Dundagas vidusskolā trīs jauni puiši, kuri padziļināti apgūst uzņēmējdarbību un šogad kļūs par absolventiem, nolēmuši savai skolai atstāt ko paliekošu. Viņi īstenojuši sociālās uzņēmējdarbības projektu “Zaļais stūrītis”, kas starpbrīžos bērniem un jauniešiem ļaus pavadīt laiku bez viedierīcēm.

Zaļais stūrītis izveidots Dundagas vidusskolas trešajā stāvā, un tajā ir daudzi dažādu krāsu un izmēru pufi. Mirkli pirms atklāšanas bērni uz tiem skatās mazliet kautrīgi, bet reizē nepacietīgi tos visbeidzot izmēģināt. Pufos iesēžoties, sākotnēji valda klusums, šķiet neziņa, ko darīt bez mobilajiem telefoniem, bet jau drīz skolēni atveras. “Ja jau ievēro šīs zīmes, tad mūsu mērķis ir izpildīts. Man šķiet, ka mūsu tie lielākie darba augļi bija tas, ka jaunieši atcerējās vecās spēles. To pašu “Akmens, šķēres, papīrīt’s”, to es nebiju redzējis vismaz sešus gadus skolā,” saka Eduards Neifelds un Emīls Niks Mauriņš, Dundagas vidusskolas audzēkņi.

Eduards, Emīls un vēl viens komandas biedrs Erlends, kurš šodien nav klātesošs, mācās padziļināto uzņēmējdarbību. Un viņu vēlme bija veidot sociālo projektu – atstāt ko paliekošu skolai, nākotnes dundadzniekiem. “Ja man pretī gadās tādi bērni, kas nepārtraukti grib nevis mukt no stundām vai kā citādi, bet kas paliek strādāt pa vakariem, man liekas, ka jebkuram skolotājam tas ir milzīgs gandarījums, kad redzi bērnos šo iesēto zināšanu kopumu,” saka Olga Blumbaha, Dundagas vidusskolas skolotāja.

Jaunieši iemācījušies visu, sākot no biznesa plāna veidošanas līdz pat sponsoru piesaistei. Viņiem bija būtiski, lai šis būtu zaļi domājošs projekts, tāpēc te redzams daudz augu un telpa ieguvusi dabiskus toņus. “Senāk te viss bija tādā dzeltenā tonī, nomāktāk, vienveidīgi un kā tādā rāmī viss, bet mēs izdomājām, ka gribam atsvaidzināt mazliet. Šeit var papildināt, jauniešiem vēl būs, kur izpausties, un parādīt, ka ir svarīgi darīt,” saka Eduards un Emīls Niks.

Puiši šogad skolu beigs, tāpēc esot ar saknēm Dundagā, bet domām pasaulē. Mazliet jau esot žēl, ka pašiem vairs daudz zaļo stūrīti izbaudīt neizdosies.

Lai gan pufos pasēdēt sanāk vien neilgu brīdi, pedagogi jau redz pārmaiņas. Blumbaha: “Tikko no stundas viņi nāk ārā, tā uzreiz ir mobilais, un esmu ievērojusi, ka citreiz viņi spēlē tādas agresīvas spēles. Ja viņš nav paspējis to spēli izspēlēt, viņš uz stundām aiziet, domādams, ka vēl nav pabeidzis, un viņš jau nedomā par stundu. Bet tagad no šī mazā laika, kad te 5. klasīte sēdēja un spēlējās, viņi jau aizgāja uz stundu visi smaidīgi un laimīgi.”

Savā sociālajā projektā jauniešiem izdevies piesaistīt vairāk nekā 1000 eiro. Tas prasījis garus vakarus skolā, arī ģimenes un līdzcilvēku atbalstu.

Foto: Edgars Lācis