrīd es turpinu darbu ar “Skandiniekiem”. Es nenoliedzami esmu pamanāma Rīgā kultūras un folkloras pasākumos, tāpat strādāju ar līvu lietām sadarbībā ar Latvijas Universitātes Līvu institūtu, tieši līvu valodas dzīvotnes un līvu kultūras dzīvotnes veidošanas un uzturēšanas darbā.

Zinu, ka tu nāc no stipras saimes ar ļoti stabilām vērtībām. Bet kā bija tev kā bērnam augt šādā ģimenē un dzīvot tā laika skolā, sabiedrībā? Vai pret tevi bija citāda attieksme?

Savu bērnību es atceros kā krāsainu piedzīvojumu ar spilgtiem vecākiem un vecvecākiem, ar visu folkloras un “Skandinieku” kustību, ar neatkarības cīnītāju kustību, ar gudru vārdu mijēju ļaužiem vienkopus – tas bija ļoti izgaršojams laiks.

Mēs visu laiku esam dzīvojuši Rīgā, jo tādas mantotās mājas un sētas mums nekur nebija, bet es nevarētu teikt, ka es sevi kādreiz būtu jutusi kā tikai rīdzinieci. Mēs visu laiku esam braukuši pa visu Latviju, un izgaršot un pamanīt, saskatīt, saredzēt gan katru novadu, gan katru dabas nostūri, kas ir pilnīgi citāds – šo spēju man vecāki un vecvecāki aumaļām ir ar mātes pienu iedevuši. Līdz ar to manas mājas ir visa Latvija, pavisam noteikti.

Bet ilgu laiku šī spilgtā sajūta, kurā bija daudz, daudz piedzīvojumu, veidojās Brīvzemnieka ielā, kur arī veidojās pirmā Brīvzemnieku folkloras biedrība. Vecaistēvs ar mani runāja tikai līvu valodā, vecāmāte – abās. Mums vienmēr bija pilna māja, es pat nevarēju iedomāties, ka mājās varētu būt tāds mirklis, kad neviena nav. Labi, ka tur bija plašākas telpas, kur varēja aizmukt un pabūt viens.

Bet skolā vai kā bērnam… ar manu vārdu! Iedomājies, es skolā biju ar divām bizītēm, brillītēm un jocīgu vārdu. Pilnīgi pietika, lai mani “mīlētu” visi. Tas nebija viegli, bet tas bija audzinoši noteikti. Es bērnībā daudz domāju, kāpēc man iedeva tieši tādu vārdu, nevis kaut kādu normālu un parastu, kā visiem citiem, aiz kura es varētu paslēpties. Bet mans vārds man lika izaudzināt sevī šo spēju arī nostāties pretī, pastāvēt tādā paralēlā eksistencē. Bija cilvēki, kas interesējās par to, kas es esmu, un par vidi, no kurienes es nāku, un izturējās ar cieņu un mīlestību. Bet, protams, bija tādi, kuri bija gatavi nobradāt, nomīņāt, iznīcināt psiholoģiski, fiziski un visādi citādi. Bet tāds laikam ir mūsu ceļš, izaicinājumu ir daudz, bet, ja tu tiec tiem pāri, tu uz tiem vairs neatskaties ar grūtu sirdi, bet gan ar prieku un vieglumu.

Ko nozīmē tavs vārds?

Julgī nozīmē drosmīgā, drošsirdīgā.

Skaisti un tev atbilstoši!

Jā, bet, zini, dažreiz, kad es no kaut kā ļoti baidījos, tad likās, ka man tas vārds galīgi nepalīdz. Tikai vēlāk es apzinājos, ka vārds bija tas, kas palīdzēja man daudzreiz saņemties un daudz ko pārvarēt.

Kā tu raksturotu “vidusmēra, normālu ģimeni” un kā tava ģimene no tās atšķīrās?

“Vidusmēra, normāla ģimene” droši vien būtu tāda, kas strādā algotu darbu ar grafika darba laiku, šad tad tiekas vakarā pie vakariņu galda, dažreiz brīvdienās plāno kopīgas aktivitātes vai kaut kur aizbrauc. Un, ja šajā ģimenē ir arī svētki, godi un sarunas, tad tā ir brīnišķīga ģimene!

