Ienākot barberšopa “Royal Dandy” telpās, Sigita uzreiz sagaida ar intravertajiem latviešiem nepierasti plašu apskāvienu – tas ir viņas dabā un, domāju, panākumu pamatā – spēt dalīties ar labo un to vairot, nevis “turēt sveci zem pūra”.
Sigita ir uzņēmēja, kas savu biznesu attīstījusi pati, pārdzīvojusi Covid-19 pandēmijas laiku un aizvien turpina kalt jaunus plānus tam, kā pasauli padarīt labāku un skaistāku – viņas moto izvēlētajā vīriešu frizieru un bārddziņu jomā jeb kā barberei ir: “Domāt, darīt, radīt. Dot emocijas cilvēkiem, lai brīdī, kad viņi pieceļas no krēsla, viņi jūtas uz 100 dolāriem, viņiem mainās enerģija un viņi iet ar šo pārliecību pasaulē. Un kā uzņēmējai man ir iespēja ieguldīties arī projektos, kas iestājas par iekļaujošāku sabiedrību, lai mēs esam tie, kas sauli sirdī nesam.”
Pati Sigita gan to neuzsver, bet no viņas darbiniekiem dzirdu, ka viņa ir iedvesmas avots un cenšas vairot labo, rīkojot arī labdarības akcijas un sadarbojoties ar, piemēram, veco ļaužu pansionātiem. Tomēr sievietes ceļš biznesā ne vienmēr ir viegls – ir daudz kas jāziedo un skaidri jāapzinās savas prioritātes.
Foto no personīgā arhīva
Ja Tev būtu jāpastāsta par sevi cilvēkam, kurš neko par tevi nezina, ko tu teiktu?
Traka sieviete, sieviete – uguns, kas ne tikai deg pati, bet aizdedzina arī citus. Bet šo uguni vajag pareizi vadīt – tas ir tāpat, kā dedzināt kūlu – spēks liels, bet liesma jāvada pareizi, lai neaizdegtos mežs.
Kā nonāci no bērnības sapņa līdz vietai, kur esi tagad?
Godīgi sakot – samērā tieši nonācu tur, kur vēlējos. Vizualizēju, koncentrēju uz to enerģiju, un viss piepildījās. Es biju maza meitene, man bija 6-7 gadi, un pie mājas auga ežveidīgi zāles kušķīši, ko es ar šķērēm ieveidoju un griezu, tas bija pats pirmais. Un tad jau skolas laikā klasesbiedrenei, kurai mati bija līdz dibenam, gribēju “pielīdzināt matu galus”. Ar tā laika prasmēm, kas apgūtas no televizora un friezieru vērojumiem frizētavā, garie mati pārtapa par karē griezumu. Es varākkārt esmu par to klasesbiedreni iedomājusies, ļoti gribētu viņu satikt, bet nekur sociālajos medijos nevaru viņu atrast – tieši viņa bija tā, ar ko man šis dzīves ceļš sākās.
Pēc 9. klases bija jāizvēlas, kur iet tālāk mācīties. Bija iespēja iet uz Rīgu un mācīties par frizieri, bet man tobrīd ļoti svarīgs bija sports, un es iestājos Limbažos uz policistiem – kārtībniekiem, tad Banku augstskolā, un tad mans ceļš aizveda uz Īriju. Neklātienē iesāku apgūt praktisko psiholoģiju, bet studijas nepabeidzu. Īrijā nodzīvoju gandīz 10 gadus, un friziera, precīzāk, barbera prasmes apguvu tur. Ne mirkli nenožēloju! Tur man bija arī sava prakse, mājās bija krēsls, spogulis, pie manis nāca latvieši, lietuvieši, poļi frizēties. Tā viss pamazām sākās.
Uz šo brīdi man ir 4 barberšopi un kopumā 18 darbinieki, neskaitot grafisko dizaineri, bet šajā jomā arī visu laiku ir jābūt radošam, jāizdomā kaut kas jauns, un man ļoti svarīgs uzstādījums ir rūpēties par savu darbinieku labjūtu – ceru, ka man tas izdodas.
