Kamēr lielākais vairums gados jaunu dāmu velta laiku skaistumkopšanas procedūrām, šādu tādu ķermeņu daļu palielināšanai vai samazināšanai un rūpīgi iepazīstas ar interneta dzīlēs atrodamiem modes jaunumiem, tikmēr daža laba uzvelk boksa cimdus un lien būrī, lai tāda pati trausla būtne viņai sadauza seju zili zaļu. Un kā tu cilvēku no tā atturēsi, ja viņš pats raušus raujas darīt to, ko visticamāk darīt nevajadzētu?

Vasarā mēs vizināmies ar velosipēdu, peldamies, spēlējam pludmales volejbolu un darām daudz interesantu sezonai atbilstošu lietu. Ziemā tās noteikti ir slēpes, slidas un zemledus makšķernieku kaste. Pat nav īsti neviena loģiska izskaidrojuma, kāpēc šo lietu kārtību vajadzētu sajaukt vietām. Un tomēr uzrodas tie, kas ar prieku stīmē džemperi kājās, lai nebūtu kā visi.

Iespējams, ka ar velo lietām viss nav tik sabiezinātās krāsās. Droši vien sniegputenī varētu pabraukt ar motociklu un darīt vēl citas dīvainas lietas. Vismaz Latvijas lielākajās pilsētās ziemas viducī ik pa brīdim redzams kāds velosipēdists. Kāds satiksmes dalībnieks, kurš pat normālos laika apstākļos apdraud sevi un ir citu apdraudēts.

Mobilitātes vārdā ir radīta ne viena vien interesanta lieta. Lai atvieglotu kopējo satiksmes noslodzi, pilsētā tiek palaists elektrisko skrejriteņu desants, picu piegādā ar dronu un no silta automobiļa mūs cenšas pārsēdināt aukstā tramvajā. Grozies kā gribi, bet arī velosipēds ir viens no šīs mobilitātes stratēģijas instrumentiem. Un, ja jau tas skaitās labi un pareizi, tad kāpēc lai tā nebūtu arī decembrī, februārī vai marta cīruļputenī?

Droši vien visiem ziemā pedāļus mīt gribošajiem būtu jāsāk ar pareizu velosipēda izvēli. Pie ratiem liekam visus modernos stila kājminamos transporta līdzekļus. Tos, kas mazi un saliekami, kas lieli un smagi, kam riteņi ir platāki par automobiļa riepu un pārējie ērmi. Arī tiem, kas plānām riepiņām nes gar šosejas malu velo tālgabalniekus.

Ziemā vienīgais noderīgais divu riteņu transporta līdzeklis būs tā dēvētais kalnu velosipēds. Tāds, kas jau pēc rūpnīcas uzstādījumiem domāts ekstrēmiem ceļa apstākļiem. Turklāt speciālisti iesaka izvēlēties visvienkāršāko konstrukciju, kāda vien iespējama. Nekā lieka – ne ātruma mērītāji, ne priekšējie groziņi ar puķu pušķi. Tā, lai nokrītot nekas nevar salūst un nekas nevar satraumēt mūs pašus.

Ziemas riepas, protams, ikdienas velosipēdiem nav pieejamas. Te var uzgavilēt visi tie, kas automobilim pa visu varu cenšas uzmontēt vissezonas riepas – velosipēdam tādas būs tieši laikā. Protektors jo dziļāks un rupjāks, jo labāk. Tā ir cerība palikt sedlus driblējot pa slikti notīrītiem ledus pampakiem Rīgas centrālajās ielās.

Ziemas velo braukšanas entuziasti iesaka līdz ar pirmajām sniega pārslām paskrūvēt zemāk sēdekli. Ne to, kas līdzinās stringiem – ar tādu ziemā vispār nekur netiksim. Sēdeklim vajadzētu būt platam, ērtam un atsperīgam.

Kā noteikt, kad sēdeklis ir pareizā augstumā? Tad, kad uz tā sēžot varam izstieptām kājām brīvi nolikt uz zemes abas pēdas. Kā zināms vasarā parasti šī pozīcija ir augstāka, ļaujot ceļa virsmai pieskarties vien purngaliem.

Skaidra lieta, ka laika apstākļi mums mainīgi ir jebkurā gadalaikā, taču vasarā tikt līdz mājām ar lietū salijušām biksēm nešķiet tik traģiski. Cita lieta ir ziema, kad gaisa temperatūra vairāk vai mazāk lēkā zem termometra nulles iedaļas. Te slapjš sniegs vai stindzinošs ziemeļvējš var ātri vien padarīt jebkuru par neirologa pacientu.

