Pirms gadiem piecdesmit tas nebija nekas neparasts, jo auga daudzu saimnieku dārzos, bet tad nokļuva aizmirstībā. Šoruden tas atkal ir galdā. Un tas ir dzeltenais ābolu kālis. Dot otro iespēju kālim savulaik apņēmās biedrība “Slow Food Straupe”. 

“Beidzot tas ir pārdošanā,” biedrības “Slow Food Straupe” valdes priekšsēdētāja Astrīde Rozīte neslēpj savu prieku par to, ka iecere par dzeltenā ābolu kāļa audzēšanu ir izdevusies. “Es nezinu, kur to vēl var nopirkt, varbūt es kļūdīšos, bet es domāju, ka šī ir vienīgā vieta, kur to Latvijas dzelteno ābolu kāli var iegādāties. Kaut kad biju izlasīju, ka bija kaut kāda zinātniskā ekspedīcija, kas bija to kāli vēl Latgalē atradusi augam. Tur bija rakstīts, ka tas mūsu dārzos vairs nav praktiski sastopams, tad es griezos pēc informācijas pie Pūres zinātnieces Līgas Lepses. Viņa teica – jā, tā ir ļoti laba ideja, man pat ir astoņus gadus vecas sēklas, es jums došu.”

“Atradās cilvēki, kuri izrādīja interesi, mums ir Dārzkopības institūtā, mēs uzturam arī sēklas, bet tiešām nelielos daudzumos, tikai tik, cik, lai to saglabātu, tad es divām kundzēm burtiski šķipsniņu sēklu iedāvāju,” stāsta Dārzkopības institūta vadošā pētniece Līga Lepse.

Šogad ir izdevies izaudzēt  pirmo apjomīgāko dzelteno ābolkāļu ražu. Māsas Ilga Cābule un Aija Gobiņa, kuras apņēmās tos audzēt savā dārzā Priekuļos, atzīst, ka sākumā gan ir bijis uztraukums, jo sēklas bija vairākus vecas. “Kādi astoņi, desmit gadi bija, un mums bija ļoti, ļoti bail, mēs trīcējām – kaut tikai kādas trīs sadīgtu, lai ir, no kā tālāk iegūt to sēklu, bet labi sadīga, kaut arī bija tāds sauss pavasaris. Uztraukums bija, jo uztic tādu vērtību.”

“Es arī pavasarī no Astrīdes dabūju sēkliņas, izaudzēju stādu, uzreiz bija pirmā doma, ka nevis apēšanai, bet izaudzēšu nākamajā gadā sēklas tāpēc, ka Latvijas dzeltenais ābolu kālis – tā ir mana bērnības garša, tādus kāļus, kā gatavoja mana mamma, es neesmu nekur citur ēdusi,” šo kāļu audzēšanā iesaistījusies arī zemnieku saimniecības “Eicēni” saimniece Elita Reinharde.

Straupes tirdziņā jau varēja ne vien iegādāties dzeltenos ābolkāļus, bet arī tos nobaudīt dažādos ēdienos un uzzināt arī daudz interesanta par kāli, bet, visticamāk, ka kālim vēl nāksies sevi pierādīt, lai tas atkal būtu mūsu ēdienkartē. Bet to, ka kālis var būt pat visai smalkos ēdienos, apliecināja Līgatnes pavāru mājas piedāvājums. “Šis kālis ir īpašs ar savu garšu, smaržu un aromātu. Atšķirībā no citām šķirnēm tam ir ļoti izteikta garša, ļoti garšīgs, var grauzt arī jēlu,” tā Latvijas dzelteno ābolu kāli raksturo Pavāru mājas šefpavārs Juris Dukaļskis.

Pavāru mājā degustēšanai galdā tiek celti pat vairāki ēdieni. Protams, mājās diez vai šādus ēdienus meistarosim, bet biedrība “Slow Food Straupe” sola informatīvu bukletu, kurā idejas varēs smelties ikviens. Par to stāsta Astrīde Rozīte: “Mūsu biedrības “Slow Food” Pavāru alianses pavāri gatavos divas receptes no šī kāļa, Tā ideja ir tāda, lai šīs receptes būtu viegli pagatavojamas jebkurai saimniecei vai saimniekam, tad būs Pavāru mājā speciālas pusdienas bērniem, mēs veidojam arī tādu kluču komplektu, kur bērni varēs salikt, kā tas kālītis tiek sēts, kā tas zied, kā aug, kāds ir, kad ir gatavs.”

Ir jau vēl kāds aspekts, kā stāsta Dārzkopības institūta vadošā pētniece Līga Lepse, kas ir būtisks, lai saglabātu vecās, Latvijai raksturīgās dārzeņu un augu šķirnes. “Šie te visi dārzeņi, kas pie mums ir ilgstoši audzēti, vii jau ir pieraduši pie mūsu apstākļiem, tie ir adaptējušies, tie ir arī, teiksim tā, pieraduši arī pie grūtākiem apstākļiem. Vecās šķirnes ir plastiskākas, spējīgākas izdzīvot dažādos kritiskos apstākļos. Tas, ka mēs visu laiku ataudzējam šīs te sēklas, iegūstam pa jaunu, tas atkal palīdz augiem adaptēties pie mainīgiem klimata apstākļiem, jo mums klimats nepārtraukti mainās, acīmredzot tas klimats mainīsies uz priekšu. ttad ir labi, ka mēs varam arī sēklas iegūt visu laiku uz priekšu šajos apstākļos.”

Jāpiebilst, ka dzeltenie ābolkāļi biedrībai “Slow Food Straupe” nav pirmais augs, kas tiek popularizēts, tā jau ir tapis informatīvs buklets par zemnieku saimniecības “Zutiņi” pupiņu daudzveidību un Latvijas skābajiem ķiršiem.