Ceļu satiksmes negadījumi var būt dažādi. Uz ceļa ne saukts, ne aicināts izskrējis dzīvnieks vai bērns, sānskata spogulī nepamanīts motociklists, kurš pietuvojas ātrāk kā gaisma no Saules. Par negadījumu varētu saukt sadursmi lielveikala autostāvvietā, kad divi vienlaikus atmuguriski cenšas izbraukt no savas kabatiņas. Iespēju ir daudz un dažādas, taču par negadījumu nekādi nevar nosaukt frontālo sadursmi. Tas ir un paliek apzināts gadījums. Rīcība, kuru kāds no autobraucējiem ir veicis apzināti kaut kādu sev vien zināmu iemeslu vadīts.
Runā, ka vecajā Eiropā pirms pāris desmitiem gadu šis esot bijis gana populārs pašnāvības veids – frontālā sadursme. Ieskrienies, cik nu dzinējs ļauj, un taisnā ceļā kādā kokā. Ekstrēmākie pašnāvnieki pat esot pamanījušies taranēt smagsvara kravas automobiļus. Varētu jau padomāt, ka kārtīgam vilcējam ar četrdesmit tonnām aiz muguras nekas no tāda blīkšķa nenotiks. Diemžēl notiek un iet bojā nejauši cilvēki.
Liksim pie malas pašnāvnieciskās domas un atgriezīsimies realitātē. Gluži parastas piektdienas policijas statistika par to, kas atgadījies Latvijas ceļos un neceļos.
Bauskas novadā, Iecavas pagastā uz autoceļa P93 notika automašīnas “BMW” un “Renault” sadursme, kuras rezultātā cietas piecas personas un viena gāja bojā. Valsts policija izmeklē negadījuma apstākļus.
Valkas novadā, Zvārtavas pagastā, iespējams, kvadricikla vadītājs netika galā ar tā vadību un apgāzās, kā rezultātā no gūtajām traumām gāja bojā.
Limbažu novadā, Salacgrīvas pagastā, Oltūžos uz autoceļa A1 notika kravas furgona un automašīnas “BMW” sadursme, kuras rezultātā bojā gāja kravas furgona vadītājs un trīs cilvēki no automašīnas “BMW”.
Sešas izdzēstas dzīvības vienas dienas laikā. Trīs apzinātas rīcības, kuru rezultātā tuvinieki vēl ilgi nespēs samierināties ar sev mīļu cilvēku zaudējumu.
CSDD pārstāvis Oskars Irbītis, kurš ikdienā analizē smagās avārijas uz ceļiem, LR2 raidījumā “Garāžas sarunas” stāstīja, ka šādas auto sadursmes ar letālu iznākumu visbiežāk saistītas ar frontālu triecienu. Tātad kāds no incidentā iesaistītajiem savu dzelzs rumaku bija iestūrējis pretējā braukšanas virziena joslā.
Protams, arī šādās situācijās var būt neparedzēti apstākļi – plīsusi automobiļa riepa, dzīvnieks, pasliktinājies autobraucēja veselības stāvoklis un pat nelaikā šoferim acīs iespīdējis saules stars. Taču tas notiek tik reti, ka statistikas ailēs ieņem pašu apakšējo pozīciju. Secinājums – autobraucējs atradies pretējā braukšanas joslā apzināti.
Laikam jau neatklāsim Ameriku, ka galvenais frontālo sadursmju iemesls ir neapdomīga apdzīšana tur un tad, kad tas no jebkura skatu punkta nebūtu loģiski. Līkumā, pret kalnu, pie nepārtrauktas līnijas vai tad, kad pretīmbraucējs ir tikai dažu sekunžu attālumā.
Labvēlīgs iznākums iespējams tikai tad, ja apdzenamais vai pretīmbraucējs pagūst noreaģēt un nobraukt no ceļa. Tiesa gan, tas noteikti nav drošākais risinājums, jo arī šādā scenārijā ir liela iespēja gūt smagus vai pat nāvējošus savainojumus.
