Tiem, kas nav runājuši ar savām vecmāmiņām un vectētiņiem par viņu iepazīšanos, no sirds iesaku to izdarīt, jo šie senioru stāsti liek, pirmkārt, vēlreiz pārliecināties par to, ka mīlestība divu cilvēku starpā var būt mūžīga, ja tā tiek attiecīgi kopta. Otrkārt, tie nedaudz skarbi atgriež realitātē, atgādinot, ka laika šai dzīvē nemaz nav tik daudz un ka teikt mīļajiem mīļus vārdus tiešām vajag ik dienu.
Sākot no 1. februāra pa vienam stāstam katru dienu līdz 14. februārim – Valentīndienai. Šoreiz uz mīlestību paskatīsimies caur sirmo Ludzas novada Sociālās aprūpes centra “Ludza” iedzīvotāju dzīves stāstiem, kuri risinājušies mūsdienu cilvēkam neiedomājamos laikos un apstākļos.
Mihailam šobrīd ir 85 gadi. Sociālās aprūpes centrā “Ludza” viņš atrodas jau trīs gadus. Lai gan Mihaila mūža mīlestība, sieva Lilija, jau devusies viņsaulē, viņš joprojām nēsā laulību gredzenu. Novēlu katram, lai otrā pusīte par viņiem runātu ar tik lielu mīlestību, ar kādu Mihails stāsta par Liliju.
Mihails. Foto: Evika Muizniece
Vai esat bijis precējies?
Jā. Laulībā piedzima divi bērni. Viens nomira, otrs jau pieaudzis, dzīvo un strādā Rīgā, arī ir precējies, brauc ciemos, es te neesmu aizmirsts. Un viņš man nedzer un nesmēķē. Es gan kādreiz dzēru un smēķēju, bet jau sešus gadus – neko! Pats sev iestāstīju, ka labāk kaut ko garšīgu apēdīšu (smejas).
Precējies bijāt tikai vienreiz?
Jā, tā bija mana mūža mīlestība, tik labi viss sanāca.
Kā iepazināties ar sievu?
Mēs abi esam vietējie, no Ludzas. Mans tēvs gāja bojā karā 1944. gadā, es biju vienīgais dēls, mamma man nomira, kad viņai bija 55. Viņa man bija zelta gabaliņš, labi mani audzināja. Viņa bija medmāsa, viņa ļoti daudz strādāja, mīļā mana māmiņa.
Ar topošo sievu gājām vienā vidusskolā, tur arī iepazināmies, sākām draudzēties un… tā līdz kāzām! (smejas).
Jūs mācījāties vienā klasē?
Nē, viņa bija jaunāka, es esmu 1940. gada, viņa bija 1943. gada. Nu, un – ko darīt, kā dejās sākām, tā uz priekšu, uz priekšu vien, un līdz kāzām nonācām!
Jūs uzreiz viņā iemīlējāties?
Agrāk, kad bija balles, es viņu noskatīju un vienkārši tā lēnām nācu tuvāk un tuvāk. Un tā mēs sākumā sākām draudzēties, tad sagājām kopā. Viņu sauca Lilija.
Kā Jūs viņu bildinājāt?
Teikšu godīgi, mēs sākām dzīvot kopā vēl pirms tam, kad sarakstījāmies (smejas). Viņa bija lieliska sieviete, ļoti gudra, ar augstāko izglītību, grāmatvede.
Un Jūs par ko strādājāt?
Es visu dzīvi esmu bijis šoferis, visu dzīvi esmu nodzīvojis Ludzā, apprecējies arī te. Es ar savu sieviņu biju ļoti apmierināts, viņa man bija tik laba, tāds gaismas stariņš.
Cik ilgi bijāt kopā?
