Izglītība ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmē ģimeņu lēmumu atgriezties Latvijā, un diemžēl daudzu mājupbraucēju bērniem pieredze iejusties skolā ir bēdīga, un vecāki lemj par došanos atpakaļ. Lai palīdzētu skolotājiem veiksmīgāk strādāt klasēs, kurās ir remigrantu bērni, ir izstrādāti jauni praktiski ieteikumi darbam.
„Problēma ir tā, ka Latviešu valodas aģentūra sagatavo dažādus materiālus, bet tos sagatavo pārsvarā speciālisti, kuri nav bijuši ārpus Latvijas. Kuriem nav šī te pieredze, kuriem nav šī saskare ar šiem bērniem un viņi sagatavo pēc vienkārša latviešu valodas apmācības principa,” tā nepieciešamību izstrādāt praktiskos ieteikumus pedagogiem pamato Marta Svensone, kura ir viena no šo metodisko materiālu līdzautorēm. „Bet tas galvenais, ko es visu laiku vēlos uzsvērt, ir tas, ka skolotājiem ir jāsaprot, ka šie bērni – tas, ka viņi ir latvieši un ar latviešu pilsonību, latviešu pasi, nenozīmē, ka viņiem latviešu valoda ir ielikta šūpulī. Viņiem tā ir svešvaloda. Šie te materiāli ir sagatavoti tā, lai skolotāji cenšas izprast, lai mazinātu bērniem stresu, un, lai kopīgi strādājot, arī vecākiem iesaistoties, skolotājiem un bērniem iesaistoties šajā te mācību procesā, paliktu vieglāk.”
Marta Svensone pati ir remigrante un ir pieredzējusi, ar kādām problēmām pēc atgriešanās bērniem nākas saskarties skolā. Šo ieteikumu sagatavošanā piedalījās arī Vidzemes remigrācijas koordinatore Inga Madžule.
„Bērnam atgriežoties, katrai skolai ir jānodrošina nedēļā divas papildus latviešu valodas stundas. Arī psihologa, logopēda atbalsts ir jānodrošina, bet ne visās skolās tas ir iespējams. Līdz ar to, ja nav atbalstošs personāls un pedagogs nesastrādājas ar vecāku.. Tur ir jābūt tādai izstrādātai ļoti sistēmai un visu laiku jāatbalsta sadarbība ar vecākiem. Ja šī visa nav, tad, diemžēl, daudzreiz arī nākas ģimenei aizbraukt.”
Galvenā problēma atbraucēju bērniem ir nepilnīgās latviešu valodas zināšanas. Par to, ka, esot svešumā, vecākiem ir dažāda attieksme par latviešu valodas lietošanu, liecina Marta Svensones pieredze, strādājot diasporas skolā Skotijā.
„Vecākiem liekas, ka varbūt tam bērnam divas valodas būs par sarežģītu. Labāk, lai viņš tajā angļu valodā iemācās, jo tā latviešu valoda nu ir maz zināma, kur viņš viņu pielietos, un kaut kā aiziet, ka tā angļu valoda pilnībā pārņem. Ja tas bērniņš vēl ir mazs un tur mamma zīdaiņa vecumā vēl runā ar viņu latviski, tad pēc tam viņi runā angliski. Mums bija daudz ģimenes, kas atnāk pēc sava bērna – mamma, latviete, tētis, latvietis, un viņa angliski prasa, kā viņam gāja. Es saku: Kā? Šie cilvēki, protams, lielākā daļa domā, ka viņi Latvijā nekad neatgriezīsies, ka viņi paliks tur un bērni dzīvos tur, un tāpēc tā latviešu valoda varbūt nav vajadzīga. Nu jā, ar omi nevar sazināties, nu nekas, tāda jau ir mūsdienu pieredze, ka tu ar omi nevari sarunāties. Bet pienāk viena diena, kad notiek kaut kādi notikumi un ir jākravā somas, un ir jābrauc atpakaļ.”
Izstrādātie praktiskie ieteikumi tad arī ir tapuši, ņemot vērā konkrētu pieredzi, kā vajadzētu organizēt mācību darbu, lai bērns, kas nāk no citas vides, varētu labāk iejusties skolā. Par to, kādi varētu būt daži no ieteikumiem, stāsta Marta Svensone.
