Iedomāsimies divus grāmatvežus. Viņi abi ir ieguvuši attiecīgu izglītību, pārzina likumus un valsts nodokļu sistēmu un abi strādā pilnu darba slodzi. Tikai vienam no viņiem sola atalgojumu sākot no 1200 eiro pirms nodokļu nomaksas, bet otram līdz pat 2000 eiro pirms nodokļu nomaksas. Galvenā atšķirība ir tā, ka vienam jāstrādā Rīgā, bet otram Valkā. Kāpēc Latvijā pastāv tik izteikta atalgojuma atšķirība starp reģioniem un galvaspilsētu un vai tas tā ir visās nozarēs, to pētīsim šoreiz rubrikā “Uzzini, pārbaudi, vērtē.”
Aptuveni stunda ceļā uz un no darba, nemitīgi sastrēgumi un maksas autostāvvietas. Šādā ritmā, strādājot Rīgā, aptuveni septiņus gadus aizvadīja valmierietis Jurģis Priedītis. Tomēr tieši dzīves kvalitātes dēļ viņš pirms astoņiem gadiem nolēma atgriezties Valmieras novadā. Izvēloties par labu dzīvei reģionā, pirmais šoks, pētot darba sludinājumus, bija piedāvātā atalgojuma atšķirība. Tas tomēr nespēja konkurēt ar Rīgas algām.
“Arī tagad, paskatoties sludinājumos, tas algu līmenis, ko piedāvā vietējā līmenī, noteikti nekonkurē ar Rīgas algām. Tas darba tirgus pats par sevi pieprasa lielāku atalgojumu. Neviens nav gatavs strādāt par zemāku atalgojumu. Ja reģionā cilvēks ir gatavs strādāt, pieņemsim, par 800-700 eiro, tad skaidrs, ka darba devējs atradīs savu darbinieku un nav vajadzīgs celt šo atalgojumu. Līdz ar ko tas arī tās atšķirības starp Rīgu un reģionu veido,” saka Jurģis Priedītis.
Pērnā gada nogalē vidējā darba samaksa Rīgas reģionā pirms nodokļu nomaksas sasniedz 2050 eiro, kamēr Latgalē tā bija vien 1306 eiro, tā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tas nozīmē, ka galvaspilsētā vidējais atalgojums bija pat par 36% lielāks nekā Latgalē.
Lai gan varētu šķist, ka ja cilvēki ir apguvuši profesiju un strādā darbu ar līdzīgiem vai vienādiem pienākumiem, tad par padarīto arī pienākas vienāda samaksa, vienalga, kur cilvēks atrodas, pieredzējis uzņēmējs un investīciju baņķieris Ģirts Rungainis uzsver, ka tā ir vien pagātnes ilūzija.
Ģirts Rungainis: “Tā, man liekas, ir tāda palieka no Padomju savienības – ja tev ir kaut kāda vieta sistēmā un ir alga, tad tev tā alga Vladivostokā vai Rīgā, vai Pleskavā ir viena un tā pati. Ir jāskatās, kāpēc tā alga tāda ir. To nosaka, pirmkārt, darbaspēka pieprasījums un piedāvājums, kas ir pieejams konkrētajās pozīcijās. Tālāk, kādas pozīcijas ir pieejamas. Rīgā ir daudz konkurējošāks tirgus par darbaspēku, līdz ar to ir lielāks pieprasījums, vieglāk mainīt darba vietas.”
Rīga jau vēsturiski, gadsimtiem ilgi ir bijis nozīmīgs tirdzniecības, transporta un finanšu centrs visā Baltijā. Tieši tāpēc arī mūsdienās galvaspilsētā aizvien koncentrējas vairums starptautisku uzņēmumu, dažādu kompāniju galvenie biroji un to augstākā vadība. Tas nozīmē, ka no šiem cilvēkiem arī tiek prasīta lielāka atbildība par pieņemtajiem lēmumiem.
