Par ziemas gaisu riepās joko jau gadu desmitiem. Un ir lētticīgie, kas šādai filozofijai patiešām notic. Vismaz tā zina stāstīt dažs labs riepu servisa darbinieks. Tiesa gan, pēc tam ir vilšanās un dusmas par nesmalkjūtīgo joku. Tāpēc daudzi izvēlas neticēt nekam un sazvērnieciski piemiegt ar aci! Tā teikt – es uz jūsu smalkajiem jokiem neuzķeršos. Taču ne vienmēr runa ir tikai un vienīgi par jokdariem. Dažreiz ieteikumi par ziemai nepieciešamām lietām izrādās kristāldzidra patiesība.

Varam vien minēt, ka starp autobraucējiem nav daudz tādu, kas patiešām dodas pie meistara, lai nomainītu uz ziemu dzinēja eļļu. Nekas slikts tas, protams, nav, taču ekspertiem par to ir cits viedoklis, kurā noteikti ir vērts ieklausīties!

 Viskozitātes indekss 

 Viskozitāte ir termins šķidruma plūstamības raksturošanai, tādējādi, tas norāda, cik eļļa ir bieza vai šķidra. Jo augstāka viskozitāte, jo lēnāk eļļa plūst. Izmantojot SAE standartus (piemēram, 0W-20, 5W-30), motoreļļas iedala atsevišķi ziemai (apzīmēta ar cipariem un burtu "W") un vasarai (apzīmēta tikai ar cipariem). 0W-20 ir šķidrāka, ātrāk izplatīsies zemā temperatūrā, tādēļ būs labāk piemērota vēsākajai gada sezonai, turpretī 0W-30 būs viskozāka augstā temperatūrā, kas nozīmē to, ka eļļa būs biezāka un hermatizēs dzinēju. Vienmēr jāizvēlas motoreļļa, kuru ieteicis automobiļu ražotājs un jāpatur prātā laikapstākļu maiņa. 

 Ar ko riskējam, kļūdaini izvēloties motoreļļu? 

 Jaunākos auto, kuriem piemērotas, piemēram, 0W-8 eļļas, ir aizliegts liet 10W-40 eļļu, ja nevēlamies paātrināt nokļūšanu servisā. Skaidrojums ir pavisam vienkāršs: palielinoties viskozitātei, palielinās dzinēja iekšējā pretestība, kas var izraisīt jaudas samazināšanos un degvielas patēriņa pieaugumu. Turklāt eļļas ar augstāku viskozitāti sliktāk dzesē dzinēju, kas ir vitāli svarīgi jaunāka gada automobiļiem. Ir dzinēji, kuros, neatkarīgi no vecuma un nobraukuma, ir pat aizliegts liet eļļas ar pārāk augstu viskozitāti, jo tas var apgrūtināt motora iedarbināšanu ziemā, lielā salā. Turpretī eļļas ar pārāk zemu viskozitāti var mazināt eļļas spiedienu un izraisīt kustīgo elementu berzes virsmas nolietojumu. 

 Mainām motoreļļu paši

 Pašdarbība ir apsveicama lieta, tomēr var nākties saskarties ar diezgan būtiskām neērtībām kā, piemēram, neērto piekļūšanu eļļas noliešanas korķim. Turklāt, pastāv iespēja neiztecināt eļļu pilnībā un tad karterī paliek 0,5 vai pat vesels litrs. Būtu ieteicams izmantot sūknēšanas iekārtu, taču diemžēl arī sūkņa caurule ne vienmēr var sasniegt pašu tvertnes apakšu. Var gadīties, ka plūsmai traucē kartera izmērs vai starpsienas. Lai aiztaupītu sev šo ķēpīgo darbu visērtāk tomēr būtu nodot automašīnu servisam, kas ne tikai izsūknēs visu eļļu, bet tavā vietā parūpēsies ar eļļas utilizāciju. 

 Ja tomēr esi izlēmis mainīt motoreļļu pats, iepazīsties ar Total Energies vadošā eksperta Andreja Hudžidzska ieteikumiem:

 1. Uzsildi dzinēju līdz darba temperatūrai. Protams, eļļas maiņas laikā dzinējs gan būtu jāizslēdz.

2. Pacel automašīnu, lai piekļūtu karterim. Labākais un ērtākais veids ir pacelšanas platforma, bet ne visiem tāda glabājas mājās vai garāžā. Otrs variants ir automašīnu rampas, bet pēdējais variants ir izmantot domkratu, kas gan nav ļoti ieteicams drošības apsvērumu dēļ un tādēļ, ka automašīna tiek sasvērta uz vienu pusi.

