Tie, kas devās savos pirmajos tālajos ceļojumos ar automobili vēl aizvadītā gadsimta deviņdesmitajos vai šā gadu simteņa pašā sākumā, droši vien labi atceras līdzi paņemto ceļu atlasu, karšu un norāžu kalnus. Turklāt, kamēr viens cītīgi stūrēja, otrs nenogurstoši brauca līdzi ar pirkstu pa karti, jo mazākā kļūda varēja paģērēt pāris simtus lielu apli. Arī tagad šāda kļūda nebūtu lēts prieks, taču toreiz tā varēja izrādīties vesela bagātība.

 Vēl ne tik senā pagātnē autobraucēji bieži vien sēdās pie uz galda izklātas Eiropas kartes un izstrādāja maršrutu gaidāmajam ceļojumam. Tika atzīmētas vietas, kur notiks degvielas uzpilde, kur kārtējā maltīte. Rūdītākie ceļotāji pat pamanījās visu saplānot tā, lai cauru lielākām pilsētām nāktos braukt vai nu nakts stundās, vai tad, kad satiksme vismierīgākā. Mūsdienās daudzas lietas ir izgaisušas kā nebijušas. Piemēram, ceļa plānošana, jo visu parādīs un izstāstīs kāda no gudrajām ierīcēm. Ļaunākā gadījumā varam paļauties uz automobilī iebūvēto navigācijas sistēmu, kas tagad atrodama pat budžeta klases braucamrīka lētākajā versijā. Nav gan īsti drošs ceļa rādītājs, taču virziens būs daudz maz pareizs un beigu galā kārotais galamērķis tiks sasniegts.Vēl biežāk mēs izmantojam kādu visiem labi zināmu mobilā telefona aplikāciju, kas ne tikai parāda ceļu, bet izkalkulē ātrāko maršrutu, lai izvairītos no sastrēgumiem, policijas un fotoradariem. Sapnis ne asistents – nospied podziņu un vari būt drošs, ka nonāksi galā ne tikai precīzi un pa tuvāko ceļu, bet arī precīzi apsolītajā laikā.

Un ne jau tikai autobraucēji ir kļuvuši tik slinki. Motociklistiem un pat velosipēdistiem izgudroti speciāli stiprinājumi un turētāji, lai viedais telefons vienmēr būtu acu priekšā. Te jāsaka, ka minot pedāļus vai savaldot trakulīgo moci braukt ar pirkstu pa līdzpaņemto karti nepavisam nav tas vienkāršākais uzdevums. Laikam jau varētu teikt, ka tā ir pilnā mērā satiksmes drošība, ko nodrošina mums modernās tehnoloģijas.

Pat kājāmgājējs jau sen necenšas svešā pilsētā ieņurcīt kabatā apkārtnes topogrāfisko karti. Atkal jau tajā paša telefonā ir virkne aplikāciju, kas aizvedīs tevi uz jebkuru jums interesējošu apskates objektu. Atliek vien turēt tik mīļo skārienjūtīgo ikdienas draugu lepni izstieptā rokā un ar viņa augstības GPS palīdzību tiksim izvesti no vecpilsētas džungļiem.

Tik tālu viss šķiet gana skaisti un loģiski. Lai gan zinātnieki ceļ trauksmi, ka ar loģiku kā reiz te viss ir pavisam slikti. Galvenokārt jau ar mūsu līdz baltkvēlei izlutinātām smadzenēm, kas radītas, lai rūpētos par reakciju, atmiņu, vizuālo uztveri, ātriem risinājumiem un pat instinktiem. Gudrās ierīces lēnām un pamatīgi mums gramu pa gramam atņem to, ko daba gadu tūkstošiem centusies iedot.

Pētījumi atklāj, ka tie autobraucēji, kuri ikdienā pilnībā paļaujas uz viedo ierīču palīdzību, ir vismaz trīs reizes vairāk pakļauti riskam tikt pie nepavisam ne patīkamās Alcheimera slimības. Citiem vārdiem to pat varētu nodēvēt par smadzeņu mazspēju. To traģisko brīdi, kad prāts atsakās mums dot komandas un līdz ar to pilnvērtīga dzīve apstājas.