Mēs savukārt augām un dzīvojām tādā režīmā kā “cīnītājs”. Tu redzi spēcīgus vecākus, tu redzi viņus ne tikai kā līderus, bet arī to visu bīstamības faktoru klātbūtni. Tā ir cīņa par to, vai tu izdzīvosi, vai tavas idejas izdzīvos, tas ir stipri ārpus tevis – vai tu vari kaut ko izdarīt, lai tas neiet zudumā. Visas čekas, ļaudis-nodevēji visapkārt, tā sajūta bija tāda, ka tu dzīvo tādu paralēlu eksistenci visam pārējam, un pusaudža gados aiziet pašam savus ceļus un neceļus, izcīnīt kaut kādas savas cīņas – tas bija sarežģīti. Un galu galā vienalga saproti, ka tu esi kalts tieši no tāda materiāla, no kāda esi, un tieši tādiem darbiem paredzēts.

Man nekad nav bijusi problēma būt nesaprastai, jo es no dzimšanas esmu bijusi citāda un nesaprasta, mani ir vērtējuši kā citādu vienmēr.

Tu piemini vajāšanu – kā tas bija?

Nenoliedzami, mani vecāki ir daudzkārt pratināti čekā, un tā laika varas izpausmes vienmēr bija klātesošas – čekas mašīnas, kas dežūrēja pie mājām. Es zināju precīzi laikus, kad viņas mainās, pat sviestmaizes varēju iznest ārā viņiem. Pasākumos mums parādījās visādi interesanti un dīvaini cilvēki apkārt – kad vienreiz bija gadatirgus Brīvdabas muzejā, mēs ieraudzījām vīrus uzvalkā. Muzejā! Un viņiem līdzi bija lielas kastes, tie bija pirmie mobilie telefoni tolaik. Nē, tas nemaz nebija uzkrītoši! Atbraucot mājās, māja bija izvandīta, viss bija pārrakts, visi video un audio ieraksti bija nozagti. Arī daudzās pārrunas un vecāku satraukums par apkārtējiem, kas met kažoku ta’ uz vienu, ta’ uz otru pusi un nodod – tur bija daudz slāņu. Mājās mums vētru novedējs bija vecaistēvs – emocionāli to visu būtu bijis grūti panest bez viņa rakstura spēka, azarta, šī karaļa spēka, kas spēj visu līdzsvarot, visas vētras noturēt – mājās tāpēc viss negāja pa gaisu.

Vai šī izsekošana un izrēķināšanās notika brīvās Latvijas ideju dēļ vai piederības līvu kultūrai dēļ?

Pirmā un augstākā ideja noteikti bija neatkarīga Latvija. Un Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur ir līvu mājas, līdz ar to tas nav saraujams jēdziens, tā nav saraujama ideja. Ja ir brīva Latvija, tad ir arī vieta, kur dzīvot brīviem līviem. Un mums nekad nav bijusi tāda virsnostatīšana, ka līvi ir kaut kur augstāk, mēs vienmēr esam runājuši par šo fantastisko kultūru mijiedarbību un to, cik bagāti mēs esam, dzīvodami kopā. Bet, ja mēs, līvi būdami, nerunāsim par līviem, kurš gan cits to darīs? Mums jau bieži pārmet par to, ka mēs kaut kur ar to visu bāžamies priekšā, bet kā tad savādāk aizklauvēties līdz tam, lai mēs tiktu sadzirdēti?

Pastāsti – kāda ir latviešu-līvu saikne?

Līvi nule ir atzīti par vienu no Eiropas pirmtautām, pamattautām. Līvi Latvijā ienāca stipri agrāk par baltiem un izveidojās šeit no dažādām somugru nākšanas reizēm. Un tad, atnākot baltu ciltīm, ir izveidojusies šī divu kultūras plūsmu mijiedarbība – nevis ieņemot jaunas teritorijas, bet dzīvojot paralēli un mijiedarbojoties. Tas, ka klopes visādas notika par mantu un sievām, tas piederējās pie lietas, bet balti nenāca iekarot šīs teritorijas, un līvi nebija ar domu, ka tās ir viņu teritorijas, jo zeme pieder Dieviem, tas ir somugru pasaules uzskatā. Un tāpēc visa šī līdzpastāvēšana bija iespējama un notika. Un tādā globālā mērogā latviešu kultūra, kuras mantinieki mēs esam mūsdienās, ir jau šo divu lielo kultūru mijiedarbības evolūcijas rezultāts.