Kā izlēmi, ka strādāsi tieši ar vīriešu publiku?
Mums ir tikai vīriešu frizētavas un bārddziņu darbnīcas jeb barberšopi, nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda barberia – bārda. Uzskatu, ka kas der visiem, neder nekam – vai nu tu esi bārddzinis, vai veido sieviešu zāli, kas vēl dalās vairākās kategorijās.
Latvijā pirmais barberšops, kas bija Rīgā 2014. gadā, kad es atgriezos, bija Krievijas franšīze, tad parādījās nākamais “Wood religion”, kur es arī pastrādāju trīs mēnešus, bet tad sapratu, ka es turpināšu savu ceļu, jo es jau biju atvedusi mājās visus darba sākumam nepieciešamos darbarīkus. Kādu laiku strādāju arī “Kolonnā”, gribēju saprast Latvijas vidi šajā sfērā. Es uzreiz visiem teicu, kādi ir mani mērķi un plāni, uz ko saņēmu atbildi: “Nemaz neceri! Tev nekas nesanāks!” Bet bija arī tādi, kas teica: “Sidžuk, ej tik uz priekšu! Nemīz eļļā! Darbojies!” Un tā arī bija. Pirmo vietu es atvēru Dzirnavu ielā, tur bija tikai 2 krēsli. Es sākumā biju viena, strādāju no 10.00-20.00 katru dienu, arī sestdienās, braucu no Cēsīm uz Rīgu un atpakaļ. Un te pierādījās “ko sēsi, to pļausi” teiciens – viss ir atkarīgs no ieguldītā darba un attieksmes – darot pa roku galam, nekas arī neizdosies. Tad parādījās pirmā darbiniece, viņa bija jāapmāca, tad parādījās viens puisis, apmācīju arī to, un tad jau bija jāmeklē plašākas telpas.
Tad pienāca Covid-19 laiks, kad daudz ko vēra ciet. Arī man kā uzņēmējai bija jāslēdz uzņēmums Rīgā. Tolaik pat sarīkoju tādu kā protesta akciju ar matu griešanu uz ledus, tepat uz upes, uz Raunas, jo uzskatīju, ka valstij tajā brīdī bija jākoncentrējas uz atbalstu mazajiem uzņēmumiem un jāmazina birokrātija dīkstāves pabalstu saņemšanai. Bet bija kā bija un ir kā ir.
Tad atkal bija jādomā, ko darīt. Ar laiku klienti paši uzstāja, lai veru vēlreiz vaļā Rīgas vietu, Covid-19 laikā nozudušie darbinieki atnāca atpakaļ, tāpēc izdevās to arī atvērt vēlreiz. Darbinieku plūsma pa šiem gadiem ir bijusi ļoti liela – pa 10 gadiem tie bija ap 40 cilvēkiem, kas tika apmācīti. Daudzi no tiem devās savās gaitās, kāds pat atvēra savu barberšopu.
Man visu laiku ir doma atvērt vēl vienu vietu Rīgā, bet teikšu, ka dzīvē ir jāmāk vērot zīmes. Valmierā man ir barberu skolas frizētava, kas ir forši, bet izmaksu ziņā tas neatmaksājas. Un Dievs man visu laiku saka: “Stop!” dažādos veidos, liek man saprast, ka man jākoncentrē spēks kaut kur citur. Un es ieklausos.
Redzu, ka tev ir arī gredzens pirkstā – klausoties par tavu sparu un ieguldīto darbu savas uzņēmējdarbības attīstīšanā, jājautā, ko saka ģimene? Vai pietiek laika abiem?
