Kad jārunā par “Vienotības” panākumiem, “Jaunās vienotības” (JV) Ministru prezidenta amata kandidāts Arvils Ašeradens skaita premjerus, pārvarētās krīzes, eiro, NATO un Latvijas vietu Rietumos. Kad saruna nonāk līdz neveiksmēm, atbildība kļūst sadrumstalota: par “Rail Baltica” nav ziņojuši satiksmes ministri, banku krīzē nav nostrādājuši dienesti, partijas finanšu pārkāpumos gadījušās cilvēciskas kļūdas. Ašeradens intervijā raidierakstā “Politiķi! Kas tas vispār bija?!” atzīst, ka partijas nodrošinātā stabilitāte nav pārvērtusies pietiekami straujā ekonomikas izaugsmē, savukārt partijas ideoloģisko pārbīdi pa labi viņš sauc par atgriešanos pie ideoloģiskajām saknēm.
Stabilitāti izdevās nodrošināt. Ar izaugsmi gājis grūtāk
“Vienotība” dažādos formātos Latvijas valdību centrā atrodas gandrīz nepārtraukti kopš 2009. gada. Premjeri Valdis Dombrovskis, Laimdota Straujuma, Krišjānis Kariņš un Evika Siliņa, kā opozīcija mēdz runāt, veidoja “Vienotības režīmu”. Arī pats Ašeradens šajā laikā vadījis partiju, bijis ekonomikas un finanšu ministrs, un tagad izvirzīts kā tās kandidāts valdības vadītāja amatam.
Viņš atzīst “Vienotības” mantojumu Latvijas politikā, pamatā to skatot pozitīvā gaismā. Ašeradena ieskatā tieši “Vienotība” bijusi tā, kas vedusi Latviju pretim stabilai, eiropeiskai un drošai valstij. Uz pirkstiem uzskaitot pat septiņas dažādas krīzes, kuru laikā “Vienotības” cilvēkiem nācies vadīt valsti, politiķis uzsvēra, ka Dombrovska vadībā valsts pārvarējusi finanšu krīzi, vēlāk pievienojusies eirozonai un Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijai (OECD), turklāt politiskais kurss palicis nemainīgs arī Covid-19 pandēmijas, Krievijas sāktā kara un enerģētikas krīzes laikā.
Ašeradens “Vienotības” politiku balsta četros punktos: latviešu valoda un kultūra, demokrātija un tiesiskums, nemainīga eiroatlantiskā izvēle un atbildīga valsts pārvalde. Vājākā vieta esot stabilitātes transformēšanās ekonomiskajā izaugsmē. “Lielais jautājums ir, vai stabilizāciju ir izdevies pārvērst pietiekamā ekonomiskā izaugsmē. Šķiet, ka tur kritika ir vērā ņemama,” atzīst politiķis.
Lai arī “Vienotība” no vēlēšanām uz vēlēšanām solījusi Latviju padarīt par dažādu jomu Baltijas līderi, valsts pēc produktivitātes, darba samaksas un vairākiem labklājības rādītājiem turpina atpalikt no Lietuvas un Igaunijas. Ašeradens uzsver, ka kaimiņvalstu attīstību ietekmējuši atšķirīgi apstākļi. Piemēram, Lietuva pēc kara sākuma esot prasmīgāk piesaistījusi Ukrainas un Baltkrievijas iedzīvotājus, tostarp informācijas tehnoloģiju speciālistus. Savukārt, Igaunijas ekonomiku pašlaik kavējot nodokļu palielināšana, kamēr Latvija izvēlējusies darbaspēka nodokļus nepaaugstināt.