Ja mēs runājam konkrēti par sievieti līvu kultūrā, kāda ir tās vieta un funkcija? Jo latviešu kultūra, mēs zinām, ir savā būtībā matriarhāla.

Jā, tās daudzās mātes ir arī līvu kultūrā viens no pamatelementiem, bet tām katrai mūsu pasaules uzskatā klāt nāk arī tēvs un bērni. Bieži ir arī kalpi vai puiši un meitas, ir brīvie elementi, kas ir vientuļnieki. Dievu panteons ir fantastisku stāstu pilns, caur ko mēs saprotam savu cilvēcisko un dabas eksistenciālo mijiedarbību – viss ir dzīvs, visam ir savs gars, visam ir sava dvēsele. Sievietei, protams, ir savas funkcijas un vīrietim ir savas, bet te ir interesanti arī tas, ka līvu valodā, tāpat kā visās somugru valodās, nav vīriešu un sieviešu dzimtes atšķirību. Līdz ar to dažreiz, kad runā par sievietes lomu, un, ja paskatās caur to līvisko prizmu, tad tā izrādās tava kā cilvēka loma, nevis tava kā dzimuma loma. Pašā saknē – galvenais, ka labs cilvēks. Mēs mazliet smejamies, ka līvu valoda ir “no sex, no future” (tulk. nav dzimuma, nav nākotnes) – jo mums nepastāv arī tāds vienkāršo nākotni apzīmējošs laiks valodā. Nākotni tu veido tagadnē – mēs sakām: “Es nāku!” Un, ja tu neprecizē, vai nāc tūlīt, vai rīt, tad “nāku” un “nākšu” ir viens un tas pats. Un zināmā mērā tā ir tā sajūta, ka katrā mirklī, kurā tu esi šobrīd un tagad, tu jau veido nākamo.

Tas, ar ko tu strādā un tas, kā tu esi līdz tam nonākusi, nebūt nav viegli. Jautāšu tā – vai, tavuprāt, tev tavu misiju būtu vieglāk pildīt, ja tu būtu vīrietis?

Jā. Mūsdienu sistēmā – o, jā! Īpaši Latvijā, kur mums ir vīrišķīguma, vīrišķības kults. Patriarhālā sistēma Latvijā ir ļoti spēcīga, vīrietim ir arī vieglāk kļūdīties nekā sievietei, viņiem to stipri vieglāk piedod. Vieglāk būtu, bet es redzu lielu iemeslu tam, ka es esmu piedzimusi kā sieviete – tas man dod citas priekšrocības, pildot to misiju, ar kuru es esmu uz šejieni nākusi. Ja es būtu vīrietis, es pildītu citu misiju.

Kāda, tavuprāt, ir mūsdienu sievietes loma un vai tā visām sievietēm ir kaut kādā ziņā līdzīga?

Paldies Dievam, ka nav, tā tikai vēl trūka! Tas būtu tik neinteresanti. Mēs ļoti maz novērtējam to, ka mēs dzīvojam apbrīnojami brīnišķīgā valstī, un, lai arī mums šobrīd šī sistēma ir patriarhāla, bet sievietes arī šajā formā ir iemācījušās būt brīvas, viņas spēj izsist savu vietu. Tās, kurām vajag būt trauslām un maigām, tās var būt tādas. Tās, kam vajag būt konkurētspējīgām, tās var būt tādas radošās un spridzinošās, tās var būt pašas par sevi un dzīvot to dzīvi, kurā tu tiec pieņemts vairāk vai mazāk.

Vai tu varētu noslēgumā tomēr mēģināt vispārināt un nosūtīt kādu sveicienu visām pasaules sievietēm kopumā?