Siguldas novada Lēdurgā jau šovasar iecerēts sākt būvēt Latvijā līdz šim lielāko biometāna ražotni, pamatīgi pārbūvējot tur esošo biogāzes punktu. Taču šis projekts, kuram piesaistītas vērienīgas investīcijas vairāku desmitu miljonu apmērā, vietējos iedzīvotājos raisa satraukumu. Cilvēki ir satraukti par iespējamām smakām un ceļu infrastruktūru. Tikmēr Valmieras novada Naukšēnos šāds enerģētikas projekts jau īstenots un šeit uzsver, ka lai tas notiktu sekmīgi, pats galvenais ir skaidrot projekta nozīmi un ieguvumus, kā arī sarunās ar vietējiem nedrīkst būt augstprātīgs.
Siguldas novada Lēdurgā jau šovasar iecerēts sākt jaunas, vērienīgas biometāna ražotnes būvniecību. Tā taps, pārbūvējot jau esošu biogāzes staciju, taču jaunā ražotne būs krietni vērienīgāka. Šeit pārstrādās dažādus lauksaimniecības atkritumus, piemēram, kūtsmēslus. Gadā šeit iecerēts saražot līdz pat 80 gigavatstundām enerģijas. Pēc aptuveniem aprēķiniem, ar to pietiktu, lai vismaz pusi sezonas ar siltumu un karsto ūdeni apgādātu tādas Vidzemes pilsētas kā Cēsis vai Sigulda. Projekts ir nozīmīgs arī ar to, ka tā īstenošanai jau piešķirts aizdevums no Eiropas Rekonstukcijas un attīstības bankas un tā kopējās izmaksas var sasniegt pat 32 miljonus eiro.
Taču, lai cik grandiozi šie plāni neizklausītos, Lēdurgā dzīvojošie nav mierā ar šādu projekta attīstību. Cilvēki uzskata, ka nav laikus informēti par šādu projektu un to, kā tas nākotnē ietekmēs viņu ikdienu.
“Pēc projekta sanāk, ka lagūna būs, viņu saimnieces pagalmā būs burtiski lagūnas. Kāda tur dzīvošana? Cik es apskatījos projekta apskatos, tuvākā dzīvojamā māja 500 metri. Aizbrauciet uz šo ceļu apskatīties, kur tā lagūna ir. Tur ir gandrīz pie logiem. Un neviens nejautā par to, nav nekādas aptaujas bijis. Neviens mums nav jautājis: “Ko jūs domājat par to?” Es esmu pilnīgi sašutusi, ka nevienā momentā divu gadu laikā, cik jau šis process ir bijis, neviens nav parādījis nekādu projekta plānu, nemaz nav pateicis, par ko ir runa,” stāsta vietējā iedzīvotāja Dagne Vīdnere.
Vietējā iedzīvotāja Ilona Pilgarde: “Mēs jau tagad klusākā vakarā dzirdam jau esošo bunduļu trokšņus. Tagad laikam viņi gan ir izslēgti, bet iepriekš, kad vakaros sēdēja, tad varēja dzirdēt dūkšanu. Kad pie mums bija atbraukusi “Host Latvija” īpašniece, jautāju, kā turpmāk būs ar trokšņiem. Nu, jā, būs skaļāks, bet ko mēs darīsim? Man tur ir jādzīvo.”
“Vajag attīstīties, bet vajag to visu darīt civilizēti, nevis viss klusiņām, pa kluso. Galvenais jautājums jau ir par tiem ceļiem. Sapulcē neviens no tiem diviem cilvēciņiem nevienu normālu jautājumu nemācēja atbildēt,” pauž vietējais iedzīvotājs Valdis.
Vietējie iedzīvotāji jau nosūtījuši vēstuli Valsts prezidentam, lūdzot pilnveidot normatīvo regulējumu, lai vērienīgu enerģētikas objektu attīstīšanas gaitā vērā tiktu ņemtas arī vietējo iedzīvotāju tiesības uz drošību un veselībai labvēlīgu dzīves vidi. Vēstulei pievienoti aptuveni 600 vietējo iedzīvotāju parakstu. Ļaudis visvairāk satraucas par iespējamām smakām un ceļu kvalitāti.
