Daudzi uzskata, ka vienīgais īstais ceļojumu laiks ir vasara un viņi ļoti pamatīgi kļūdās! Rudenim ir daudz un dažādas priekšrocības. Vispirms jau viesnīcu cenas ir sarukušas vismaz uz pusi un izvēle ir tik liela, ka varam piemeklēt savu īsto un vienīgo. Tātad ceļojums sanāk krietni lētāks. Otrkārt nav tik karsts kā vasarā un vari izgaršot katru bruģakmeni nemokoties plašās sviedru straumēs. Varam bez pamatīgas grūstīšanās apmeklēt muzejus, skatu punktus, izklaides vietas un daudz, ko citu, pie kā vasarā nāktos stāvēt kilometru garā rindā.

Taču ir vēl kāda priekšrocība! Bērni atkal uz deviņiem mēnešiem nodoti stingra režīma labošanas darbu un apmācību iestādē. Pēc skolas tos mīļi sagaidīs omīte un opītis. Pabaros, izklaidēs un gulēt noliks kā arī no rīta uz skolu aizvedīs un vēl kārbu ar našķiem līdzi iedos. Tātad atrast dienas piecas nelielam izbraukumam ar automobili pa plašo un gleznaino Eiropu ir tas, ko dakteris izrakstījis!

Ar auto var ceļot dažādi. Daudzi dod priekšroku dzīvojamiem busiņiem, kas teorētiski ļauj ietaupīt uz viesnīcu rēķinu. Teorētiski, jo praktiski savus simts eiro par diennakti mēs noteikti atstāsim kemperu nomā. Tad kāpēc neizbaudīt to, ka no rīta vari nopērties dušā, paēst citu sagatavotas brokastis, nesaklāt gultu un vēl ar miegiem acu kaktiņos doties skaisto skatu medībās? Protams, ja mūsu mērķis nav pavadīt piecas aizraujošas dienas kāda ezera krastā, klusā kalna pakājē, vai stāvvietā pie jūras.

Ceļojums ar dzīvojamo busiņu divatā ir dārgs prieks, jo degvielas patēriņš noteikti nespēs mēroties spēkos ar vieglā pasažieru automobiļa mazo dīzelīti vai vēl mazāko benzīna motoriņu. Varam droši šo izdevumu daļu aprēķināt dubultā, ja ne trīskārši.

Nonākot tur, kur ātruma ierobežojums ir 140 kilometri stundā vai pat vēl vairāk, ceļojot busiņā vai kemperī  mēs varēsim vien žēli noskatīties kā citi mirdzošām acīm dara to, ko pie mums nedrīkst. Par ko pie mums var tikt pie ļoti barga soda. Tātad braukšanas prieku lielai ceļa daļai būsim sev laupījuši, kas galīgi neatbilst laimīga ceļojuma klasiskajai devīzei – “neko sev neatsaki”.

Pilnīgi iespējams, ka ceļojuma ietvaros uznāks nekontrolējama vēlēšanās uzbraukt kādā kalnā vai pat šķērsot veselu kalnu grēdu. Kaut vai to pašu visu iecienīto Gloknera veidojumu. Gandrīz četrus kilometrus virs jūras līmeņa un tad ar tādu pašu skubu atkal lejā. Tomēr busiņi un dzīvojamie automobiļi paliks kalna pakājē un žēli noskatīsies uz tiem, uz kuriem ierobežojumi nestrādā.

Labi.Pierunājāt! Dzīvojamo vagoniņu līdzi nestaipīsim un busiņu neīrēsim. Taču automobili gan vajag pēc iespējas lielāku, lai komfortabli veikt tālos gabalus.Tā noteikti nodomās liela daļa, kas auto tūrismā ir iesācēji. Un viņiem būs taisnība. Diemžēl ne pilnībā. Varbūt par kādiem procentiem trīsdesmit un tikai tad, ja gala mērķis ir  pilsēta un visu ceļu brauksim tikai pa dažāda kalibra ātrgaitas šosejām. Visādi citādi arī lielāka izmēra automobiļi var saskarties ar nepatīkamiem pārsteigumiem.