“Viens no “Vienotības” problēmjautājumiem ir tas, ka stabilitāte nepāraug straujā ekonomiskā izaugsmē,” atkārto Ašeradens. Nākamās valdības svarīgākais uzdevums, viņaprāt, būs vienoties par ekonomikas izaugsmes budžetu un panākt vismaz 3-3,5% ekonomikas pieaugumu gadā. Viņš akcentē lielo uzņēmumu nozīmi, jo politiķa ieskatā tieši tie spēj palielināt eksportu. Tāpat būtiska ir vidējo uzņēmumu automatizācija un mākslīgā intelekta izmantošana. Vienlaikus bez žēlastības jāsamazina birokrātijas slogs mazajiem uzņēmumiem.
“Rail Baltica” 2030. gadā nebūs
Par transporta projekta milža “Rail Baltica” nākotni Ašeradens nav optimistisks. Projekts 2030. gadā netiks pabeigts pat minimālajā iecerētajā apjomā, un par to, pēc viņa teiktā, vairs neesot šaubu. Par izmaksu problēmas mērogu Ašeradens finanšu ministra amatā esot uzzinājis, kad toreizējais satiksmes ministrs Jānis Vitenbergs (NA) ieradies pie viņa un pateicis: “Ziniet, te kaut kas nav labi ar izmaksām. Mums vajag piecus miljardus.” Ašeradens turpina: “Tad vismaz es kā finanšu ministrs sapratu, ka situācija galīgi vairs nav laba.”
Valdības iepriekšējie lēmumi bijuši balstīti pieņēmumā, ka Latvijas projekta daļa varētu izmaksāt ap 1,7 miljardiem eiro. Ašeradens apgalvoja, ka pilns jaunais aprēķins valdībai neesot iesniegts. “Neviens nav nācis no ministriem uz kabinetu un teicis: ziniet, mūsu projekts tagad maksā tik un tik. Tāda valdības sēde nav bijusi,” apgalvo Ašeradens.
Viņš uzskata, ka atbildība par informācijas nesniegšanu jāuzņemas Satiksmes ministrijai un tās politiskajai vadībai. Ašeradens pieļauj, ka bijuši ministri, kuri patieso izmaksu pieaugumu noklusējuši, lai projekts varētu turpināties. “Noteikti var runāt par [bijušo satiksmes ministru Tāli] Linkaita (JKP) kungu, un es domāju, ka arī pēc tam tā informācija tika noklusēta,” viņš saka. Pēc Vitenberga brīdinājuma pagājis vairāk nekā gads. Šajā laikā Finanšu ministrija esot salīdzinājusi izmaksas ar Igauniju, valdība meklējusi līdzekļus iesākto būvju stabilizēšanai, bet starptautiskajiem auditoriem pasūtīts jauns projekta izvērtējums. Ašeradens uzsver, ka Latvijas infrastruktūras vienības izmaksas nedrīkst būt lielākas kā pārējās Baltijas valstīs.
“Tagad mums jānoņem rozā brilles – es teiktu, tādas Briškena brilles – un jāsāk skatīties reālistiski, ko mēs varam dabūt gatavu,” saka politiķis. Viņš pieļauj, ka izmaksas varētu samazināt, atsakoties no daļas sākotnējo ambīciju, tostarp pārskatot paredzēto vilcienu kustības ātrumu. “Es domāju, ka arī 180 kilometri stundā Baltijas dzelzceļam būtu ļoti labs risinājums.”
Kad tad pasažieri varēs iekāpt vilcienā? Atbildi uz šo jautājumu Ašeradens nesola agrāk kā vēl pēc gada.
Parāds audzis, bet programma ļauj augt vēl
JV jaunajā programmā apņēmusies valsts parādu saglabāt zem 55% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Kad Ašeradens kļuva par finanšu ministru, parāds bija 44,4% no IKP, bet līdz 2025. gada beigām tas pieauga līdz 46,9%.
“Taisnība,” viņš atbild uz jautājumu, kāpēc par nākotnes mērķi noteikts slieksnis, kas ir būtiski augstāks par parādu viņa pilnvaru sākumā. Ašeradens parāda palielinājumu skaidro ar aizsardzības finansējuma celšanu no 2% līdz 5% no IKP. Valdībai bijusi izvēle – šo pieaugumu nekavējoties ietilpināt esošajā budžetā vai daļu segt uz deficīta rēķina. Izvēlēts otrais variants, lai izdevumu samazināšana vai nodokļu palielināšana neapturētu ekonomiku.
