Šķiet, kas gan nekaiš autobraucējam? Sēdi siltā automobilī, klausies labu mūziku, mielojies ar līdzi paņemtām smalkmaizītēm un, tā lēnām rit diena no dienas. Taču ārstiem par to visu ir pilnīgi cits viedoklis un mums nav iemesla viņiem neticēt.

Skaidra lieta, ka profesionālam šoferim draudi sagandēt veselību ir daudz lielāki kā mums – ikdienas autobraucējiem, kas dienā pie stūres pavada labi ja stundu. Un tomēr arī mēs mediķu redzējumā esam paaugstināta riska grupa, kuriem daktera palīdzība nepieciešama biežāk kā pērējiem.

Dakteris, kas ikdienā sastopas ar dažādu profesiju pārstāvjiem un viņiem raksturīgām veselības problēmām kategoriski uzskata, ka ne tikai profesionāliem šoferiem, bet arī ikdienas autobraucējiem ļoti nopietni jāpiedomā pie daudzām lietām, lai pasargātu sevi no garām rindām pie fizioterapeitu, ķirurgu, endokrinologu un citu speciālistu durvīm.

Laikam jau jāsāk ar pašu vienkāršāko. Proti ar ilgu un nekustīgu atrašanos vienā pozā. Nekustīgs dzīves veids jau pats par sevi nav īpaši veselīgs, taču ne tikai šādas likstas vien mums var uzbrukt.

Kā mēs visi labi zinām, mūsdienu automobiļiem sēdekļi regulējami vairākās pozīcijās. Tajā skaitā pat muguras izliekums. Un tas ir ļoti svarīgs parametrs. Lielāko tiesu visi auto sēdekļi ir izstrādāti tā, lai mēs tajos justos ērti, taču ērtība ne vienmēr ir sinonīms vārdam veselība. Visbiežāk mēs auto sēdeklī ieslīdam kā klubkrēslā un gan mugurkauls, gan spranda un citi cilvēka pamatelementi ieņem sēdekļa formu. Ja mēs pavirši izvēlamies sēdekļa pozīciju, tad drīz vien sāksim just sāpes mugurā, sēžā, ceļgalos un pat potītēs. Nemaz nerunājot par sprandu, kas visu ceļu ir saspringtā stāvoklī.

Muguras sāpes, kuras visbiežāk izsauc mugurkaula disku trūces, sēžas nerva nospiešana un citas sāpīgi nepatīkamas kaites, ir viena no autovadītāju raksturīgākām veselības problēmām.

Būtu labi, ja ar to mūsu nedienas beigtos, taču ir vēl kāda ļoti nepatīkama un grūti ārstējama šoferu profesionāla slimība – nervu iekaisumi. Jau minētajā mugurā, kāju locītavās, mīkstajos audos, rokās un pat galvā. Visbiežāk te vainojama paša autobraucēja nevērība pret savu veselību.

Vasarā, kad saule mūs priecē un gaiss reizēm iesilst līdz pat trīsdesmit grādiem, autobraucējus no svelmes glābj dzesēšanas sistēma. Jo jaunāks un modernāks auto, jo šī sistēma cenšas nodrošināt maksimāli nekaitīgāku gaisa plūsmu, taču ar to vien ir krietni par maz.

Lielākā daļa autobraucēju karstā vasaras dienā pavēl gaisa dzesētājam strādāt uz pilnu slodzi. Nenoliedzami ir patīkami, ka tevi apvējo teju vai stindzinoši auksts gaiss un turētājā ievietotā dzēriena pudele nosarmo. Taču pēc mediķu domām krasas temperatūras maiņas ir bīstamākas par nogurdinošu karstumu.

Vispirms jau muguras daļa lielāko tiesu ir piespiesta sēdekļa atzveltnei, tādēļ vēsums tur nepiekļūst un jau pēc dažām brauciena minūtēm mugura ir sasvīdusi un pārkarsusi. Šādā situācijā atliek vien nedaudz to atraut no atzveltnes un aukstais gaiss nekavējoties padarīs savu melno darbu – saaukstēs kādu no nerviem.