Es esmu precējusies jau 24 gadus un man ir 4 bērni. Cietēji, protams, ir ģimene, lai gan uzskatu, ka ģimene arī ir bizness – tā ir struktūrvienība, kurai arī vajag laiku un uzmanību, kopā būšanu. Ir jāprot sabalansēt. Arī uzņēmumā man tie ir “bērni”, daudziem no kuriem ir savi bērni, tā arī ir ģimene. Tas ir grūti. Bet ģimeni pabaro kas? Uzņēmums. Tas ir koks ar diviem galiem, tu strādā, lai būtu labāk taviem tuvajiem, bet ar to no viņiem arī atņem savu klātbūtni.
Ja man būtu laiks jāsadala vienādās proporcijās starp ģimeni un darbu, man sanāktu domāt 24 stundas diennaktī, kas arī nav labi. Tāpēc teikšu godīgi un varbūt kādam tas nepatiks, bet darbs man bieži vien ir pirmajā vietā. Ir bijuši arī izdegšanas brīži, ir bijis dažādi. Esmu lūgusi arī no ģimenes puses man par to nepārmest, un viņi vienmēr ir bijuši ļoti atbalstoši.
Foto no personīgā arhīva
Vai jebkurš var kļūt par veiksmīgu uzņēmēju?
Domāju, ka nē. Domāju, ka mēs jau piedzimstam ar tām vai citām īpašībām, kas ieliktas šūpulī. Un otrs ir bērnība. Es no rīta, pūšot matus, domāju, kas īsti ir veiksmīga cilvēka stāsts? Ir dažādi. Lielam vairumam veiksmīgu cilvēku ir bijušas smagas bērnības pieredzes, kad viss pašam jāizcīna, un tad tu arī ej tā drosmīgāk uz priekšu. Tie, kam viss ir bijis ielikts mutē, viņi to nenovērtē. Arī uzņēmējdarbības vidē liela daļa bērnu, kas pārmanto vecāku uzņēmumus, tos pazaudē, jo nespēj ne tos vadīt, ne novērtēt. Svarīgas ir arī ģimenes vērtības. Un, kā jau minēju – tas, kas ielikts šūpulī.
Vai tavā dzīvē ir bijusi kāda spēcīga sieviete, kurai tu esi gribējusi līdzināties?
Tāds kā paraugs man kādu laiku bija mana krustmāte, bet es drīzāk teikšu, ka es gribu līdzināties pati sev, būt es pati – kur vēl fantastiskāku būtni (smejas)! Man ir 10 rokas, es vienlaicīgi domāju 10 lietas, es, manuprāt, domāju citādāk, es nenolaižu spārnus, es gribu cīnīties.
Kad tu apzinājies savu vērtību? Tas tā ir ieaudzināts vai nācis no pieredzes?
To, kāds es esmu cilvēks, es esmu zinājusi vienmēr, bet, ja mēs runājam par “sasniegumiem”, es nevarētu teikt, ka uzskatu, ka jau esmu daudz sasniegusi – ir kur tiekties! Gan pašizaugsmē, gan fiziski, gan karjerā. Es daru to, kas dabiski no manis nāk, tāpēc tam ir ilgtspēja.
Vai tavā profesijā un vispār ārējam izskatam ir nozīme?
Es, protams, varu būt dažāda, cilvēki mani jau pazīst, dažreiz varu pieņemt klientus mājās pidžamā, bet kopumā uzskatu, ka dreskods jāievēro vienmēr, tas ir svarīgi. Ir sevi jākopj un jāmāk sevi pozicionēt, tas ļoti palīdz arī pašapziņai.
Vai tev tavā profesionālajā vidē būtu vieglāk, ja tu būtu vīrietis?
Zini, man šķiet, ka es tikai šajā dzīvē esmu ar krūtīm, jo pagājušajā, kad biju vīrietis, kaut ko ļoti pāri nodarīju sievietēm (smejas), karma man tā atspēlējās. Man patīk braukt, es labi saprotu tehniskas lietas, bet es izjūtu, protams, arī savu sievišķo būtību. Biznesa vidē sievietes – līderes ir vajadzīgas, jo tas iedod balansu, sievietes skatījums uz biznesu vienmēr būs nedaudz atšķirīgs, lai gan vērsts vienā enerģētiskā virzienā, tas vairo radošumu šajā vidē.
