Ir viegli iznīcināt, bet ārkārtīgi grūti atjaunot – tā šobrīd pārliecinās Talsu novada Vandzenes pagasta kazu audzētāja, kura patriotiski vēlas atjaunot Latvijas vietējās šķirnes vecā tipa kazas, kas vēsturiski šeit dzīvojušas gadsimtiem ilgi. Bet, dzenoties pēc arvien labākas piena ražības un krustojot ar citām šķirnēm, gandrīz iznīcinātas. Vecā tipa kazas jau gandrīz trīs gadus ir pasaulē apdraudēta šķirne, Kristīnes Pilienas sapnis ir līdz 2028.gadam atjaunot vismaz 300 kazu mātes.
Pavisam neliels ādas gabaliņš, kurā redzams garš brūnganīgs apmatojums un pelēka pavilna, ir mērķis, uz kādu ciltsdarba speciāliste un Latvijas Kazkopības biedrības vadītāja tiecas. Kā modeles vienu aiz otras viņa izved parādīt kazas, kurām ir nelielas vecā tipa pazīmes.
Kazas ir bailīgas, tāpēc kamerai tramīgi ļaujas tikai uz brīdi un uzstājīgi signalizē, ka vēlas atpakaļ kūtī.
Ģenētisko resursu saglabāšanas programmā šobrīd iesaistījušās astoņas Kurzemes, Vidzemes un Latgales saimniecības, kurās ir ap 400 Latvijas vietējās šķirnes kazas. Bet tikai 106 pretendē uz iekļaušanu programmā. “Un nebūt nav, ka viņiem visiem ar šķirnes izkopšanas ārējo izskatu viss ir kārtībā. Vai nu ir tikai garais apmatojums pa muguru vai pakaļkājām, vai tikai pavēdere. Un ar tādu skaistu novērtējumu, kā mēs speciālisti sakām – ar četriem punktiem, kas jau ir tāds izcilnieks, tādas mums vispār ir tikai astoņas,” saka Kristīne Piliena, ciltsdarba speciāliste kazkopībā.
Lai veco tipu ātrāk atjaunotu, risinājums ir meklēt izcilniekus vaislas āžus. Ja sezonā kazu mamma var piedzemdēt vienu reizi divus vai trīs kazlēnus, tad āzis var kļūt par tēvu aptuveni 100 kazlēniem. Lai nomainītos kazu paaudze, nepieciešami aptuveni trīs gadi. “Ja mēs atradīsim tos izcilniekus vaislas āžus, tad viņu pēcnācēji šo pazīmi tikai uzlabos. Pa pus punktiņam ar katru paaudzi nāks klāt. Un vidēji no sešām līdz astoņām paaudzēm mums jārēķina, ka būtu vajadzīgs, lai atjaunotu to, ko mēs vēlamies, šo dzīvnieku skaitu – vismaz 300 kazu mātes,” saka Kristīne Piliena.
Tāpēc Kristīne Piliena cer, ka varbūt kādā mazā saimniecībā ir paslēpies āzis izcilnieks, kas pievienosies programmai. Taču ciltsdarba speciālistiem jārēķinās, ka garā apmatojuma un pavilnas atjaunošanā var traucēt globālā sasilšana. “Ja ziemas paliks siltākas, tad dzīvniekam nav jēgas, kāpēc viņam ražot. Jo vārda tiešā nozīmē šī pavilnīte ir kā termoregulātors ziemas periodā viņam siltumam,” pauž Kristīne Piliena.
Mērķis ir panākt, ka 2028.gadā vairs nebūs divi tipi – jaunmodīgais un vecais –, bet Latvijas vietējās kazas būs stabila nacionālā bagātība. Kristīne Piliena to dēvē par avantūru un patriotismu reizē. “Tas ir tā kā pilis atjauno, tas ir tāpat kā auto retro atjauno, te – par dzīvas būtnes atjaunošanu. Tas ir kaut kas līdzvērtīgs.”
