Par pirmajiem elektriskajiem spēkratiem vēstures grāmatas vēsta jau no tālā 1917. gada. Kopš tiem laikiem bijuši vairāki mēģinājumi, taču neviens no tiem netika atzīts par gana labu un elektrība kā degviela palika pat ne otrā, bet vismaz piektā plānā. Kaut kur pēc benzīna, dīzeļa, petrolejas, gāzes un pat bērzu malkas. Mūsdienās šīs antikvārās iestrādes tiek celtas slavas saulītē un dēvētas pat nākotnes tehnoloģijām. Tā jau gudri Tibetas vīri runā, ka attīstības spirāle ir tas pats aplis, ja abus galus cieši saspiež kopā.

Ko nu liegties, paralēli elektrībai dažs labs cītīgi skatās ūdeņraža virzienā. Ne tikai skatās vien, jo vismaz trīs vai pat četri modeļi ar ūdeņradi degvielas lomā ir pieejami veikalu plauktos. Ar pieprasījumu gan ir švaki, taču tas droši vien tādēļ, ka ūdeņradis  ir reti kur nopērkams un maksā kā Pacco Rabanne smaržūdens “million”.

Šoreiz nedaudz palūkosimies jaunāko laiku vēsturē – apmēram gadus piecpadsmit pirms mūsu ēras. Divtūkstošo gadu pirmās dekādes beigas tepat Latvijā izsauca diskusiju vētru, kurā pārliecinoši uzvarēja tie, kas nebija neko redzējuši, nebija izmēģinājuši, bet zināja – tas viss nekam neder.

Viss sākās ar kāda Grieķijā dzīvojoša latvieša ierašanos Latvijas tirgū ar ūdeņraža ģeneratoriem. Par to var smieties, var dusmoties, taču produktam nebija ne vainas. Cita lieta, ka čaklais uzņēmējs ātri vien pamanījās palikt parādā lielākai Latvijas populācijas daļai un pazuda nezināmā virzienā. Taču ne par godaprātu un morālo ētiku šoreiz stāsts.

Ierīce bija vienkārša kā grābeklis un vizuāli atgādināja padomju laika elektrisko transformatoru. Teiksim tā – pusķieģeļa izmēros. To bija gaužām viegli piestiprināt kaut kur automobiļa motortelpā un savienot ar nepieciešamiem mezgliem. Teorētiski to varēja paveikt jebkurš, taču drošības labad montāžas darbus apņēmās veikt kāds nu jau sen neeksistējošs auto tehniskās apkopes centrs.

Visa pamatā bija jau minētais ģenerators, ko papildināja hermētiska plastikāta tvertne, dažas spiediena izturīgas caurulītes un pāris elektriskie vadiņi. Tvertnē precīzi konkrētās daļās sapildīja elektrolītu un destilētu ūdeni, ar vadiņiem ģeneratoru pievienoja pie aizdedzes vadiem, savukārt viena caurulīte piegādāja ģeneratoram elektrolīta un destilētā ūdens maisījumu, bet otra no ģeneratora to nogādāja automobiļa dzinēja gaisa filtra kārbā.

Kā varēja pārliecināties, ka sistēma patiešām ražo ūdeņradi? Elementāri! Ģeneratoram pievienotās izvades caurulītes galu varēja iebāzt glāzē ar ūdeni un priecāties par glītiem burbulīšiem. Ja burbulīšiem pietuvināja degošu sērkociņu, tad blīkšķis bija diezgan pamatīgs, taču ne tik jaudīgs, lai kaut ko nodarītu eksperimenta autoram vai automobilim.

Kam gan visa šī konstrukcija bija vajadzīga automobiļa dzinējam? Arī te viss šķiet gana loģiski un viegli izskaidrojami. Perfekts un tīrs ūdeņradis kopā ar gaisu nonāca degmaisījuma kamerā un palīdzēja aizdedzes sveces radītā “lielā sprādziena” brīdī sadedzināt degmaisījumu līdz pēdējai kripatiņa. Te der atcerēties ka vidēji šajā mirklī sadeg labi, ja ap 75 procentiem cilindrā nonākušā degmaisījuma.

Ja jau reiz degviela sadeg pilnībā, tad gluži loģiski samazinās degvielas patēriņš un palielinās dzinēja jauda. Tāds arī bija ierīces mērķis, ka Latvijā tika piedāvāta par diezgan prāvu naudu – ap četriem simtiem latu. Protams, uz jaudas stenda toreiz automobili neviens nelika un precīzi mērījumi veikti netika. Protams, tas nebija mūsu Grieķijā dzīvojošā tautieša izgudrojums, jo šādus ūdeņraža ģeneratorus pazina teju visā pasaulē. Un, protams, pie tā laika degvielas cenām nevienam virs šīs zemes patiesa interese par personisko ūdeņraža reaktoru neradās.

Liksim mierā uzņēmīgos fizikas lietpratējus un viņu maģiskās ierīces. Atgriezīsimies mūsdienās un mēģināsim saprast, kāpēc ūdeņradis kā degviela šobrīd pat tuvu nestāv visu nīstajai elektrībai. Izrādās, atbilde ir diezgan vienkāršā.

Ūdeņraža ražošana esot sarežģīts, zināmā mērā bīstams un dārgs process. Tieši šā iemesla dēļ arī ūdeņraža cena nepavisam nav maciņam draudzīga. Piemēram vienīgajā Latvijas ūdeņraža uzpildes stacijā viens kilograms degvielas izmaksā ap 13 eiro.  Un ar vienu kilogramu neko tālu neaizbrauksi, tāpēc kilometra izmaksa ir kosmisks lielums.

Otra lieta, ka sarežģītā ieguves un uzglabāšanas procesa dēļ uzpildes stacijas Eiropā ir uz pirkstiem saskaitāmas. Viena ir pie mums Rīgā, tuvākā meklējama Stokholmā, bet rietumu virzienā tā jau būs Drēzdene. Turklāt ar vienu uzpildi pat līdz Liepājai un atpakaļ visticamāk no Rīgas netiksim.

Ņemot vērā, ka elektrības kontekstā mēs pagājušā gadsimta sākuma posma tehnoloģijas virzām pretim saulainajai nākotnei, iespējams kādu dienu no atmiņu klades tiks izvilkts vecais labais ūdeņraža ģenerators un tas, burbuļus mezdams, baros iekšdedzes dzinēju uz velna paraušanu. Savukārt pagaidām, kamēr virzāmies pretī ūdeņraža pašbrūvēšanai lielos apmēros, varētu sanākt labs hibrīds – benzīna un ūdeņraža apkopojums.

Starp citu, jau labu laiku ar sašķidrinātās naftas gāzes jeb LPG iekārtām tiekot aprīkotas automašīnas ar hibrīdo spēka agregātu un laimīgo šādu spēkratu īpašniekiem prieks no sejas nenoriet pat miegā. Par to noteikti kādā citā reizē parunāsim nedaudz plašāk!