Mēs visi kopā draudzīgi esam pieraduši, ka satiksmes dalībnieki ir automobīlisti un motociklisti. Labi jau labi – arī velosipēdisti, motoroleristi, jātnieki, stāvdrāžu dīdītāji un, kas nu tur vēl ne. Taču gājējs šajā sarakstā iederas ar grūtībām. Un tomēr arī kājāmgājējs ir un paliek tikai viens no kopējās satiksmes dalībniekiem. Viens no problemātiskākajiem, taču dalībniekiem.
Gājēji nereti sevi uzskata par kaut ko, kas viennozīmīgi atrodas ārpus likuma. Augsti paceltu galvu gājējs var šķērsot ielas braucamo daļu pie sarkanās gaismas, taču sociālajos tīklos sūdzēties par dažiem autobraucējiem, kuri pamanās pārsprukt krustojumam pie dzeltenās. Gājējs nekautrējās šķērsot brauktuvi jebkur, kur viņaprāt tas ir nepieciešams, taču aizgūtnēm sūdzas par steidzīgajiem šoferiem pie gājēju pārejas.
Ziema ir bīstams gada laiks. Gan no jumtiem krītošas lāstekas, gan līdz celim dziļas peļķes. Bez visa tā, diennakts lielākā daļa jāpavada tumsā, tādēļ paļauties nākas vien uz automobiļu starmešu gaismām un gājēju atstarotājiem. Tādēļ vēl jo vairāk svarīgi ir katram no mums saprast gan savas tiesības, gan pienākumus. Un tādi ir katram no mums, kas atrodas uz koplietošanas ceļiem vai ielām.
Viens no strīdīgākajiem jautājumiem, nenoliedzami, ir gājēju pārejas. Gan teorētiski, gan praktiski tām jābūt apzīmētām ar tā dēvēto “zebru” jeb horizontālām baltām līnijām uz braucamās daļas, kā arī ar atbilstošu ceļa zīmi, ko noteikumos apzīmē kā Nr. 536 “gājēju pāreja”. Tātad šī ir tā vieta, kur gājēji drīkst šķērsot ceļa vai ielas braucamo daļu gadījumā, ja tuvumā nav ar luksoforu regulējams krustojums.
Autobraucēji ir pārliecināti, ka gājēji neapdomīgi metas zem riteņiem, nepalūkojoties ne pa labi, ne pa kreisi. Gājēji pieturas pie tā, ka uz šādi apzīmētas pārejas viņi ir tuvi radinieki Indijas svētajām govīm, tādēļ var tās šķērsot kaut polkas solī, kaut galopā. Daļēji taisnība ir kā vieniem, tā otriem, taču ar to vien nepietiek, lai veiktu šo manevru pareizi – noteikumiem atbilstoši!
Iesākumā nāktos atcerēties ik vienam gājējam – statistika ir nepielūdzama un ceļu satiksmes negadījumos cieš visvairāk tieši šī kopējās satiksmes dalībnieku grupa. Tas pat īsti nepārsteidz, jo tieši gājējs ir vismazāk aizsargāts salīdzinājumā ar citiem. Galu galā pat velosipēdistam ir, lai arī apšaubāmi drošs, taču mehānisks transporta līdzeklis, tāpēc trieciena spēks netiek tieši cilvēkam. Te pat jāatceras arī kāda cita dzīves patiesība – ļoti bieži pie auto sadursmes ar gājēju pie vainas ir pats gājējs. Loģiski domājot, tas būtu gana pietiekams iemesls gājējam būt vismaz četras reizes piesardzīgākam. Pat, ja taisnība būs gājējam, cietējs jebkurā gadījumā būs tieši viņš.
Ko par gājēju pārejas šķērsošanu mums saka “Ceļu satiksmes noteikumi”? Viss ir gana vienkārši, ja to iemācās kā reizesrēķinu un ievēro kā laulības svinīgo solījumu.
Un ceļu satiksmes noteikumu 145. punkts mums vēsta – “Transportlīdzekļa vadītājam, tuvojoties neregulējamai gājēju pārejai, jāsamazina braukšanas ātrums vai jāaptur transportlīdzeklis pirms gājēju pārejas, lai dotu ceļu gājējiem, kas šķērso brauktuvi pa gājēju pāreju vai iziet uz tās, kā arī velosipēdu vai elektroskrejriteņu vadītājiem, kas šķērso brauktuvi pa gājēju pāreju vai izbrauc uz tās, ja tie varētu tikt traucēti vai apdraudēti”.
Te netraucētu gājējiem pievērst uzmanību tam faktam, ka ne viens vārds nav minēts par pārejai nesteidzīgi soļojošiem vai steidzīgi skrienošiem pilsoņiem. Stāsts ir tikai par tiem, kas jau izgājuši uz “zebras”.
Ja gājējs vēlas droši un pareizi šķērsot sev paredzēto pāreju, tad viss ir pat ļoti vienkārši – pieejam pie pārejas, apstājamies, pārliecināmies, ka esam pamanīti un autovadītāji apturējuši savus dzelzs rumakus. Viss! Varam doties savās gaitās. Tas ir tieši tik vienkārši!
Ja šoreiz par gājējiem, tad arī par to, ka ārpus apdzīvotām vietām vai tur, kur nav speciāli iekārtotas ietves, pārvietoties varam tikai gar ceļa malu pretēji kustības virzienam. Galvenokārt jau šāda rīcība ļaus pašiem gājējiem kontrolēt situāciju, ja gadījumā kāds auto neizskaidrojamu iemeslu dēļ ir par daudz pietuvinājies ceļa apmalei.
Un, protams, nevajadzētu vai pat nedrīkstētu aizmirst par atstarojošiem elementiem. Mūsdienās ar to nevajadzētu būt grūtībām. Ja varbūt kādam radīsies iebildumi, ka dekoratīvie atstarojošie elementi ir pārlieku dārgi, tad te recepte ir gaužām vienkārša – atstarojoša veste nopērkama par dažiem eiro, tā kalpo ilgi, tā ir ērti lietojama un tā pilnā mērā nodrošina pamanāmību no jebkura skatu punkta. Turklāt šāda veste nepavisam neaizņem daudz vietas ne jakas kabatā, ne mazā sieviešu rokas somiņā.
Izskatās smieklīgi? Neiederas kopējā tēlā? Nesaskan ar apģērbu? Frāzes, kuras vajadzētu izslēgt no leksikona – drošība un dzīvība nevar būt ne smieklīga, ne bezgaumīga. Tā vai nu ir, vai tās nav.
Atkārtojot apgūto vielu, varam secināt, ka no mājas diennakts tumšā laikā nāktos iziet labi pārredzamā apģērbā ar atstarojošiem elementiem un pie gājēju pārejas jo rūpīgi pārliecināties par to, ka esam pamanīti. Ziemā automobiļa bremzēšanas ceļš ir jūtami garāks, tāpēc pēdējā brīdī pamanot gājēju apturēt gandrīz divas tonnas smagu spēkratu būs neiespējama misija. Sargāsim sevi un arī citi mūs pasargās!
