Decembra sākumā ir apstiprināts Eiropas Komisijas jaunais sastāvs. Tās uzdevums līdz nākamā gada vasari būs sagatavot Eiropas nākamo septiņgades budžeta plānu, lai vasarā tā izvērtēšanu varētu sākt Eiropas Parlameta deputāti. Kā noris darbs Eiropas Savienības institūcijās, viesojoties Briselē iepazinās arī ReTV komanda. Eiropas Parlamentā savu redzējumu par Latvijas un visas Eiropas nākotni sniedz trīs Latvijas eiroparlamentārieši Ivars Ījabs, Reinis Bozņaks un Roberts Zīle. Roberts Zīle ieskicē savu redzējumu kā attīstīt projektu Rail Baltic un kā sekmēt reģionu izaugsmi Latvijā.
Vai Eiropas Parlamenta koridoros jau iezīmējas kādas aprsies cik lielu finansējumu Latvija turpmāk varētu saņemt Sociālā fonda ietvaros?
Šobrīd man nav redzējuma par to, cik daudz atbalstu sociālajā jomā mēs varētu saņemt. Man ir lielākas bažas par to, ka Eiropas septiņgades budžets varētu konceptuāli mainīties. Mēs gaidām nākamā gada vasaru, kad Eiropas Komisijai pēc plāna ir jāpiesaka nākamais Eiropas septiņgades budžets, gan jāpiedāvā nacionālajām valdībām, gan arī Eiropas Parlamentā. Es šajās budžeta sarunās pārstāvu savu frakciju no parlamenta puses, un tā neoficiālā informācija, kas pašlaik nāk no Eiropas Komisijas kabinetiem, ir bažīga. Tā vēsta par diezgan būtiskām izmaiņām mūsu ierastajā sistēmā. Mums ir pierasti struktūrfondi: Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Sociālais fonds, un tas viss var mainīties. Valstij iedos gan Lauksaimniecības fondu, kas Latvijai pienākas, gan Sociālo fondu, gan arī Eiropas Reģionālo attīstības fondu, no kura strādā pašvaldības, to visu saliks vienā apjomā uz septiņiem gadiem. Tad būs izvirzīti līdzīgi kā pašlaik Atveseļošanās un noturības mehānismam kritēriji sasniegt noteiktus mērķus. Ja tas tiešām tā būs nākamgad vasarā, tad, no vienas puses, tas liekas labi, bet, no otras puses, tik būtiska izmaiņa var būt bīstama, jo mēs to naudu nevarēsim apgūt. Pašreizējie dati liecina, ka visām valstīm ir problēmas ar Atveseļošanās un noturības mehānisma fonda apgūšanu pēc pašreizējiem kritērijiem, kuri varētu būt līdzīgi arī nākamajā septiņgades budžetā. Latvijai šajā fondā ir pieejami 2 miljardi eiro grantā, kas jāizmanto līdz 2026. gada beigām. Šāda veida reforma Eiropas kopējā budžetā var novest pie būtiskām problēmām, jo pastāv risks, ka līdzekļi netiks pilnībā apgūti.
Vai ir zināms, kāpēc šādas pārmaiņas naudas sadalē varētu tikt virzītas?
Manuprāt Fond den Laiena, finanšu varu pār valstīm grib centralizēt šeit Briselē. Tie kas strādā ar Atveseļošanās un noturības mehānisma līdzekļiem, zina, ka ir vairāk jākomunicē ar Eiropas komisiju un ka viņi ir lielāki lēmumu pieņēmēji nekā mēs. No vienas puses katrai valstij it kā iedod lielu naudas aploksni, bet tajā pašā laikā tā kontrole būs caur šiem te mērķiem un starpmērķiem, kas jāsasniedz.
Visā Eiropā aktuāla problēma ir demogrāfiskā krīze. Vai Eiropas Parlaments šim jautājumam pievērš kādu uzmanību?