Latvijā valda absurds pieņēmums, ka droša braukšana iespējama vien tikai ar jaudīgu dzinēju automobiļiem. Liels motors, vairāku simtu zirgspēku jauda un teju vai neierobežots maksimāli sasniedzamais ātrums bieži vien vistiešākā veidā vainojams smagos negadījumos ar letālu iznākumu.
Lai ātri veiktu apdzīšanas manevru, automobiļa dinamika var būt noderīga, taču tikai un vienīgi tad, ja autovadītājs ātri un loģiski spēj izvērtēt iespējamo darbību drošību. Bieži vien autobraucējiem šķiet, ka, ātri paātrinoties, veikt apdzīšanas manevru var arī tad, ja pretējā joslā kāds ir pat nepieļaujami tuvu. Tomēr tikai retais saprot, ka šāds paātrinājums nodrošina ne ātrāku manevra izpildi, bet sadursmi ar pretīmbraucēju. Vēl jo vairāk, ka matemātiskajā vienādojumā jāiekļauj arī citu iesaistīto ātrums, kas ārpus apdzīvotām vietām reti kad būs zem deviņdesmit kilometriem stundā.
Lieki piebilst, ka arī trieciena spēks ir pārliecinoši lielāks, ja automobilī, kurš velk četrdesmit tonnu smagu kravu ar ātrumu kaut vai astoņdesmit kilometri stundā, ietriecas nepilnas divas tonnas ar ātrumu 120 kilometri stundā. Lai gan ātrums ekstrēmā situācijā varētu būt lielāks, cenšoties izvairīties no paša izraisītas bezizejas.
Nedaudz padarbosimies ar kalkulatoru. Spēks, ar kuru notiek sadursme, gluži loģiski tiek absorbēts ar abu automobiļu drošības sistēmām. Jo mūsdienīgāks auto, jo šīs sistēmas ir pilnvērtīgākas, un pat jauns budžeta klases auto ir nesalīdzināmi pārāks par nu jau piecpadsmit un vairāk gadus vecu premium braucamrīku.
Spēks nav konstanta vērtība — tas ir vidējais spēks vai maksimālais spēks, kas atkarīgs no deformācijas attāluma – cik daudz vieglā un kravas auto virsbūve “saspiežas”. Piemēram, ja deformācija ir 1 metrs (tipiski smagai frontālai sadursmei), vidējais spēks būs 300 tonnas.
Ja deformācija ir 0,5 metri, spēks var pārsniegt pat 6000 kN jeb 600 tonnas. Parastā auto frontālā sadursmē ar sienu pie ātruma 64 km/h (Euro NCAP tests) spēki ir daudzkārt mazāki – līdz 50 tonnām. Šajā gadījumā vieglais auto saņem milzīgu triecienu, jo kravas auto masa ir teju divdesmit reizes lielāka un vieglais auto praktiski iebrauc monolītā betona sienā.
Kā liecina ES/CARE dati, Eiropā frontālās sadursmes veido salīdzinoši nelielu daļu no visiem reģistrētajiem negadījumiem – vidēji piecpadsmit procentus atkarībā no definīcijas un ceļa veida, bet tās izraisa vidēji divdesmit procentus no visiem letālajiem gadījumiem. Letalitātes līmenis vienā frontālā sadursmē var būt 5 līdz pat 15 reizes augstāks nekā vidēji statistiskā ceļu satiksmes negadījumā.
ASV salīdzinājumam “head-on” sadursmes ir tikai nepilni divi procenti no visiem negadījumiem, bet izraisa vairāk par desmit procentiem no letālajiem gadījumiem. Tas nozīmē, ka letalitātes risks ir aptuveni piecas reizes augstāks nekā vidēji.
Diemžēl Latvijā frontālās sadursmes ir biežākas un, ņemot vērā vidējo automobiļa vecumu, kas vēl arvien mērāms piecpadsmit gados, avāriju sekas ir traģiskas.