Lai pasargātu sevi no nepatīkamām likstām, dzesēšanas sistēmas kontrastam jābūt vien dažus grādus zemākam, kā salona vai āra temperatūra. Tātad, ja aiz loga termometrs rāda divdesmit piecus grādus, tad dzesēšanas sistēmai vajadzētu nodrošināt divdesmit divus. Labi, lai būtu divdesmit, taču ne sešpadsmit vai vēl zemāk.

Līdz vasarai vēl labs laika sprīdis, tāpēc šobrīd mūsu veselībai ir ne mazāk svarīgi izvēlēties atbilstošu salona siltumu. Princips ir tieši tāds pats – pārkurinātā auto salonā mēs sakarstam, sasvīstam un tad strauji izkāpjam no tā, kur mūsu miklās muguras sagaida pamatīgs mīnusu trieciens.

Nervu iekaisumi ir nākamā svarīgā un bīstamā autovadītāju slimība, kuru ne vienmēr izdodas atrisināt ar pretsāpju tableti vai sildošu ziedi. Mediķi stāsta, ka diemžēl nervu iekaisumu ārstēšana var prasīt gan laiku, gan līdzekļus.

Visbeidzot autobraucēju veselības jomā savs vārds sakām arī endokrinologam. Lai cik tas nebūtu skumji, taču ar katru gadu diabēta slimnieku skaits pieaug straujā līknē. Dažādi avoti min dažādus skaitļus, taču vidēji Latvijā ar šo bīstamo likstu sirgst krietni virs simts tūkstošiem. Lielu daļu no tiem veido tieši autobraucēji.

Kurš gan no mums nav grēkojis ar degvielas uzpildes staciju drūpošajām un pārcukurotajām smalkmaizītēm? Ar no baltiem miltiem ceptām maizītēm, kurās treknā majonēzē iekārtojas nebūt ne tas veselīgākais cīsiņš? Kafija ar putukrējumu un pamatīgu devu sīrupa, nemaz nerunājot par saldinātajiem gāzētajiem dzērieniem! 

Šķiet, viss ir gana loģiski! Uzpildām degvielas rezerves, iztukšojam savas personiskās tvertnes un tad jau arī tieši laikā viegla iestiprināšanās. Ja vien tāds neliels sīkums – vienā šādā maltītē noteikti būs saskaitām vismaz trīs dienu maksimālā cukura deva.

Protams, ne vienmēr varam atrast pietiekami daudz laika, lai piestātu tur, kur pasniedz sabalansētu un daudz maz veselīgu ēdienu. Taču dakteri uzstāj uz vismaz desmit minūšu garas pastaigas pēc kruasāna vai karstā suņa notiesāšanas. Tas nekādā gadījumā neietekmēs dienas ritmu, taču mēs kaut nedaudz ļausim kaitīgajām vielām un cukuram pārstrādāties.

Droši vien katrs no tiem, kas pie šādas slimības jau ticis, ar asarām acīs apgalvos, ka labāk kārtīga pusdienas pauze un, ne ikdienas insulīna deva.

Iespējams, daudziem autovadītājiem nešķiet, ka automobilī tiek pavadīts gana daudz laika. Iespējams, ka daudziem automobilis patiešām ir tikai priekš tā, lai veiktu tālos piecus kilometrus līdz darbam un tik pat atpakaļ. Taču lielākā daļa no mums ik pa brīdim dodamies apraudzīt tālā lauku nomalē atstātos vecākus vai izmetam līkumu pa veco labo Eiropu. Un pat stundas garā braucienā ir ļoti svarīgi kā esam noregulējuši sēdekli, kā uzstādījuši klimata kontroles rādījumus un, ko visa brauciena laikā ik pa brīdim iemetam savā kurtuvē.