Noveco visas Eiropas Savienības valstis, tas nav nekāds Latvijas unikums. Dzimstība ir krietni samazinājusies visā Eiropā pēdējās desmitgadēs, un šī tendence, visdrīzāk, turpināsies. Tāpēc par demogrāfiju šeit runā daudz, bet finansējums un atbalsts pamatā tomēr būs jānodrošina pašām dalībvalstīm. Tātad arī Latvijas valdībai šis jautājums ir jārisina. No vienas puses, tas ir labi, no otras puses, mēs gribētu, lai no Sociālā fonda līdzekļiem varētu atbalstīt arī demogrāfijas jautājumus. Pašlaik nav zināms, kā tas būs nākamajā septiņgadē. Tad mēs varētu labāk pielāgot savas valsts iekšējos instrumentus. Tiesa, daudzos jautājumos, piemēram, māmiņu atvaļinājuma jomā, citviet Eiropā noteikumi ir daudz skarbāki nekā Latvijā. Tāpēc mēs nevēlētos, lai šī likumdošana taptu Eiropas līmenī, jo, ja demogrāfijas jautājumu risināšanai izmanto Eiropas naudu, tad visiem noteikumi ir vienādi attiecībā uz māmiņu atvaļinājuma ilgumu un citiem jautājumiem. To mēs nedrīkstam pieļaut, tas ir jāatstāj katras valsts ziņā.
Tai pat laikā, piemēram, dodoties mācīties un strādāt uz citām Eiropas valstīm Latviju pamet daudzi jaunieši. Kā mudināt viņus atgriezties dzimtenē?
Latvijas lauki nekad vairs nebūs tādi, kādi tie bija kolhoza laikos. Ekonomika mainās, un mūsdienās ir daudz mazāk cilvēku, kuri var dzīvot no ieņēmumiem, kas gūti no lauksaimniecības. Tie ir lielie zemnieki, kuri ir koncentrējuši savus ražošanas resursus, un no saviem ienākumiem viņi var veidot normālu cilvēka dzīvi 21. gadsimtā. Bet es neesmu pret to, ka veidojas attīstības centri lauku reģionos, kur cilvēki katru rītu brauc uz darbu, kā tas ir, piemēram, Valmierā. Tas ir tas, kas varētu būt šis Latvijas modelis. Pat tad, ja jaunā paaudze pēc mācībām ārzemēs atgriežas Latvijā un Rīgā veido lielāku biznesu, tas tomēr ir labāk nekā tad, ja viņi vispār neatgriežas Latvijā un veic kādu vienkāršu darbu ārzemēs par mazāku summu. Manuprāt, tas pašlaik mainās. Salīdzinot, ir skaidrs, ka par vienkāršu darbu ārzemēs algu var dabūt lielāku, bet tiek zaudēta, iespējams, sava profesija.
Latvijā ļoti aktuāls jautājums pašlaik ir Rail Baltic būvniecība. Vai Eiropā arī runā par šo jautājumu?
