Izstāde “Sibīrijas atbalsis” Tukumā atklāj izsūtīto dzīvesstāstus

Latvija UNESCO oficiāli tika uzņemta 1991. gada 14. oktobrī. Kopš 2009. gada UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā iekļautas Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss, kas ir simboliska laikmeta liecība. Tukuma muzejs pētniecības rezultātā atradis arī citus priekšmetus, kas šo informāciju papildina.

UNESCO dokumentārā mantojuma nedēļā muzeja jaunieguvumi apkopoti izstādē “Sibīrijas atbalsis”, ko varot uzskatīt par turpinājumu jau labi zināmajām Sibīrijā rakstītajām vēstulēm uz bērza tāss, kas iekļautas UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.

“Tad, kad saliek vēstules kopā, un mūsu gadījumā, kad saliek visas Latvijā esošās vēstules kopā, izveidojas stāsts no 1941. gada līdz pat 1965. gadam. Pētniecības rezultātā mēs esam atraduši arī citus priekšmetus, kas papildina šo iegūto informāciju, un ir kā liecinieki, ka tie notikumi nav izdomāti,” stāsta Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola.

Talsu novada ģimnāzijas audzēkni Daumantu Birznieku deportēja 1941. gada pavasarī. Līdzi viņam bija piezīmju burtnīca, kurā viņš zīmējis Sibīrijā redzēto un piedzīvoto, kas mūsdienās apkopots grāmatā. Agrita Ozola skaidro, ka mūža galā viņš arī kaut ko uzrakstījis, ko atcerējies: “Tur viņš ir pieminējis, ka, velkot tās laivas pa purviem, pa sauszemi, braucot pa kaut kādiem ezeriem, ir slīkusi viena meitene, un viņš to meiteni ir izglābis.”

Dažādie avoti, kas stāsta par izsūtīto dzīvi Sibīrijā, ļāvuši noskaidrot, ka Daumanta izglābtā meitene bijusi Vera Ābelte. Nesen muzeja krājumos nonākusi Veras Ābeltes pirmā dienasgrāmata, kurā aprakstīti notikumi no tolaik deviņpadsmitgadīgās autores skatu punkta.

Agrita Ozola: “Zinot, ka Vera Ābelte ir tā meitene, kuru Daumants izglāba no noslīkšanas, es ļoti cerēju, ka viņa tur ir kaut ko uzrakstījusi. Izrādījās, ka šī dienasgrāmata ir pabeigta 1942. gada maijā, un es ļoti saskumu.”

Tagad Veras Ābeltes meita Tamāra Kluce, kas pati dzimusi Sibīrijā, muzejam uzdāvināja vēl vienu tēva mantās atrasto mammas dienasgrāmatu, kas varētu būt rakstīta 1944. gadā, bet diemžēl ir ļoti sliktā stāvoklī.

“Es dāvinu muzejam tāpēc, lai cilvēki zina, kā cilvēki dzīvoja Sibīrijā, kad nebija, ko ēst un nebija, ko vilkt mugurā,” stāsta Tamāra Kluce, bet, jautājot, kā viņa pati atceras Sibīriju, saka: “Es atceros to cietumu, kur vecāki gāja atzīmēties. Pases viņiem nebija, bija tādas zilas lapiņas, un ar tām bija jāiet atzīmēties uz miliciju.”

UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Nacionālajā reģistrā iekļauta 51 Sibīrijā rakstītā vēstule uz bērza tāss. Šī ir vienīgā nominācija, kas tiek arī papildināta. Jau decembrī sarakstā iekļaus vēl divas vēstules, kas pašreiz atrodoties Aizputes muzejā. Tikmēr muzeja darbinieki turpina likt kopā pavedienu pie pavediena, lai pēc iespējas plašāk un precīzāk atspoguļotu divdesmitā gadsimta vidū notikušo latviešu tautas traģēdiju.