Turklāt eksperti norāda, ka pat vienā nozarē darba vietas var būt ļoti atšķirīgas. Piemēram, jurists vai grāmatvedis lielā, starptautiskā uzņēmumā nereti strādā ar sarežģītākiem projektiem, klientiem un lielāku atbildību nekā līdzīga amata pārstāvis nelielā reģionālā uzņēmumā. Tas atspoguļojas arī atalgojumā.
Arī cīņa par darbaspēku Rīgā ir daudz sīvāka nekā reģionos. Par to liecina arī fakts, ka Rīgā bezdarba līmenis pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem ir vien 3,6%, kamēr Latgalē bezdarba līmenis sasniedz 9,7%. Un arī tas ietekmē algas apmēru.
Kā uzsver Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Jānis Lielpēteris, mūsdienās netrūkst uzņēmumu, kuru pārvaldība koncentrējas tieši galvaspilsētā, bet dažādas apakšstruktūras savus pienākums veic reģionos.
“Centrālais birojs, piemēram, ar visu menedžmentu, finanšu daļu, grāmatvedību, mārketingu un citām šādām operācijām atrodas Rīgā, kur ir augstāk atalgotas darba vietas, bet tajā pašā laikā kādas reģionālās operācijas, varbūt tā ir tirdzniecība vai loģistikas operācijas, atrodas reģionos, un tur tomēr tas atalgojuma līmenis nav tik augsts,” skaidro Jānis Lielpēteris.
Tomēr salīdzinot Centrālās statistikas pārvaldes datus, izrādās, ka ne jau visās nozarēs lielāks atalgojums ir tikai galvaspilsētā. Interesanti, ka pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem atalgojums ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē strādājošajiem pērn visos Latvijas reģionos bija krietni augstāks nekā Rīgā. Piemēram, Zemgalē 2025. gadā vidējā alga šajā nozarē sasniedz 2538 eiro, kamēr Rīgā tā bija vien 1502 eiro.
Vairākās jomās savas pozīcijas aizvien straujāk ieņem arī Pierīga. Šeit koncentrējas vairāki transporta un loģistikas uzņēmumi, tāpat arī informāciju tehnoloģiju kompānijas.
Veiksmīgi sadarbojoties pašvaldībām un prasmīgiem uzņēmējiem, sekmīgi attīstās tādas vietas kā Valmiera, Liepāja un Jelgava. Arī tāda neliela pilsētiņa kā Līvāni, kur strauji attīstās starptautisks uzņēmums, kurš ražo optisko šķiedru. Tā ir iespēja šeit strādājošam nopelnīt algas, kuras pat krietni pārsniedz rādītājus galvaspilsētā.
Kā norāda uzņēmējs Ģirts Rungainis, atsevišķos gadījumos uzņēmumi reģionos pat ir spiesti maksāt lielākas algas nekā līdzīgos amatos Rīgā. Iemesls ir pavisam vienkāršs – kvalificētu speciālistu ārpus lielajiem centriem ir mazāk, tāpēc darba devējiem nereti nākas piedāvāt augstāku atalgojumu, lai piesaistītu vai noturētu nepieciešamos darbiniekus.
Savā ziņā var teikt, ka Rīgā kā galvaspilsētā koncentrējas finanšu kapitāls, dažāda veida pakalpojumi, arī jaunākās tehnoloģijas. Tikmēr reģionos attīstās ražošana. Tomēr varētu rasties jautājums, kāpēc tad uzņēmēji neattīsta savas ražotnes tur, kur ir brīvs darbaspēks?
“Ja man ir šāda ideja un kapitāls, kāpēc man to darīt vietā, kur ir maz iedzīvotāju un kur man būs grūti atrast darbaspēku? Es esmu atkarīgs no tā, ko angliski sauc captive audience – no sagūstīta darbaspēka, kurš ir tāds, kāds viņš ir. Plus elektrība, visa infrastruktūra tur ir dārgāka,” saka Ģirts Rungainis.