“Lēmums ir darīt to uz deficīta rēķina un pakāpeniski amortizēt šīs izmaksas valsts budžetā,” skaidro bijušais finanšu ministrs. Viņš apgalvo, ka Latvijas parāds joprojām ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, taču vienlaikus atzīst – 2030. gadā budžetu gaida sarežģīts brīdis. Tad beigsies Eiropas Komisijas pieļautā atkāpe budžeta deficīta apjomam saistībā ar aizsardzības izdevumiem, noslēgsies banku solidaritātes iemaksas periods un būs jāatjauno pilns iemaksu apjoms pensiju otrajā līmenī. Pēc Ašeradena teiktā, aizsardzības izmaksu segšanai vien 2030. gadā būs vajadzīgi vēl 935 miljoni eiro.
Ašeradens neuzskata, ka gaidāmais iztrūkums automātiski būtu jāsedz ar augstākiem nodokļiem. Nodokļu celšana, pēc viņa teiktā, būtu “pēdējā iespēja”, jo lielas naudas summas izņemšana no ekonomikas varētu bremzēt izaugsmi. Kā negatīvu piemēru viņš min Igauniju, kas paaugstinājusi nodokļus, bet vienlaikus piedzīvojusi ekonomikas sabremzēšanos.
Bijušais finanšu ministrs nepieciešamo naudu cer iegūt galvenokārt no ekonomikas izaugsmes un valsts izdevumu efektivitātes celšanas. Nākamajai valdībai, viņaprāt, būtu jāveido “ekonomikas izaugsmes budžets” un jāpanāk IKP pieaugums par 3-3,5% gadā. Vienlaikus Ašeradens iebilst pret mehānisku izdevumu samazināšanu. “Tupi griezt” izdevumus esot sliktākais risinājums. Tā vietā būtu jānosaka katra valsts pakalpojuma izmaksas un sasniegtais rezultāts – piemēram, cik valstij izmaksā viena bērna izglītošana, viena dokumenta izsniegšana vai viena pasažiera pārvadāšana.
Viņš norāda, ka iepriekšējā valdība pārskatījusi izdevumus aptuveni 840 miljonu eiro apmērā. Tomēr tas nenozīmēja valsts kopējo tēriņu samazināšanu – nauda tika pārdalīta citām prioritātēm, tostarp veselībai un izglītībai.
Publiskā sektora algu kāpums bijis “makroekonomiska kļūda”
Ašeradens atzīst, ka publiskajā sektorā algas ilgstoši augušas straujāk nekā privātajā sektorā. Tā esot bijusi makroekonomiska kļūda.
“Nevienā sevi cienošā valstī publiskā sektora atalgojums nedrīkst ilgstoši augt straujāk kā privātajā sektorā. Ja valsts sāk maksāt vairāk un augt straujāk, tā vienkārši izsūc cilvēkus no privātās ekonomikas,” sacīja bijušais finanšu ministrs.
Tādējādi valsts pati saasinājusi vienu no būtiskākajām Latvijas uzņēmējdarbības problēmām – darbaspēka trūkumu. Privātajiem uzņēmumiem nācies konkurēt ar valsti par darbiniekiem, lai gan tieši privātajā sektorā tiek radīti nodokļu ieņēmumi, no kuriem tiek finansēta valsts pārvalde un sabiedriskie pakalpojumi.
Ašeradens gan nepateica, kāpēc valdība, kurā viņš vadīja Finanšu ministriju, šo algu disproporciju laikus neapturēja. Vienlaikus Ašeradens iebilst pret mehānisku budžeta izdevumu cirpšanu. Viņaprāt, valstij vispirms jānoskaidro, cik maksā katrs pakalpojums un kādu rezultātu tas dod. Tas nozīmē, ka atzītajai makroekonomiskajai kļūdai viņš nepiedāvā tūlītēju labojumu, bet gan plašāku un ilgāku valsts pārvaldes modernizāciju.
