Aptamborēti dvieļu gali, aizkariņi, palagu malas un galda sedziņas. Tik plašs bija tamborējumu pielietojums divdesmitā gadsimta sākumā. Etnogrāfu zinātniskajās ekspedīcijās savākts arī apjomīgs 20. gadsimta tamborējumiem rotāto tekstiliju klāsts. Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā esot ap 950 priekšmetu ar tamborētām mežģīnēm.
Kā stāsta Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja pētniece Aija Jansone, tamborēšana esot jauna māksla, lai gan arī zinātnieku viedokļi atšķiroties: “Viens zinātnieks uzskata, ka tas nāk jau no vienpadsmitā gadsimta. No franču literatūras mēs saprotam, ka tie ir 1770. gadi, jo tas ir nopublicēts konkrētā laika franču enciklopēdijā, bet skandināvi konstatējuši, ka Skandināvijā tamborējumi ienāk tikai 1850. gadā. Bet tā kā Latvija ir Eiropas malā un viss, kas notiek Eiropā, līdz mums atnāk ar nobīdi, mēs rēķinām, neviens to nav teicis, bet mēs rēķinām ap 1880. gadiem.”
Ap šo pašu laiku ienākuši arī mežģīņu adījumi, stāsta Aija Jansone: “Līdz tam Latvijā adīja tikai gluda adījuma zeķes.”
Deviņpadsmitā gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā tamborētas tika galda sedziņas, aizkariņi, aptamborēti tika dvieļu gali un arī segas, palaga un spilvendrānas maliņas. Pēc tam nākuši balti dienas deķi, vēlāk arī krāsaini, kuros gan izšuva, gan ietamborēja rakstus.
Senākais deķis, kas atrodams brīvdabas muzejā, datēts ar 1895. gadu: “Tā tiešām ir māksla. Tas nemaz nav tik vienkārši. Varbūt tam, kurš nestrādā rokdarbus, liekas – nu, kas tad tas ir!? Ir piemērots materiāls jāsameklē, kompozīcija. Konkrētam priekšmetam atbilstoši, vai raksti saiet, lai viss veidotos perfekti, skaisti un arī tehniski labi izpildīts. Tā ir māksla, un divu vienādu darbiņu nav.”
Sākotnēji rokdarbnieces mācījušās kursos, bet vēlāk, kad izveidotas skolas, mācījušās tur. Lai gan šķiet, ka tamborēšana pieder pie radošajām mākslām, lai izveidotu kvalitatīvu darbiņu, ar to nepietiek.
Aija Jansone stāsta, ka tas, ka agrāk visas meitas strādāja rokdarbus, gan esot mīts, jo tāpat kā mūsdienās, arī agrāk bija cilvēki, kas nekādi nevarēja rokdarbus pastrādāt, bet bija talantīgi cilvēki, kuri to darīja.
“Vienkārši ir jāpatīk tam, ko tu dari, ir jāmāk to darīt. Jābūt idejai, ko tu gribi uztaisīt, un tad var sākt realizēt,” uzskata Aija Jansone.
Jautājot, ar ko ieteiktu sākt iesācējiem, Aija Jansone atbild: “Visvienkāršākais ir [sākt] ar šallītēm. Tas ir taisnais gabals, un tad tādu vienkāršu rakstu paskatīties. Var arī ar krāsām variēt, dažādus diegus kombinēt. Ja tā ir vasaras šallīte, var būt kokvilnas, lina diegi. Ar lina diegiem gan ir diezgan grūti, jo tie slīd nost no adatas, tur jābūt tādai lielākai meistarībai. Siltumam, loģiski, ka vairāk uz vilnas diegiem jāskatās.”