3. Uzvelc cimdus, atskrūvē eļļas filtru un pagaidi līdz eļļa satek karterī.  

4. Novieto zem kartera spaini un atver drenāžas skrūvi ar atbilstoša izmēra uzgriežņu atslēgu.

5. Gaidi līdz eļļa pārtrauc tecēt pilnībā. 

6. Pēc tam, kad esi ļāvis iztecēt vecajai eļļai, ir jānomaina arī eļļas filtrs. Pirms jauna filtra uzstādīšanas rūpīgi notīri vietu, kur tas tiks ieskrūvēts, un ieeļļo filtra blīvi. 

7. Pēc tam, kad eļļas filtrs un eļļas vāciņš ir pieskrūvēti, var ieliet jaunu eļļu. Pārliecinies, cik daudz eļļas jāielej. Uzreiz nelej pilnu, bet labāk, piemēram, par 1 litru mazāk. Kādu laiku pagaidi, izmēri eļļas līmeni un tikai tad, nepieciešamības gadījumā pielej atlikušo daudzumu.

 Skaidrs, ka viss minētais ir tikai informatīva rakstura saturs. To nevajadzētu uztvert kā instrukciju. It īpaši tad, ja iepriekš tādi darbi nekad nav veikti Vēlreiz atkārtojoties varam vien secināt, ka eļļas maiņa daudz izdevīgāka ir tieši profesionālu auto mehāniķu izpildījumā. 

Ir vairākas svarīgas nianses, kuras noteikti jāievēro iegādājoties dzinēja eļļu. Kā labi zinām, nebūt nav pietiekami, ja sakrīt vien tikai viskozitātes rādījumi. Katrs sevi cienošs eļļas ražotājs sadarbojas ar auto ražotājiem un izstrādā smērvielas katram konkrētam auto zīmolam vai pat modelim. Šāda informācija meklējama uz eļļas iepakojuma un tai jāsakrīt ar auto ražotāja noteiktajiem parametriem.

Bieži vien auto ražotājs dod priekšroku kādam konkrētam eļļas piegādātājam. Tā ,piemēram, uzņēmuma Renault dzinējiem konstruktori un inženieri iesaka izmantot šim zīmolam draudzīgo “Elf” lubrikantu. Savukārt Peugeot dod priekšroku “Total” dzinēja eļļai un darba šķidrumiem. Tas gan nenozīmē, ka jebkura cita ražotāja dzinēja eļļa nebūtu izmantojama. Priekšnoteikums – konkrētā auto būvnieka sertifikāts.

 Kas notiek ar izstrādāto eļļu?

 Gan ikdienas sadzīvē mājsaimniecībās, gan ražošanā, dažādās industriālās jomās un autotransporta nozarē neiztikt bez smēreļļām. Tās tiek izmantotas visvisādām vajadzībām: motoru eļļošanai, gludas zobratu saskares pārvadu darbības nodrošināšanai, transformatoru, hidraulisku mehānismu un industriālu robotu darbināšanai – bez smēreļļām neiztiek neviens motors vai mehānisms, kura detaļas rīvējas viena gar otru. Saskaņā ar oficiālo statistiku Latvijā katru gadu tirgū tiek laistas ap 15 000 tonnu dažādu smēreļļu, tai skaitā motoreļļas.

 Valsts ar normatīvajiem aktiem ir noteikusi smēreļļu obligātu atpakaļ savākšanu un pārstrādi vismaz 45% apmērā. Simtprocentīgi tas nav iespējams, jo eļļa daļēji sadeg motoros, daļēji izplatās apkārtējā vidē. Tomēr, protams, nesadeg jau visi atlikušie 55%. Kas tad ar tiem notiek? Valsts vides dienesta ikgadējais ziņojums rāda, ka 45–46% patiešām izdodas savākt, bet tas ir ļoti grūti sasniedzams mērķis. Pārējie 54–55% eļļas diemžēl nonāk nevis pārstrādē, kur tā tiktu sadedzināta īpaši augstā temperatūrā speciāli aprīkotās iekārtās, bet degšanas blakusprodukti rūpīgi attīrīti, pāri paliekot tikai ūdens tvaikiem (balti dūmi, kas nereti paceļas no industriālajiem skursteņiem un raisa nepamatotas iedzīvotāju bažas), bet gan videi un cilvēkam nedraudzīgi izmantota apkures krāsnīs legāla kurināmā vietā, uzkrāta vai vienkārši izlieta vidē.

Tas varētu būt vēl kāds iemesls uzticēt eļļas maiņu sertificētam servisam, kas noteikti utilizē izstrādātos eļļas krājumus legālā un videi draudzīgā veidā.  Diemžēl individuālie speciālisti nereti izstrādātos darba šķidrumus izlej tuvākajā noteku grāvī vai pat kopīgajā kanalizācijas sistēmā.