“Visvairāk mani uztrauc piebraucamais ceļš, jo mani bērni brauc uz skolu ar riteni, gan viens, gan otrs. Ja doma ir taisīt tādu lielu ražotni, nav iespējams divām fūrēm un vēl riteņbraucējiem samainīties. Lai tad pa priekšu to izdara. Sataisa ceļu, uztaisa drošu bērniem un visiem pārējiem, kas kaut vai ar ratiem grib izbraukt ārā pa šo ceļu,” uzskata vietējais iedzīvotājs Andris Miķelsons.
Tikmēr vietējie lauksaimnieki uzskata, ka bez šādām investīcijām lauki vienkārši izmirs. Daudziem apkārtnes saimniekiem šāda rūpnīca ir svarīga, lai pārstrādātu kūtsmēslus un citus lauksaimniecības atkritumus.
Gierkena zemnieku saimniecības direktors Mārtiņš Gierkens: “Biogāzes stacija pēc būtības ir smaku samazināšanas un dzīves kvalitātes uzlabošanas iespēja apkārtējiem iedzīvotājiem, jo aromāts, kas rodas no izstrādātiem mēsliem, digestāta, ir daudzkārt maigāks, vājāks, īsākā termiņā sajūtams nekā kūtsmēsli. Un pašlaik ir tā iespēja arī visiem citiem novada fermeriem atvest mēslus, pārstrādāt digestātā, iegūt sev labāku mēslojumu un apkārtējiem cilvēkiem labākus dzīves apstākļus.”
Lēdurga Siguldas novadā ir kļuvusi par vietu, kur izteikti saduras iedzīvotāju intereses par mierīgu, klusu un sakārtotu lauku vidi ar uzņēmēju un lauksaimnieku vēlmēm investēt un šeit attīstīt vērienīgu enerģētikas ražotni, kura nākotnē reģionam sniegtu arī zināmu enerģētisko neatkarību. Vienlaikus šāds projekts lauksaimniekiem ir svarīgs, jo līdz 2030. gadam neizbēgami stāsies spēkā jaunie CO2 izmešu nodokļi un, ja kūtsmēslus nepārstrādās videi draudzīgi, lauksaimniekiem draud milzīgas soda naudas.
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Pierīgas biroja vadītāja Kristīne Ragaine: “Šobrīd biometāna ražotne, var teikt, ir viens no efektīvākajiem veidiem liela apjoma CO2 izmešu samazināšanai. Šādi mēs arī sev, sabiedrībai, palīdzam izvairīties no papildu izmaksām un varam atļauties turpmāk braukt ar dīzeļdegvielu, kas arī ir izmeši.”
Tikmēr Klimata un enerģētikas ministrijā (KEM) biometāna ražošanu uzskata par jaunu, augsti perspektīvu nozari. Tai attīstoties, Latvija krīzes situācijās ievesto dabas gāzi varētu aizstāt ar pašu ražoto biometānu un nodrošināt centralizēto siltumapgādi. Valsts ar Eiropas Savienības fondu palīdzību jau ir investējusi gāzes iespiešanas punktu izbūvē. Tāds jau darbojas Tukuma novada Džukstes pagastā un tos iecerēts izbūvēt arī Siguldas novada Raganā un Rēzeknē. Pagājušā gada sākumā, 2025. gada janvārī, valdība apstiprināja īpašu atbalsta programmu biometāna ražošanai un transportēšanai. Interese no uzņēmējiem ir milzīga.
KEM Enerģētikas ilgtspējas departamenta direktore Aija Timofejeva: “Biometāns statistikā parādījās ļoti nesen, bet mēs redzam tendences. Ne vienmēr biogāzes ražotājs sevi pieliek pie biometāna ražotājiem, lai gan viņi to dara. Tas skaits ir apmēram starp astoņām un 12, atkarībā, kurā vietā katrs no komersantiem sevi noklasificē. Tik, cik mēs ministrijā esam runājuši gan pagājušajā nedēļā, gan kopā ar Valsts vides dienesta kolēģiem, pašvaldības ceļu infrastruktūra viennozīmīgi ir pašvaldības jautājums, bet mēs, iespējams, kopā ar Valsts vides dienesta kolēģiem, kuriem arī ir jāvērtē šis projekts, kaut ko domāsim darīt. Taču šobrīd šis objekts nav nacionālas nozīmes interešu objekts, komersantam arī būtu jādomā par iedzīvotāju bažu kliedēšanu par ceļu infrastruktūru. Kā esmu redzējusi fotogrāfijās, šeit ir lielākoties smilšu ceļi, un pavasara šļūdonis Latvijā ir.”