Protams, liels pasažieru automobilis vai apvidnieks spēs konkurēt gan uz ātrgaitas ceļa, gan neprasīs tik daudz degvielas kā busiņš vai dzīvojamais vagoniņš. Taču komfortabli izriņķoties pa kalnu serpentīniem vairāk gan būs galvas sāpes kā neaizmirstams piedzīvojums. Tas ir izskaidrojums, kāpēc kalnu cilvēki priekšroku dod mazās klases braucamrīkiem ar maksimāli jaudīgāko dzinēju, kāds vien spēka agregātu katalogā iekļauts. Katrs pretim braucošais auto būs skrējiens ar barjerām un labi, ja beigu galā izdosies izgrozīties un pamainīties šaurajā ceļa līkumā. Parasti šādos ceļos viena no apmalēm beidzas ar pāris simtu metru dziļu aizu un manevri uz tāda ceļa rada gremošanas trakta traucējumus.

Taču arī tas vēl nav viss, ja vēlamies izbrīvētās dienas pavadīt liela izmēra automobilī. Tajā pašā Austrijā, ja jau ierunājāmies par veco zēnu Glokneru, ir vairāki apbrīnojami skaisti ceļi, kuri beidzas dzelzceļa stacijā. Iespējas tikai divas – vai nu ar visu auto uzbraukt vilciena vagona platformai un doties aizraujošā piedzīvojumā pa kalnu tuneļiem, vai arī griezt spēkratu riņķī un mērot vismaz piecas reizes garāko apvedceļu. Un viss tikai tāpēc, ka pie dzelzceļa vagona piestiprinātā plāksnīte vēsta, ka mūsu ceļojuma limuzīna izmēri ir kādu sprīdi par lielu.

Maza automobiļa izvēle ceļojumam visbiežāk izrādīsies pareiza. Opel Corsa, Renault Clio, Peugeot 208, Hyundai i20, Volkswagen Polo vai Škoda Fabia. Sarakstu varētu turpināt, bet tas lietas būtību nemaina. Visi šie mazuļi pēdējos divdesmit gados ir sasnieguši un pat dažs labs pāraudzis savas sugas lielākos brāļus. Tātad par vietas trūkumu sūdzēties nenāktos. Vēl jo vairāk, ja ceļojumā dodamies divatā.

Mantas gan bagāžas nodalījumā, gan uz aizmugurējā sēdekļa. Priekšējie sēdekļi līdz galam atbīdīti, lai sēdpozīcija tālā ceļā būtu pēc iespējas ērtāka. Pilna bāka un ar to arī pilnīgi pietiek, lai nākamā pietura būtu kaut kur Varšavā vai tās apkārtne.

Pie maza ceļojuma automobiļa noteikti jāpieskaita arī kāda ne mazsvarīga nianse – gan lielās, gan mazās Eiropas pilsētās ar auto novietošanu neklājas viegli. Kaut vai tā pati Parīze, kur liela izmēra automobiļi saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Tātad arī atrastā brīvā vieta būs labi ja sprīža tiesu garāka par jau pieminētajiem mazuļiem. Pamēģiniet novietot paralēlajā kabatiņā pie mums tik iecienīto BMW X5 vai Volvo XC90 tad, kad no turienes tikko izgriezusies, piemēram, Alfa Romeo MiTo! Bet uztaisīt selfiju pie slavenās Monmartras taču gribēsies?

Ceļot ar auto ir skaisti un interesanti. Salīdzinot ar lidmašīnu tas, protams, ir laikietilpīgāks process. Taču skati, kuri aiz loga pavērsies visa ceļojuma laikā ir tā vērti, lai tam ziedotu divas dienas vairāk izvēlētā galamērķa sasniegšanai. Protams, ja būsi prātīgi un ar apdomu šim piedzīvojumam sagatavojušies