Protams, ja ir vēlme, izskaidrojumu var meklēt sazvērestības teorijās, taču patiesībā viss ir gaužām vienkārši. Smadzenes tieši tā pat, kā bicepsi, tricepsi un citi muskuļi, ikdienā ir jātrenē. Viens no šādiem treniņiem nenoliedzami ir orientēšanās izaicinājums mazāk pazīstamā vai pilnīgi svešā vidē. Plānojot brauciena maršrutu kartē, mūsu prāts cenšas pēc iespējas vairāk iegaumēt, lai paša brauciena laikā atvieglotu dzīvi gan sev, gan savam saimniekam. Mēs atceramies dažādus objektus, kas varētu noderēt īstā maršruta atrašanai – tilti, baznīcas, katedrāles, pieminekļi, krustojumi un daudz, kas cits uzkrājas mūsu smadzeņu cietajā diskā, lai vajadzīgā brīdī gluži kā metāliskā navigācijas iekārtas balss mums paziņotu par vēlamo turpmāko rīcību. Katrs šāds brauciens ļauj smadzenēm uzkrāt arvien lielākus informācijas apjomus. 

Waze, Google map, Maps me, Petal maps un citi ceļveži gluži vienkārši dod komandas, nepievēršot uzmanību realitātei. Mūsu prāts automātiski pārslēdzas izpildītāja lomai un akli pilda visas viedo ierīču norādes, samazinot smadzeņu darbību līdz minimumam.

Vadošie nozares speciālisti visā pasaulē ceļ trauksmi, jo cilvēks, tajā skaitā arī autovadītājs, kļūst arvien bezspēcīgāks bez elektronisko asistentu palīdzības. Autobraucēji nespēj sakārtot loģisku maršrutu, lai izkļūtu no lielveikala stāvvietas, kur nu vēl pilsētas vai ātruma maģistrāļu labirintiem. Šoferi nespēj pietiekami ātri reaģēt uz ceļa zīmēm un norādēm, kas nereti beidzas ar satiksmes negadījumu.

Protams, ass prāts un loģiska rīcība ir svarīga jebkuram no mums, taču autovadītāji šajā ziņā ir vislielākajā riska kategorijā. Ātrumi kļūst lielāki, automobiļu jaudas augstākas, taču reakcijas un uztveres rādītāji krītas.

Kā vienu no veidiem kā palīdzēt saglabāt sev spēju racionāli domāt, ir prāta un smadzeņu treniņi. Automobilī mūsu vietā visu izlemj elektroniskie asistenti, navigācija un citas palīgierīces. Pie datora skaitļu virtenes pareizā secībā sarindo tam radītās programmas, literatūru nomainījis TV ekrāns, tāpēc slodze smadzenēm ir niecīga, ja neskaita prātojumus par naudas trūkumu un citām līdzīgām lietām, kas pienesumu mūsu prātam nedod nekādu.

Mediķi iesaka autobraucējiem ik pa brīdim atrast laiku, lai nodarbinātu prātu ar atmiņas un reakcijas treniņiem. Piemēram, gluži parasta šaha spēle vai krustvārdu mīklu minēšana. Protams, neizmantojot viedos elektroniskos palīgus un atbildes nemeklējot Google plašumos.

Tieši tik pat labi prāta treniņiem derēšot zināmu ceļa posmu iegaumēšana, kādu konkrētu objektu skaitīšana vai jebkura cita smadzeņu nodarbe. Galu galā stāvvietā var uz brīdi mesties ar vīriem azartiskā kāršu spēlē.

Ar viedo ierīču palīdzību ir ērti pat tad, ja braucam pa ikdienas rutīnas ceļiem, taču varbūt paši savas veselības dēļ ir vērts pēc iespējas biežāk paļauties uz saviem spēkiem, savu atmiņu un savu intuīciju. Tā, lai kādu brīdi bezspēcīgi nav jāaptur braucamais ielas vidū, jo mobilais telefons zaudējis sakarus ar tuvējo satelītu!