“Rūgtās zāles” finanšu sektoram
Kā viens no iemesliem Latvijas atpalikšanai no kaimiņvalstīm esot arī “naudas atmazgāšanas” krīze. Lai arī “valdība jau naudu neatmazgāja” un to darīja privātais sektors, Ašeradens atzīst arī politikas un valsts institūciju atbildību.
“Toreiz nedz prokuratūra, nedz ekonomiskās izmeklēšanas dienesti, nedz policija, nedz noteikumi mums nebija pietiekami labi. Mēs nonācām ļoti sliktā situācijā. To var atzīt,” saka Ašeradens. Viņš arī atceras politiķus, kuri savulaik aizstāvējuši nerezidentu banku biznesu un pat piedāvājuši tam nodokļu atvieglojumus. “Lielā mērā šīs milzīgās naudas plūsmas, no kurām Latvija neieguva apaļu neko, tika lobētas, lai tas šeit notiktu. Zaudējumi mums pēc tam bija milzīgi.”
Sekojošo finanšu sektora “kapitālo remontu” Ašeradens salīdzina ar rūgtām zālēm, kas bija vajadzīgas, lai atjaunotu Latvijas reputāciju un nepazaudētu starptautiskos maksājumus. Bankas gan esot aizgājušas pārāk tālu. “Bankas lielā mērā pārspīlēja. Mums radās milzīga paaudze ar jauniem riska analītiķiem, kuri pārbaudīja visus iespējamos riskus kredītu komitejās,” viņš saka. Tagad prasības tiekot mīkstinātas, lai uzņēmumiem vairs nebūtu tik grūti atvērt kontus un saņemt finansējumu.
Atgriešanās pie ideoloģiskajām saknēm
Pirms četriem gadiem JV savā priekšvēlēšanu programmā uzsvēra vienotu politisko nāciju, Eiropas vērtības, kopdzīves regulējumu un konkrētu atbalstu nevalstiskajām organizācijām. Jaunajā piedāvājumā vairāk runāts par stipru valsti, latviešu kultūru, ģimenēm, austrumu robežu un stingrākiem noteikumiem trešo valstu pilsoņiem. Ašeradens nenoliedz, ka akcents ir mainījies. “Mēs vienmēr esam bijuši centriska partija, un Eiropas Tautas partija ir centriski labēja,” sacīja politiķis, atzīstot, ka aizvadītajā politiskajā ciklā partija bija novirzījusies stipri pa kreisi.
Uz jautājumu, vai izmaiņas programmā nozīmē kustību atpakaļ pa labi, Ašeradens atbild: “Notiek “Vienotības” atgriešanās pie ideoloģiskajām saknēm.”
No Nacionālās apvienības JV tagad atšķiroties ar mērenību. “Mēs šobrīd neskraidām apkārt pa Latviju, sakot, ka ir imigrācijas krīze, un nesatraucam iedzīvotājus,” viņš apgalvo. Vienlaikus Ašeradens atbalsta stingrāku kontroli pār trešo valstu studentiem. Viņiem jāspēj nokārtot nepieciešamie pārbaudījumi, jāzina studiju valoda un patiešām jāpiedalās mācību procesā. “Ko viņš te brauc mācīties, ja pat nezina valodu? Viņam ir jāmācās, nevis jābraukā apkārt pa ielām.” Uz jautājumu, kāpēc “Vienotības” ilgstoši vadītā Izglītības un zinātnes ministrija jau sen neķērās klāt šim jautājumam, Ašeradens norādīja uz pirms dažiem gadiem veiktajām izmaiņām augstākās izglītības iestāžu finansēšanas kārtībā. Toreiz gan diskusiju par trešo valstu pilsoņu rūpīgāku pārbaudi nav bijis.
