Upītē jau 25. reizi norisinās “Uobeļduorzs” – pasākums, kas gadu gaitā kļuvis par nozīmīgu Latgales kultūras un latgaliešu valodas tradīciju. Latgaliskums šeit tiek nodots ar interesi, pieredzi un mīlestību pret savu valodu un kultūru. “Uobeļduorzs” ļauj dzejai un mūzikai skanēt latgaliski, kas veido vietu, kur šīs vērtības var turpināties arī nākamajās paaudzēs.
Mīlas dzejas un dziesmu festivāls Upītē ik gadu notiek septembra trešajā sestdienā. Festivālu 2002. gadā aizsāka dzejnieks un novadpētnieks Ontons Slišāns, bet šobrīd to turpina viņa ģimene.
“Vienu laiku bija tā, ka viņš bija vienīgais dzejnieks Latgalē, visā pasaulē, kas bērniem rakstīja dzeju latgaliski. Arī pirms ir bijis, un tagad ir vairāki. Un viņu bieži aicināja uz dažādām skolām, viņš brauca pie bērniem, bet, kad paaicina uz skolu, parasti zvans atskan, beidzas stunda, un vairs neviens neklausās. Un tad viņam bija ideja, ka vajag uztaisīt Dzejas dienu festivālu, kur cilvēki atbrauc un klausās dzejniekus, un tad to salika vēl kopā ar muzikantiem, dziesminiekiem, un pamazām auga, kamēr izauga tik liels festivāls,” stāsta Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors Andris Slišāns.
Upītes Uobeļduorzā izskanēja arī Ontona Slišāna dzejas un dziesma “Tovos rūkuos” ar viņa vārdiem. Dziesma atdzimusi jaunā skanējumā, ko izpildīja Amanda Lapa un Dominiks Slišāns.
Latgales reģionālās televīzijas foto
“Man ļoti patīk, tas, ka es redzu, ka šis pasākums ir ļoti no sirds. Viss, ko viņi dara, ir no sirds, un tas, kas nāk no sirds, man vienmēr pašai nāk pie sirds. Jo man patīk tas dabiskums, man patīk tā vienkāršība, un tā mīlestība vienkārši, ko viņi dot cilvēkiem,” atzīst mūziķe Amanda Lapa.
Festivālā ik gadu atgriežas gan mūziķi, gan dzejnieki, kuri “Uobeļduorzu” jau sauc par ikgadējo satikšanās vietu.
“Man šķiet, ka šis ir viens no tādiem lielākajiem atskaites punktiem, it īpaši tiem dzejniekiem, kas brauc daudzus gadus, ka pat gatavojoties un atlasot savus dzejoļus no saviem krājumiem, vesels kastings, lai izvēlētos pašu, pašu labāko, ko atvest un parādīt,” stāsta dzejniece Gunta Ločmele.
Latgales reģionālās televīzijas foto
Svētku programmā bija ne vien latgaliešu dzeja un mūzika, bet arī Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstila katedras studentu izstāde “Cilvēka trajektorijas”, kurā varēja saredzēt darbus ar dziļāku nozīmi.
“Ir koši darbi, kas stāsta par sākumu, par kaut kādu cilvēka ceļu. Ir darbi, kas stāsta atkal par saknēm. Par kaut kādu dziļumu. Ir darbi tādi, kur ir mūsdienu cilvēks, laikmetīgais cilvēks,” saka Ontona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzeja vadītāja Ligita Spridzāne.
Anneles Slišānes darbs atgādina, cik svarīgi ir saglabāt spēju uzticēties savām sajūtām un arī pieaugušajiem reizēm jāļaujas intuīcijai un jāļauj sev vienkārši sajust.
“Darbs veltīts bērnu dienu zīmējumam, tam laikam, kad bērni ir vispatiesākie. Kad viņi zīmē no sirds, kad viņiem neviens nav iemācījis, kad viņi zīmē nepareizi, kad viņi zīmē to, ko viņi sajūt,” stāsta tekstilmāksliniece Annele Slišāne.
“Vērtība mums pašiem par sevi. Nu, ne jau ka ieaudzināta ar varu, bet ar mīlestību ieaudzināta. Tā vērtība pret latgaliskumu, pret dzeju, un pret mūziku, un pret to visu kopumu,” atklāj Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors Andris Slišāns.
Uz Upītes “Uobeļdorza 25” skatuves kāpa vairāk nekā desmit dzejnieki un dažādi mūziķi, un īpašie viesi bija “Tautumeitas” un fonds “Viegli”.
 |
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Novadu ziņas kanālā ReTV" saturu atbild SIA "Re MEDIA” |
| Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. | |