Man aizmirstas gadi jau… vairāk par 50 nebija, nedaudz mazāk. Ilgi dzīvojām kopā. Viņa bija man tāda, saprotiet… Mēs pat tad, ja kaut ko sliktu viens otram pateicām, pēc piecām minūtēm jau saucām viens otru vārdā, samīļojāmies un visu viens otram piedevām. Mūsu starpā nekad nebija īstu dusmu vai naida. Tikai tādi: “Puf!” uzplaiksnījumi un viss. Viņa bija ļoti maiga, gādīga, labsirdīga un kāda saimniece! Cik viņa labi gatavoja! Visi nāca ciemos un lielīja, cik pie mums vienmēr labi smaržo un cik viss garšīgs! Mana Lilija. Bet Dieviņš no manis viņu paņēma.
Redzu, ka vēl nēsājat gredzenu.
Jā, tas paliks ar mani. Viņa bija mana laime, Dieviņš man bija devis tādu laimi, bet – paņēma arī par ātru. Man trūkst vārdu, lai pastāstītu, cik viņa bija lieliska, viņa mācēja visu. Viss, kam viņa pieskārās, kļuva skaistāks, neviena nebija labāka par viņu, vismaz manās acīs – noteikti nē. Kā viņa audzināja bērnus! Viņa ļoti mīlēja bērnus, bija ļoti labsirdīga, bet aizgāja mana zelta sirsniņa… Nekad neturējām ļaunu prātu – aizsvīlāmies, bet uzreiz pēc tam samīļojāmies, sabučojāmies un visu aizmirsām.
Un par citām sievietēm Jūs arī nedomājāt?
Varu likt roku uz sirds – nē. Mīlestība var būt viena vienīgā. Ja jau es viņu izvēlējos, tad es atbildu par savu izvēli, un viņa tāpat atbild par savu.
Kā izveidot veiksmīgas attiecības?
Galvenais nemelot. Es kaut kad biju pamēģinājis, nekas neiznāk – ja es sameloju, es kādreiz tāpat pateikšu taisnību, un tad otrs jebkurā gadījumā uzzinās, tāpēc labāk uzreiz teikt taisnību. Un, ja es kādreiz kaut kur kļūdījos, es uzreiz atvainojos, man nebija problēmu atzīt savas kļūdas. Ar sievietēm vajag apieties maigi, rūpēties par viņām, viņas taču ir sievietes! Viņām nedrīkst darīt pāri, ja esi īsts vīrietis, vīrietim pret savu īsto sievieti jābūt maigam un jālutina. Viņa jāciena.
Man kā šoferim pēc darba bija pieejama mašīna, un es viņu tik daudz kur vizināju… dāvināju dāvaniņas, visādus suvenīrus.
Ko Jūs domājat par attiecībām mūsdienās?
Paldies Dievam, mans dēls ir tāds pats kā es, bet vispār – mūsdienās ir nekārtība gan ar sievietēm, gan ar vīriešiem. Viņi ir izlutināti, viņi mirkšķina ar aci un saiet kopā uzreiz. Pat tad, ja kādam no diviem tā nav īsta mīlestība, un, ja sajūta nav vienāda abiem, nekas nevar izdoties. Tā nav mīlestība.
Ja Jums būtu jāpaskaidro, kas ir mīlestība, ko Jūs teiktu?
Es teiktu, ka tas ir tad, kad tu absolūti uzticies cilvēkam, saki viņam visu taisnību, pat nepatīkamo vai tādu, par kuru pašam ir kauns. Kad zini, ka nekad nespēsi šo cilvēku sāpināt vai apmānīt. Kad pie viņa ir daļa tavas dvēseles.
Un ko Jūs teiktu cilvēkiem, kas ir nolēmuši nemeklēt mīlestību?
Arī teikšu godīgi – līdz gadiem 50, jā, būtu mīlestība jāatrod, jo vēlāk noteikti gribas tādu cilvēku blakus, ar kuru vari būt patiess un atklāts. Es gan nevaru iedomāties, kā būtu, ja man būtu citādi, bet domāju, tas būtu skumji un vientuļi. Un, ja vēl sanāk atrast to vienīgo, to dvēseles gabaliņu – tas taču ir pasakaini!