Arī klimata politikā partija šoreiz izvēlās mērenāku kursu, nekā ticis solīts pirms četriem gadiem. “Mēs nekāpjamies nost. Mēs redzam, ka klimata pārmaiņas ir sākušās,” saka Ašeradens, tomēr uzreiz piebilst, ka jāatrod līdzsvars starp zaļo pāreju un ekonomikas izaugsmi. Eiropas rūpniecība zaudē konkurētspēju, enerģija Baltijā ir dārga, bet vēja parku būvniecība sastopas ar vietējo iedzīvotāju pretestību.
Ašeradens par reālu nākotnes iespēju uzskata arī mazās modulārās atomelektrostacijas. Tehnoloģiski risinājumi varētu būt pieejami pēc sešiem līdz astoņiem gadiem. “Jautājums būs, kurā vietā to nolikt. Tas būs visgrūtākais, jo mums viss ir par vēja parkiem, tikai, lūdzu, ne mūsu novadā.”
Baiba Braže pateica “nē”
Pēc Siliņas valdības krišanas Ašeradens runāja par nepieciešamību partijai pārgrupēties un pārvērtēt prioritātes, cilvēkus un pieejas. Tomēr par premjera amata kandidātu kļuva nevis kāds no jaunās paaudzes politiķiem, bet pats bijušais partijas vadītājs, kurš pirms tam solīja pakāpties malā.
Ašeradens to skaidro ar laika trūkumu. Valdība kritusi tikai dažus mēnešus pirms vēlēšanām, un partijai bijis vajadzīgs kandidāts ar pieredzi. “Izvēle krita uz mani vēsturiskās pieredzes dēļ. Mums bija ļoti maz laika, lai pārkārtotos, un, manuprāt, šis ir saprātīgs risinājums,” viņš uzskata.
Premjera amata kandidatūra vispirms piedāvāta ārlietu ministrei Baibai Bražei. “Viņas skaidrā atbilde bija – nē,” atklāj Ašeradens. Braže gribot turpināt darbu ārpolitikā, un viens no viņas galvenajiem uzdevumiem esot pēc iespējas ātrāk panākt Ukrainas uzvaru kaujas laukā. Savukārt partijas jaunajam vadītājam Edmundam Jurēvicam premjera kandidatūra vēl neesot piedāvājama. “Jurēvica kungam ir jāiet nākotnē uz priekšu. Viņam ir tikai pirmais gads partijas vadītāja amatā. Kamēr notiek iekšējā pārgrupēšanās, lēmums krita uz mani, un es piekritu uzņemties šo atbildību.”
Tikmēr bijusī premjere Evika Siliņa palikusi ārpus jaunās valdības. Ašeradens uzskata, ka tas ir bijis pareizi. “Premjeram ir jāpakāpjas malā, ja reiz valdība ir kritusi, un jāstrādā parlamentā.” Siliņa tagad vada JV Vidzemes sarakstu, un vēlēšanās būšot redzams, kā viņas darbu vērtē sabiedrība. Situācija ar Kariņu, kad, krītot paša valdībai, viņš palicis par ārlietu ministru, esot bijusi citādāka, apgalvo Ašeradens, jo toreiz vienkārši nomainījušies premjeri.
Vienlaikus partijas plakātos joprojām redzams Valdis Dombrovskis, kurš vēlēšanās nekandidē. Ašeradens iebilst pret pārmetumu, ka JV nespēj atrast neko labāku par savu kādreizējo premjeru. Dombrovskis joprojām esot aktīvs partijas biedrs, piedaloties programmas izstrādē un diskusijās par ekonomiku. “Viņš ir tas, kurš apliecina “Vienotības” vērtību kopumu.”