Savukārt Naukšēnos, Valmieras novadā, jauna biometāna ražotne jau uzbūvēta un pašlaik tā darbojas testa režīmā. Šī rūpnīca gan ir mazāka nekā Lēdurgā plānotā. Šeit iecerēts saražot līdz 60 000 megavatstundu enerģijas gadā, kas ir pietiekams apmērs, lai ar siltumu apgādātu vairāk nekā 5000 mājsaimniecību. Arī šeit ražošanas procesā izmanto kūtsmēslus gan no blakus esošās fermas, gan arī no aptuveni 14 apkārtējām fermām.
“Biogāze ir loģisks fermas turpinājums, lai būtu atbildīgi gan pret vidi, gan arī pret finansēm. Šajos laikos pavisam loģisks fermas turpinājums,” saka SIA “Naukšēni” un SIA “Saktas ZS” saimnieks Jurģis Krastiņš.
Šo projektu attīstījis Latvijas energoresursu tirgotājs “Virši-A”. Arī tuvējās fermas saimnieks ir viens no šī projekta partneriem. Viņš uzsver, ka jau apsverot iespēju par šādas rūpnīcas būvniecību, sāktas sarunas ar pašvaldību un vietējiem iedzīvotājiem.
Jurģis Krastiņš: “Pirms trim gadiem, kad jau iezīmējās konkrēts apjoms, ka būvējam kopā ar “Viršiem” un gāzes nozares cilvēkiem, mums nāca piedāvājums un mēs piekritām sadarboties. Pirmkārt, mēs jau uzreiz saimniecības iekšienē informējām cilvēkus, ka ir tāda ideja, ko tas mums dos, ko tas dos apkārtējiem un ko tas dos ekonomikai vispār. Otrs, mēs uzreiz gājām pie pašvaldības vadības un teicām: “Lūk, mums te briest projekts par padsmit, šajā gadījumā 17 miljoniem, kas te ir ieguldīti.” Teicām, ka nākamā problēma mums būs ceļi.”
Vairāku grants seguma ceļu krustpunktā apkārt ir vairākas fermas, no kurām kūtsmēslus ikdienā ved uz jauno Naukšēnu biometāna ražotni. Šī krustojuma malā atrodas kāda māja, kuru no ražotnes šķir aptuveni 400 metri.
“Es domāju, ka būtu mierīgāk, ja tur nebūtu tā rūpnīca, bet, ja viņi ir, tad jāsadzīvo vien ir. Man daudz transportu iet garām, un putekļi un troksnis, un arī vēji pūši no bio rūpnīcas, tad jūt kaut kādu gāzes smaržu, bet tā jau nekādīgi slikti nav, dzīvot var,” saka mājas iedzīvotājs Jānis.
Tikmēr lauksaimnieks arī uzsver, ka jau tagad notiek sarunas gan ar pašvaldību, gan ar Valsts ceļu pārstāvjiem par to, lai šeit, Naukšēnu pusē, ceļi atbilstu tam, lai uzņēmēji šeit var sekmīgi strādāt.
SIA “Naukšēni” un SIA “Saktas ZS” saimnieks Jurģis Krastiņš: “Iesim uz to, ka mēs te esam investējušies, mums te viss notiek, bet mums vajag ceļus. Tātad kopiena perspektīvā iegūs labākus ceļus. Bet arī šobrīd, ja mēs kādu ceļu, vienalga, valsts vai pašvaldības, sabeidzam, tad arī piekopjam aiz sevis. Mēs to jau izsenis esam darījuši.”
Tātad biometāna ražotnes Latvijas laukos tuvākajā nākotnē vairs nebūs nekāds jaunums. Tās ir nozīmīgas lauksaimniecības attīstībai un arī enerģētiskajai neatkarībai. Taču, lai šādi projekti attīstītos sekmīgi, investori nedrīkst būt pārāk augstprātīgi un aizmirst, ka šo objektu tuvumā dzīvo arī cilvēki, kuri ir tiesīgi zināt, kā tas ietekmēs viņu ikdienu un dzīves kvalitāti. Tai pat laikā arī cilvēkiem ir jāsaprot, ka bez attīstības lauki būs pamesti un tukši.