Ventspilī barikāžu piemiņas pasākumā notika ne tikai pulcēšanās pie siltas tējas, kur atmiņu stāstos dalījās barikāžu dalībnieki. Šajā vakarā notika arī svinīgā zemessargu zvēresta došanas ceremonija. Zemessardzes 46. kājnieku bataljonā tika uzņemti jaunie biedri, kas apzinās, ka prasmes rīkoties valstij bīstamās situācijās šobrīd ir vairāk nepieciešamas kā jebkad.
Ik gadu Ventspilī Zemessardzes rindas papildinās. Jauno zemessargu svēresta došana bieži notiek Lāčplēša dienā, bet šogad šis notikums tika apvienots ar Barikāžu piemiņas pasākumu. 46. kājnieku bataljona zemessargs Juris Jope: “Es domāju, it sevišķi skatoties, kas tagad notiek pasaulē, ir ļoti, ļoti svarīgi, ka šādas piemiņas dienas ir, jo šis ir tas brīdis, kad mums jābūt ļoti vienotiem un stipriem, un jāpauž sava pozīcija, ka mēs jebkurā situācijā esam gatavi aizstāvēt savu valsti.”
Pieredzējušākie zemessargi atzīst, ka pievienoties zemessardzei un apgūt jaunas iemaņas vēlas nobrieduši cilvēki, kuri apzinās un būtu gatavi X stundai, ja tāda pienāktu. 46. kājnieku bataljona zemessargs Arturs Tukišs: “Tas ir ļoti apzināts solis. Varbūt vēl ir faktors, ka tagad ir valsts aizsardzības dienests tagad, kad viņi saprot – loterijas kārtībā, bet var pienākt tas brīdis, kad tev kaut kāds periods no dzīves būs jādod savai valstij.”
Arturs ir viens no tiem, kurš deviņdesmito gadu notikumus atceras visai spilgti. “Es atceros, ka mans tēvs brauca uz barikādēm, es vēl biju maziņš. Viņiem bija diskusija – braukt vai nebraukt uz barikādem. Un viņš bija pārliecināts, ka jābrauc, kaut gan pēc tautības ir ukrainis.”
Barikāžu laiku ventspilnieki atcerējās pie ugunskura vecpilsētas tirgus laukumā, kopīgi sadziedoties arī akordeona pavadījumā.
Piemiņas pasākumā piedalījās arī Sergijs, kurš Ventspilī ieradās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Viņš arī 1991. gadā Ukrainā sekoja kā Baltijas ceļam, tā barikādēm un protesta mītiņiem Latvijā un Lietuvā. “Bija līdzīgi kā mūsu Maidans, tikai jums tas viss bija agrāk. Zinu, ka bija barikādes, zinu, ka cilvēki paši cēlās un gāja. Zinu arī, ka bija upuri Bastejkalna rajonā. Tur šāva no automātiem. Mēs tam visam sekojām. Vēl jo vairak tāpēc, ka Rīga man nav tukša skaņa, es mācījos tur, zināju lokāciju. Zināju, kur ir vecpilsēta, kur ir Bastejkalns. Kad visu to skatījos, man tas nebija kā svešā valstī. Es visu sapratu.”
Piemiņas pasākuma dalībniekiem bija arī iespēja kopīgi ar zemessargiem gatavot ierakumu sveces Ukrainas aizstāvjiem.