Un šeit arī vēl kāds mīts sabiedrībā – laukos taču viss ir daudz lētāk nekā Rīgā. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvis Jānis Lielpēteris atzīst, ka noteikti ir atsevišķas nišas, kur dzīvojot reģionā var ietaupīt.
“Reģionā droši vien nogriezt matus būs par saviem 10 vai 15 eiro lētāk, nekā tas ir Rīgā. Arī vienās pusdienās aiziet, iespējams, reģionā maksās 5 eiro, Rīgā tie būs 7 eiro. Beigās mēnešu gaitā tas tomēr saveido pietiekami jūtamu atšķirību,” skaidro Jānis Lielpēteris.
Tomēr ne vienmēr lētāks frizieris vai pusdienu maltīte spēs atsvērt transporta izdevumus. Tāpat arī virkne augstāka līmeņa pakalpojumu, piemēram, labs mediķis vai izglītība, visdrīzāk būs pieejami kādā no labāk attīstītajiem centriem vai galvaspilsētā, kur arī attiecīgi atalgojums ir lielāks.
Ģirts Rungainis: “Dzīvot laukos reāli ir dārgs hobijs. Līdz ar to, ja cilvēki ir turīgi, tur ir ļoti augsta dzīves kvalitāte. Ļoti daudz svaiga gaisa, iespējas medīt, makšķerēt, bet nevar sagaidīt izglītības, medicīnas un daudzus cits pakalpojumus. Tie būs dārgāki, ja tu atrodies aiz Rīgas apvedceļa. Ir jāsaprot, ka par to ceļu līdz viensētai vai mazpilsētām maksā rīdzinieki.”
Tikmēr eksperte no Latvijas Bankas uzsver, ka, attīstoties attālinātā darba iespējām, izlīdzinās arī atalgojuma atšķirības atsevišķās nozarēs, piemēram, valsts pārvaldē vai arī informāciju tehnoloģiju jomā. Cilvēks var būt starptautiskas kompānijas darbinieks un savus pienākumus pie datora veikt jebkur Latvijā, kur pieejams kvalitatīvs internets.
“Protams, ir uzņēmumi, kuri pieprasa, lai darbinieki brauc strādāt klātienē, bet ir tie darbi, ko var darīt no jebkuras vietas, ja ir pietiekami labs internets. Un otra vieta, kur algas ir vienlīdzīgākas, ir veselības aprūpē. Protams, mums ir jautājums, vai ir tie speciālisti, kas brauc un strādā tālākos reģionos, bet, ja viņi ir gatavi to darīt, tad ir iespēja pelnīt tikpat, cik Rīgā, bet šeit acīmredzami dzīvošanas izmaksas būs krietni mazākas,” uzsver Latvijas Bankas eksperte Ieva Opmane.
Eksperti uzskata, ka arī valsts sektorā strādājošajiem nav krasas atalgojuma atšķirības starp reģioniem un Rīgu. Izņēmumi, protams, ir augstāka līmeņa amati, kur līdzi seko arī krietni lielāka atbildība. Bet piemēram, izglītības jomā līdz ar valsts noteiktajām mērķdotācijām arī pedagogu atalgojums ir krietni izlīdzinātāks valstī kopumā.
Eksperti uzskata, ka vienlīdzīgas algas reģionos un galvaspilsētā nemaz nav iespējamas, jo ekonomiskajos centros vienmēr koncentrēsies nauda un arī darbaspēks. Tā tas notiek visā pasaulē un arī Latvijā.
Katrs no mums dzīves kvalitāti mēra pēc dažādiem aspektiem – vienam būtiskāk ir lauku miers, klusums un daba, kā cena nereti ir lielākas izmaksas par transportu un arī zemāks atalgojums. Tikmēr cits vēlas būtu tuvāk cilvēkiem, apmeklēt dažādas kultūras un sabiedriskās vietas, ir gatavs uzņemties lielāku atbildību par saviem lēmumiem un tāpēc arī saņem lielāku algu.