Te gan ir jāpiemin vēl kāda lieta, arī šobrīd populārās “vīriešu vientulības epidēmijas” kontekstā – mūsdienās vīrieši ir zaudējuši savu iekšējo spēku, jo tādas sievietes kā es, lai gan tā nevajadzētu teikt, padara daudzus par neko. Mēs, stiprās sievietes, ejam kā karalienes ar karogu pa priekšu, kas nav pareizi. Es tā domāju par sevi – ja man, nedod dievs, laulība šķirtos vai būtu jāmeklē jauns partneris – nav jau no kā izvēlēties! Spēcīgai sievietei ir jābūt vēl spēcīgākam vīrietim, kas viņas uguni var vadīt. To nedrīkst slāpēt. Es uzskatu, ka sievietei nav jābūt dominējošai, viņai ir jādara tas, kas viņai patīk. Un vīrietim ir jāpelna vairāk, lai saglabātu šo sava veida dominanci. Ja viņš to nespēj darīt, arī rodas jautājums – kāpēc? Ja ir divas rokas, kājas un galva, nav attaisnojumu. Jā, mēs lielā mērā esam arī izaudzinājuši tādu vīriešu paaudzi, kuriem mamma pakaļ dara, un viņi pie tā ir pieraduši, tāpēc nespēj uzņemties iniciatīvu. Bet ir tādi, kas spēj. Ideālā variantā sieviete un vīrietis abi ir ar karogiem un iet vienā solī. Modeļi ir dažādi, bet visam pamatā ir mūsu izvēle šeit un tagad, jo vakardienas nav un rītdiena vēl nav pienākusi.
Kur sievietēm atrast iekšējo spēku?
Izdarot izvēli. Mēs varam būt cukurs, ja mēs gribam. Mēs varam būt līdzatkarīgās, varam būt upuri, bet varam uzņemties atbildību par sevi un iet uz priekšu. Protams, situācijas ir dažādas, bet arī visas stiprās sievietes raud, arī viņām ir grūti.
Ja atgriežamies pie bieži vien nežēlīgās biznesa vides, vīriešiem tur ir vieglāk, jo viņi māk nodalīt savas emocijas no darba, sievietēm tas tik labi nesanāk. Kāpēc sievietes vispār kļūst spēcīgas? Tie ir mugurā sadurtie naži, kas padara ādu biezāku. Bet pašām ir jāizkāpj no vides, kur nevēlamies būt.
Katram dzīvē ir krīzes, precētiem pāriem vēl papildus personīgajām – laulību krīzes, kurām, es domāju, arī ir dažādas pakāpes un gradācijas. Vajag mēģināt tikt tam pāri, bet, ja kaut kas nestrādā, nevajag baidīties to arī atstāt aiz muguras – laika mums ir tik, cik ir.
Neskatoties uz to, ka cenšos sabalansēt abus savus “biznesus” – ģimeni un darbu – joprojām dažreiz dzirdu, ka esmu slikta mamma, un tas ļoti sāp.
Kā tu tiec ar to galā?
Lasu grāmatas. Ja ir pavisam slikti, tad tiekos ar draugiem, un tad mēs, viens otru atbalstot, tiekam ar visu galā. Ļoti palīdz mamma un māsas. Psihologs arī palīdz, daudz runājam par bērnību. Nezinu, varbūt tā ir četrdesmitgadnieku krīze (smejas). Bet, ja nopietni, ir bijušas dienas, kad nemaz nevar piecelties no gultas, kad dzīvei zūd jēga, un te es gribu atgādināt – runājiet ar saviem draugiem un rūpējieties par viņu emocionālo stāvokli – es esmu savējiem pateikusi, lai viņi mani pieskata, lai neļauj man salūzt, lai kādreiz pasaka kādu stingrāku vārdu. Ir jāmāk apzināties arī savas robežas un lūgt palīdzību, kad tas nepieciešams!