“Mēs arī esam cilvēki”
Runājot par paša partijas finanšu disciplīnu laikā, kad politiskais spēks tādu pieprasa no partneriem un valsts, Ašeradens Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) konstatētos pārkāpumus neattaisno, tomēr aicina ņemt vērā priekšvēlēšanu kampaņu apjomus. Iepriekš KNAB bija konstatējis nepilnības JV priekšvēlēšanu izdevumu dokumentācijā un neatbilstošu valsts finansējuma izmantošanu darbinieku atalgojumam.
Ašeradens apgalvoja, ka priekšvēlēšanu kampaņā piedalās vairāk nekā simt cilvēku, ir kopējā un individuālās kampaņas, un kāds pārkāpums varot rasties arī neuzmanības dēļ. Viņš atceras gadījumu, kad partijas jaunieši uz degvielas uzpildes pistolēm salīmējuši aģitācijas materiālus un nav visus laikus noņēmuši, lai arī partija, kā sola politiķis, vienmēr cenšoties ievērot noteikumus.
Tikmēr partijas biroja darbinieku atalgojuma lietā partijas darbiniece paralēli esot strādājusi vēlēšanu komisijā, bet partija nav ievērojusi normu, kas liedza saņemt abus maksājumus. Nauda atmaksāta.
“Nē, tas nav akceptējami,” saka Ašeradens. “Bet jāatzīst, ka mēs arī esam cilvēki un šad tad gadās. Es teiktu – cilvēcīgas kļūdas.”
Bijušā “Vienotības” biroja darbinieka Normunda Orleāna apgalvojumus par “aplokšņu algām” partijā Ašeradens vērtē kā uzbrukumu. KNAB pierādījumus noziedzīgiem nodarījumiem neesot atradis, bet par tālāku partijas rīcību tikšot lemts pēc tiesvedību beigām. Arī strīdā par uzņēmuma “SOAAR” sistēmas izmantošanu partijas iekšējos balsojumos dokumenti, pēc Ašeradena atmiņas, beigās esot bijuši kārtībā.
Atbildība tomēr ir
Intervijas gaitā atbildība par gadu gaitā notikušajām situācijām vairākkārt nonāk pie kāda cita: “Rail Baltica” gadījumā – pie satiksmes ministriem, naudas atmazgāšanas krīzē – pie bankām un vājiem dienestiem, partijas finanšu pārkāpumos – pie atsevišķu cilvēku kļūdām. Taču Ašeradens noraida pārmetumu, ka “Vienotība” izvairās no atbildības.
“Jā, “Vienotība” šos gadus ar vienu pārtraukumu Māra Kučinska valdības laikā ir bijusi premjera partija. Skaidrs, ka mēs uzņemamies atbildību. Mēs esam atbildīgi par to, kas ar valsti notiek,” viņš saka.
Viņš ir pārliecināts, ka vēlētājiem gan jāvērtē visa bilde. Un tā pašlaik rādot, ka Latvija saglabājusi eiroatlantisko kursu, demokrātiju un tiesiskumu, stiprinājusi valsts valodu, pārvarējusi krīzes un spējusi pēc tām atgriezties “no grāvja uz ceļa”. Citās jomās rezultāti neesot tik pārliecinoši. “Vai ar valsts pārvaldi viss ir gājis līdz galam atbildīgi? Jā, ir jautājumi, un nenoliedzami mēs par to esam atbildīgi.”
Ja vēlētāji nolems, ka pēc gandrīz 15 gadiem varas centrā JV nepieciešams laiks opozīcijā, Ašeradens no tā nebaidoties. “Vēsturiskā pieredze rāda, ka tas tikai stiprina politisko partiju. Tās iemācās strādāt opozīcijā un pēc tam gūst ļoti labus rezultātus nākamajā politiskajā ciklā.”
Sadarbību ar Aināra Šlesera vadīto “Latvija pirmajā vietā” viņš izslēdz. “Nē. Esmu skaidri teicis – ar populistiskajām partijām mēs nestrādāsim.” Tas pats attiecoties uz “Suverēno varu”. Par pārējiem politiskajiem spēkiem tik kategoriskas atbildes nav.