Ventspilī varam sastapt Prinču ielu, pieminekli Princim un daudz Prinča uzvārdu telefona grāmatā. Šis fakts nekādi nav saistāms ar kādu monarhiju, bet gan ar dzimtu, kas devusi nenovertējamu ieguldījumu lībiešu kultūrā un arī Ventspils Ostgala attīstībā, jo savulaik tieši Jānis Princis ir pirmais, kas ienācis šarmantajā zvejnieku namiņu un šauru ieliņu piepildītajā zemes pleķī blakus jūrai. Viņa ģimene bija solījusi aizsargāt Ventspili no smilšu kāpu uzbrukuma pilsētai, stādot kokus un ierīkojot darzus.
Jānis Princis ir ne tikai pirmais, kas lībiešu valodā mēģinājis radīt dzeju, bet viņa apņēmība, pārceļoties uz neapbūvētu smilšu klajumu pie Ventspils, bija vajadzīga apkārtējās vides aizsardzībā – viņš ar dēliem apstādināja ceļojošās kāpas, kas nopietni apdraudēja pilsētu un mēģina ieputināt Ventspili smiltīs. Lai nākamās paaudzes atcerētos dzejnieku, tulkotāju, lībiešu valodas kopēju Jāni Princi, Prinču dzimtas vārdā nosaukta Prinču iela, 2006. gadā arī atklāts Induļa Rankas veidots piemineklis. Vēsturniece Līga Gabrāde stāstu par Ventspils Ostagalu vēlas sākt pie necila namiņa. “Te ir sajūta, ka ieejat lauku sētā, nevis pilsētā. Tā pirmā māja jau arī bija ārpus pilsētas.”
Pētot senās kartes un arhīvus, Līga ir izsecinājusi, ka tieši šī adrese un šī iela varētu būt pirmsākums šai unikālajai pilsētas daļai 19.gadsimtā. “Ostgalā, pēc kartes spriežot, nekā cita nav, kā smilšainais zemes gabals, ko viņš ir apņēmies apstādīt. Tādi bija nosacījumi, kāpēc viņam piešķīra zemi. Pie Kurzemes ostām tā bija problēma, ka smiltis nāca virsū pilsētai.”
Visticamāk, tieši šeit vēsturiski ir sācies Ostgals – dzejnieku, gleznotāju un romantiķu iecienīta pastaigu vieta. Tolaik pirmais zemes gabals, kuru ierāda no Miķeļtorņa ienākušajiem lībiešiem. Vēl šodien milzīgo zemes gabalu vietējie sauc par “Prinča aploku”, un tas 1844 gada pavasarī piešķirts lietošanā lībiešu zvejniekam Jānim Princim ar astoņiem dēliem. Gabrāne: “Ventas ielas gals ved uz Ventu, kur kādreiz bija zvejas osta, un tā ir tā pirmā taciņa, ko Princis no savām mājām šeit ir iemīdījis.”
Šodien Ventspils Ostgalu pazīstam kā klusu un mierīgu pilsētas daļu ar seniem zvejnieku namiņiem un šaurām bruģētām ieliņām, lai gan šīs vietas tapšanas stāsts aizsākas tieši ar vienas – Prinču dzimtas ienākšanu Ventspilī. Vēlāk, kad Jānis Princis jau bija miris, viņa jaunākais dēls Aleksandrs Princis šo nekustamo īpašumu izpērk no kroņa muižas, drīz vien sāk sadalīt pavisam nelielos apbūves gabalos un pārdot citiem. Galvenie pircēji bija zemnieki, kuri vēlējās no laukiem pārcelties tuvāk pilsētai. Īsā laika posmā tagadējā Ostgala teritorijā izveidojās zvejnieku ciems, kas vēlāk kļuva par pilsētas daļu un apturēja agresīvo smilšu kāpu ienākšanu Ventspilī. Gabrāne: “No šī viņu zemes gabala tiek izdalīti apmēram vairāk nekā 60 zemes gabaliņi, kurus pārdod tiem, kas vēlas šeit apmesties. Vēl interesanti, ka zemes grāmatu dokumentos ir daudz plānu. Tur parādas divas ielas, kas vairs šeit nav, bet ir bijušas.”
Līga Gabrāne, pētot senās kartes, ir izsecinājusi, ka Ostgala ieliņas ir veidojušās atbilstoši zemes gabalu pirkšanas secībai, katra adrese ir bijis pirmsākums kādai unikālajai pilsētas daļai, tāpēc šopavasar Līga uz Ventspils muzeju aicinājusi Ostaga iedzīvotājus, lai tie dalītos ar stāstiem un atmiņām par Ostgala māju īpašniekiem, Prinču ģimenes pēctečiem un zudušām ielām. Atnākušo bijis patiesi daudz, kas liecina, ka Ventspils muzejam vēl ir daudz, ko apzināt.
Un necilais namiņš Ventas ielā varbūt pat būtu pelnījis kādu piemiņas plāksni pie žoga vai memoriālu istabu, veltītu Prinču dzimtas stāstam, jo tieši šeit vēsturiski ir sācies tūristu un pašu ventspilnieku tik ļoti mīlētais Ostgals.