Eiropas līmenī mums ir Rail Baltic draugu grupa, kuru es nodibināju pirms 8 vai 9 gadiem. Tā joprojām pastāv, un tajā novembra beigās tikāmies ar četru valstu pārstāvjiem: Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, parasti klāt ir arī pārstāvji no Somijas. Vissmagāk klājas Latvijai, jo nav lēmumu, igauņi iet uz priekšu, lietuviešiem arī ir problēmas ar Neries upes šķērsojuma tiltu, kas ir iekavēts projektēšanas dēļ, bet viņi iet uz priekšu. Visi zināja, ka no 2025. līdz 2028. gadam naudas nav tajā fondā, no kura mēs pašlaik finansējam būvniecību. Līdz ar to, to zināja arī Latvijas Finanšu ministrija, viņi nevar iestāstīt, ka viņi to nezināja. Un jau pirms vairākiem gadiem bija skaidri zināms, ka pietrūks aptuveni četri ar pusi miljardi eiro kopā visām trīs Baltijas valstīm šī iztrūkuma dēļ fondos, tā ir naudas plūsmas problēma. Igauņi to ir atrisinājuši ar Eiropas Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, kas Latvijai ir uzkrāta 370 miljoni eiro. Igauņi 200 miljonus paņēma no sava budžeta un iedeva Rail Baltic. Viņi veica Kohēzijas fonda pārvietošanu no Satiksmes ministrijas, ko Latvija joprojām nespēj pieņemt un to naudu neapgūst. Latvijas dzelzceļam vien ir simtiem miljonu Kohēzijas fonda naudas, kurus viņi visdrīzāk nepaspēs apgūt. Un vēl ir Atveseļošanās un noturības mehānisma nauda, kuru es jau pieminēju, kur izpilde kopumā ar šiem 2 miljardiem neiet, arī to igauņi ir pārdalījuši par labu Rail Baltic projektam. Vēl viņi domā par kopīgu visu trīs Baltijas valstu aizņemšanos, ko arī Latvija saka, ka par to domā. Bet igauņi saka, ja mēs ilgi domāsim, viņi ies vieni paši starptautiskajos tirgos un aizņemsies. Jo arī Somija plāno izbūvēt šaurās sliedes no Helsinkiem uz ziemeļiem, tiesa gan, tas nebūs tik ātri. Igauņiem pozīcija ir pavisam skaidra. Viņi virzās uz Pērnavu ar trases būvniecību. Tālāk no Pērnavas līdz 2030. gadam līdz Latvijas robežai.
Kāpēc Latvijā ir tik daudz problēmas, īstenojot šo projektu?
Valdības nespēja pieņemt lēmumus. Tas kavē visu procesu. Mums šeit ir koordinatore Katrīna Trautmane, kura viesojās Rīgā. Tad viņa mūsu Strasbūras sēdē diplomātiski ļoti daudz laika veltīja Latvijai, sakot, ka vienkārši vajag lēmumu. Pieņemiet lēmumus, kas ko dara, un arī atrodiet resursus, jo nekad no šī Eiropas finanšu instrumenta, kur pašlaik 85% ir Eiropas nauda un 15% valsts, nevarēsim visus papildinājumus uzbūvēt.
Vai Eiropas Savienība šī projekta gaitu kaut kā nevarēja ietekmēt arī no savas puses?
Es minēšu piemēru, kā Eiropā iet ar finansēm. Šis septiņgades budžets beigsies 2027. gadā, un 2028. gadā sāksies jauns periods, par to tad arī būs liela cīņa. Pērn bija perioda vidus, un notika pārskatīšana. Visu, protams, nosaka Eiropas valstu finanšu ministrijas un premjerministri. Militārajai mobilitātei, kura visiem šobrīd ir ļoti būtiska, lai varētu nostiprināt tiltus, pārvietot tehniku, tai skaitā vilcienus, un arī Rail Baltic varētu būvēt, tas fonds ir tukšs jau pagājušajā gadā visai septiņgadei. Mēs no parlamenta ar mokām prasījām iedot vēl papildus naudu šim mērķim, taču Eiropas Komisija neiedeva nevienu eiro. Pašlaik vairākums Eiropas valstu dzīvo ar uzskatu, ka ir slikti ar militāro mobilitāti, un tikai pēc 2028. gada sāksim kaut ko darīt šajā jomā. Eiropā neviens nav gatavs kaut ko iedot papildus. Šeit ar balzāmu var nebraukt no Rīgas uz Briseli, te nav naudas, ko iedot Rail Baltic, kādu papildus naudu. Ir jāpārdala tā nauda, kas jau ir pieejama Eiropas fondos. Ministrijas tā kā suns uz siena čupas sēž un rej viena uz otru: “Es to naudu nedošu, labāk, lai tā tur sapūst!” Lai gan tā nauda ir jāapgūst jau līdz 2027. gadam.
Foto: Edijs Pālens/LETA