„Ir speciāls pedagogs, kas strādā, skolotājiem priekšmetos ir paskaidrots, ka šim te bērnam ir nepieciešams varbūt citreiz dot vairāk laiku, piemēram, izlasīt uzdevumus vai saprast. Bērnam ir nepieciešams paskaidrot varbūt citiem vārdiem – tas, ka teikums ir rakstīts tā. Ja bērns saka – es nesaprotu, tas nenozīmē, ka viņš nesaprot, kā izpildīt, viņš nesaprot, ko no viņa prasa. Līdz ar to, ja skolotājs zina, viņa pienākums ir pieiet klāt, izstāstīt citiem vārdiem, tas nenozīmē pateikt priekšā, kas ir jādara, bet izstāstīt citādāk, lai bērns var izpildīt to uzdevumu.”
Problēmas iejusties skolā sagādā ne tikai latviešu valoda, bet, kā vērtē Vidzemes remigrācijas koordinatore Inga Madžule, arī tas, ka Latvijā ir atšķirīga mācību stundu norise.
„Man liekas, ka ļoti labs paraugs ir Drabešu jaunā sākumskola, tās vadītāja Kristīne Paisuma stāstīja, kā viņa strādā ar šiem remigrantu bērniem. Piemēram, pirms atgriešanās bērns jau var piedalīties attālināti un pieslēgties šai te klasei, un bērni šeit jau zina, ka viņiem būs jauns klasesbiedrs, un viņi jau viņu redz attālināti. Viņš varbūt pusgadu piedalās attālināti stundās un tad, kad jau viņš atbrauc, tad jau principā viņš jūtas tā kā viens no savējiem.”
„Ja tas bērns uzsāk mācības jau pirmajā klasē, tad viņš pamazām iet līdzi un viņam katrs solītis tiek mācīts,” tā Marta Svensone vērtē no savas pieredzes. Ja ir nolemts atgriezties Latvijā, tad vislabāk to darīt, pirms bērns sāk iet skolā. “Ja bērns atgriežas 7.-8. klasē, tur sākas lielākās problēmas, jo tur temps ir liels. Mana vīra dēls uzsāka mācības 8. klasē, viņš par ķīmiju teica – es nesaprotu, kā tas ir! Šeit ķīmijā izmācās to vielu, ko mēs mācījāmies visu gadu, vienā nedēļā! Viņš saka- kā tas ir? Pirmdien sāk, nākamajā pirmdienā jau pārbaudes darbs? Viņam tas temps bija nepierasts, plus viņam nebija valodas zināšanas. Viņa valodas zināšanas bija nulle. Atcerēties ķīmiskus elementus bez palīdzības, tas vienkārši nav iespējams.”
Vēl viens ieteikums, kuru iesaka Marta Svensone, ja skolā ir vairāki atbraucēji, viņi var radīt kopības sajūtu, lai bērns nejustos viens un atšķirīgs.
„Rast viņiem iespēju būt kopā, kur viņi kopā var pamācīties, kur viņi kopā var izrunāt problēmas, kur viņi kopā var izstāstīt skolotājiem savas problēmas, kur viņiem ir iespēja arī saviem klasesbiedriem un skolasbiedriem pastāstīt par to, no kurienes viņi nāk. Jo viņiem ir cita pieredze, kad viņi atbrauc, tā nav tikai cita skola, tā ir cita vide, tā ir pilnīgi cita pasaule.”
Ieteikums ir arī izmantot plašo piedāvājumu ārpusklases nodarbību ziņā, piemēram, apmeklējot teātra pulciņus, vai kora nodarbības, jo, kā vērtē Inga Madžule, tas uzlabo vispirms jau valodas prasmes.
„Piedaloties teātrī vai korī, tas jau arī palīdz, ja ir, teiksim, akcents liels vai tu nevari vārdus izrunāt, tas jau viss palīdz uzlabot valodu. Mums ir bijis labs piemērs, kad bija no Beļģijas atbraukusi ģimenīte, un, jā, vīrietis beļģis, viņš mācījās latviešu valodu un viņš dziedāja korī, un viņš tiešām pēc gada ļoti labi runāja latviski, jo viņam tas palīdzēja.”
No 20.aprīļa pedagogiem sāksies arī četru tiešsaistes nodarbību kursu cikls, lai pilnveidotu prasmes darbā ar remigrējušiem bērniem, šajos kursos tiks izmantoti arī šie jaunie metodiskie materiāli.