Ja viesojaties Lietuvā, Klaipēdā vai Kuršu kāpās, noteikti dodieties sasveicināties ar delfīniem, roņiem, pingvīniem un citiem jūras iemītniekiem. Vēsturiskajā Nērijas fortā esošais Lietuvas Jūras muzejs, akvārijs ar ekspozīcijām par kuģniecības vēsturi – komplekss, kas ļauj iepazīt jūras dabu un vēsturi, – kā arī blakus esošais delfinārijs aicina iepazīt noslēpumaino ūdens pasauli.
Katru gadu šeit viesojas vairāk nekā pusmiljons apmeklētāju no Lietuvas un ārvalstīm. Patīkami, ka viesi no Latvijas veido pat 40% no ārvalstu tūristiem. Tas Lietuvas Jūras muzejam liek būt mūsdienīgam un dinamiskam, strādāt ar progresīvām metodēm un censties panākt harmoniju starp cilvēku un dabu, veidojot kompleksas ekspozīcijas.
Iepazīstināsim ar Lietuvas Jūras muzeja kašalota žokli un fosilijām!
Kašalota žoklis
Kašaloti ir noslēpumaini dzīļu iemītnieki. Zinātniekus joprojām interesē to unikālā valoda un uzvedība. Tiek uzskatīts, ka katram vaļveidīgajam ir savdabīga skaņa un pat vārds, pēc kura to var saukt grupas locekļi. Kašaloti medī dziļumā, tie ir visdziļāk nirstošie zīdītāji, medībās nolaižas vairāk nekā divu kilometru dziļumā. Tieši tur tie var atrast milzīgus kalmārus. Zem ūdens kašalots bez elpošanas var pavadīt līdz pat 90 minūtēm – tumšajās dzīlēs jutīgās acis ir maz noderīgas, tāpēc, lai orientētos, tie izmanto eholokāciju, izdodot specifiskas skaņas, kas atstarojas no dažādiem objektiem un ļauj atpazīt vidi un orientēties tajā.
Vēl pavisam nesen cilvēki medīja kašalotus, lai iegūtu spermacetu – taukainu šķidrumu, kas atrodas vaļveidīgo galvas dobumā. 18. un 19. gadsimtā to izmantoja kā degmaisījumu lampām, no tā veidoja sveces, izmantoja arī kosmētikā. No viena vaļveidīgā var iegūt aptuveni 2000 litru spermaceta. Vēl viena vērtīga viela, ko izdala kašaloti, ir ambra, ko izmantoja parfimērijas rūpniecībā. Ambra ir okeānā “marinēti” kašalotu izkārnījumi ar nesagremotām cietām kalmāru daļām.
Fosilijas. Latimērija
Fosilijas ir dzīvo organismu paliekas, kas pārvērtušās iežos vai mineralizējušās. Tās parasti sastāv no cietām organisma daļām, piemēram, čaulām, kauliem, zobiem un koka. Pie fosiliju pēdām pieder takas, pēdu nospiedumi, alas, tārpu ekskrēti un pat saglabājušies ekskrementi. Fosilijas sniedz datus un evolūcijas pierādījumus. Fosilijas liecina, ka aptuveni pirms 500 miljoniem gadu notika dzīvības daudzveidības uzplaukums. Lai gan pirmie dzīvie organismi parādījās daudz agrāk, tie bija mīkstmieši un atstāja maz liecību par savu eksistenci.
Latimērija tiek uzskatīta par pirmā tetrapoda tuvāko radinieci. Tika uzskatīts, ka šī celakantveidīgo kārtai piederošā zivs izmirusi jau pirms 66 miljoniem gadu. Taču 1938. gadā Dienvidāfrikā muzeja kuratore Mārdžorija Kurtenija-Latimera (Marjorie Courtenay-Latimer), pārlūkojot vietējā kapteiņa lomu, pamanīja neparastu zivi – gandrīz ar kājām. Atklājējai par godu zivi nosauca par latimēriju, un tika paziņots, ka tā atgriezusies no nebūtības.
Pašlaik ir zināmas divas latimēriju sugas, kas dzīvo blakus Komoru salām un netālu no Indonēzijas. Šo zivju nav īpaši daudz, un to izdzīvošanu apdraud zvejnieki, kas tralē grunti. Latimērijas nav vērtīgas kā pārtikas zivis, bet tās iet bojā, nejauši nonākot tīklos. Okeānā tām nav nopietnu ienaidnieku, lai gan tiek uzskatīts, ka reizēm haizivis tās nomedī.
Šīs nakts plēsoņas var izaugt līdz 2 m garas un svērt līdz 100 kg. Latimērijas no citām zivīm atšķiras ne tikai ar uzbūves īpatnībām un cienījamo vecumu, bet arī ar to, ka tās dzemdē dzīvus, pilnībā izveidojušos mazuļus. Pasaulē tā ir reta zivju suga.
Vairāk informācijas: www.muziejus.lt