Arī velo apavos pa ziemas sniegoto putru ilgi neizturēt, tāpēc par apģērbu piedomāt vajadzētu jo īpaši rūpīgi. Ja tas būs nedaudz par plānu, tad mūsu organisms cels traci. Savukārt vatētās biksēs un sniega zābakos arī nekāda pedāļu mīšana nesanāks. Pareizais virziens – kvalitatīva termoveļa un ūdens necaurlaidīgs sporta tērps.

Ideālā versijā visi ziemā pedāļus mīt gribošie tagad steigtu uz veikalu un iegādātos visu nepieciešamo – no paša velosipēda līdz apavu šņorēm. Taču nebūsim vientieši, jo šādas izpriecas pa kabatai ir patiešām retajam. Tāpēc visticamāk nāksies vien notraust dubļus no sava vienīgā divriteņa un mīties tālāk. Kā pareizi to sagatavot ziemas apstākļiem?

Velosipēdu servisa mehāniķi iesaka pirms ziemas divritenim veikt pilnu apkopi. Tas nozīmē, ka dzelzs rumaks tiek sadalīts pa sastāvdaļām, visi kustīgie mezgli tiek ieeļļoti un nodilušās detaļas nomainītas. Ja gribi šļūkt no kalna, tad mācies arī ragaviņas šņorītē vilkt. Ja nu tomēr pašam tas viss neizdodas, tad prātīgāk uzticēt šos darbus profesionāļiem.

Veicot eļļošanu nevajadzētu piemirst, ka velosipēds tiks izmantots zemākās gaisa temperatūrās, tādēļ jāizvēlas tādas smēres, kas nesabiezē vai pat nesacietē pie prāvākiem mīnusiem. Piemēram, ķēdei speciālisti iesaka izmantot tā dēvēto sauso ķēžu eļļu, kas bāzēta uz polimēra bāzes. Šis lubrikants ir sasodīti slidens, ļoti noturīgs, bet pilnībā sauss. Tieši tas, kas vajadzīgs!

Tik pat svarīgi ir pārliecināties, ka bremžu sistēmas trosītēs no rudens nav saglabājies mitrums. Ekstrēmā situācijā šāda nianse var izrādīties liktenīga un uz sniegota vai apledojuša ceļa tāda neuzmanība var beigties skumji. Piesalstot trosītei pie apvalka bremzes gluži vienkārši nedarbosies, bet sliktākā gadījumā trosīte pārplīsīs un turpināt ceļu būs neiespējami.

Lai nodrošinātu ūdens neesamību, visas šīs detaļas jāapstrādā ar līdzekli, kas nesasalst, kas samazina berzi un, kas savā ceļā izspiež mitrumu. Te palīdzību var meklēt specializētos velo piederumu veikalos vai arī pie tiem puišiem un meitenēm, kas apstrādā automobiļus pret rūsu. Modernākie līdzekļi atbilst visām šīm prasībām, turklāt tie ir molekulāri aktīvi un izplatās pat tur, kur neesam spējuši piekļūt.

Laikam lieki atgādināt, ka ziemas laikā velosipēdam jābūt aprīkotam ar atstarotājiem un papildus gaismas avotiem daudz labāk, kā vasarā, kad redzamība ir krietni labāka. Jāatceras, ka velosipēds ir tumšs un salīdzinoši neliels, tāpēc autovadītājs to pamanīs vien pēdējā brīdi, kad bieži vien jau ir par vēlu.

Un ne jau tikai velosipēdam vien jābūt aprīkotam ar atstarotājiem. Mūsdienās nav problēmas tikt pie dažāda veida vestē,. Apmetņiem un pat specializētām ziemas jakām, kur atstarojošie elementi iestrādāti rūpnieciski. Atstarotāju nekad nevar būt par daudz pat tad, ja pašam sev mēs šķietam, ka esam Ziemassvētku eglītes. Ja tā, tas nozīmē, ka jāpiekar vēl daži gaismas elementi un beidzot būsim drošībā.

Ja pilsētnieku lielākie sirdsēsti varētu būt tie, ka bēdīgi slavenās velojoslas aizpildītas ar sētnieku sašķūrēto sniegu, tad lauku cilvēkiem bieži vien velosipēds ir vienīgais transporta līdzeklis. Ļoti gribētos cerēt, ka autovadītāji respektēs šo patiesību un samierināsies, ka dažviet nāksies kādu divriteņa minēju apbraukt. Mums tās būs dažas sekundes, bet velosipēdistam viņa drošība. Rūpēsimies par sevi paši un tad jau arī citi mūs pamanīs!