Tiem, kas nav runājuši ar savām vecmāmiņām un vectētiņiem par viņu iepazīšanos, no sirds iesaku to izdarīt, jo šie senioru stāsti liek, pirmkārt, vēlreiz pārliecināties par to, ka mīlestība divu cilvēku starpā var būt mūžīga, ja tā tiek attiecīgi kopta. Otrkārt, tie nedaudz skarbi atgriež realitātē, atgādinot, ka laika šai dzīvē nemaz nav tik daudz un ka teikt mīļajiem mīļus vārdus tiešām vajag ik dienu.
Sākot no 1. februāra pa vienam stāstam katru dienu līdz 14. februārim -Valentīndienai. Šoreiz uz mīlestību paskatīsimies caur sirmo Ludzas novada Sociālās aprūpes centra “Ludza” iedzīvotāju dzīves stāstiem, kuri risinājušies mūsdienu cilvēkam neiedomājamos laikos un apstākļos.
Sociālās aprūpes centrā Veronika atrodas jau divus gadus. Veronika ļoti liela draudzīgo personālu – saka, īsti mediķi, vienmēr pēc viņu apmeklējuma gribas smaidīt un nekas nesāp. Veronikai ir 91 ar pusi gads, un to noteikti nevar no skata pateikt – kundze vingro katru rītu un vakaru, izskatās jauneklīgi un ir pilna dzīvīguma.
Veronika. Foto: Evika Muizniece
Veronika, sāksim nevis ar mīlestību, bet ar Jums – kā sagabāt tik labu veselību Jūsu gados?
Es visu dzīvi esmu daudz strādājusi. Stādāju kolhozā par saimnieci, tad par grāmatvedi, ilgi strādāju par ekonomisti. Man 43 gados bija pirmā operācija, pēc kuras vajadzēja vairāk pievērst uzmanības tieši vingrošanai, un kopš tā laika es nodarbojos ar visu, ko zinu un māku, ko skolā mācīja. Vienmēr vingroju no rīta un vakarā. Dzīvoju kādreiz 5. stāvā, līdz pat atbraukšanai uz šejieni skraidīju pa kāpnēm augšā un lejā. Man ir tā, ka man ir slimas kājas, bet es visu laiku kustos. Un nākamais, kas ir svarīgi – es neēdu pārāk daudz. Tas ir, es neesmu badā, bet nepārēdos, neļauju sev apēst tik daudz, lai man nebūtu smaguma sajūta. Un arī uzturs – mēs vienmēr ēdām ēdienu, kas bija no dārza, bija savas cūkas. Labs ēdiens arī ir ļoti svarīgs, savs ēdiens – viss, kas no dārza, sava gaļiņa no lopiem. Speķis ar sīpollokiem pēc dārza ravēšanas – kas var būt labāks!
Roku veiklībai vienmēr esmu darbojusies arī ar rokdarbiem, sevišķi daudz adīju. Arī lasīju daudz, man mājās vienmēr bija pilns grāmatu, varēju lasīt līdz diviem naktī! Šobrīd gan vairs nevaru, rokās man ir artrīts un ar vienu aci es gandrīz neredzu vispār. Kad pārdevu dzīvokli, tur bija vesels grāmatu skapis. Gribēju atvest uz šejieni, bet te jau neviens nelasa, visi pusakli, un tās grāmatas tika sadedzinātas.
Bet, ja par mīlestību, tad jāsaka gan, ka savu lielo dzīves mīlestību es neapprecēju.
Labi, tad turpināsim par mīlestību – kas bija Jūsu pirmā mīlestība?
Mēs dzīvojām kaimiņos, viņa ģimene un mana. Viņš bija puika, es – meitene (smejas). Puika bija par mani trīs gadus vecāks, mūsu mammas draudzējās un mēs sākām draudzēties. Kad man bija 14, mamma jau laida mani ar viņu uz kino un uz dejām. Mēs staigājām tolaik tādās baltās čībiņās, es taču biju pirmskara meitene. Tolaik jau arī tādā agrā vecumā mūs tik viegli nelaida apkārt staigāt, bet ar viņu mani mamma laida, viņš mani vienmēr nogādāja laicīgi atpakaļ mājās. Mēs bijām kopā visu bērnību un pusaudžu gadus. Un es ļoti iemīlējos.
Un tad viņu iesauca armijā… mēs tā raudājām, kad atvadījāmies! Man likās, ka es nomiršu, ja viņš neatgriezīsies. Un pēc trim gadiem viņš atgriezās, bet ne uz mājām – pa to laiku, kamēr viņš dienēja armijā, viņam nomira mamma, un man ar viņu vispār pazuda saikne. Viņš man nerakstīja, viņam bija slikts rokraksts, un viņš vispār slikti mācēja rakstīt, viņam bija kauns par to. Parasti viņa mamma man nodeva sveicienus. Tā kā viņa bija mirusi, sveicienus es vairs nesaņēmu, un pēc armijas viņš aizbrauca uz Olaini pie brāļa, tur iepazinās ar citu sievieti un apprecējās. Es par to uzzināju, un arī man tolaik arī jau bija cits draugs – nu, ziniet, tāds, kuram katram gadījumam (smejas). Un tā es ar to draugu arī apprecējos, uzzinādama, ka manai mūža mīlestībai ir cita.
Pēc tam gan mēs satikāmies, pēc 50 gadiem. Viņš bija atbraucis pie savas mammas uz kapiem un satika manu māsīcu, kurai viņš palūdza manu telefona numuru. Es tad jau dzīvoju Ludzā. Viņš man zvanīja, un es sākumā nesapratu, kas man zvana. Vīrs man jau bija miris, man bija 61. Nolēmu aizbraukt uz Jūrmalu. Arī viņam teicu, lai nezvana man, ka nebūšu mājās. Bet man līdzi bija mazs mobilais telefons, ko mazmeita bija atsūtījusi no ASV, japāņu ražojums. Viņš mani sazvanīja arī uz to telefonu un jautāja, vai var atbraukt. Pateicu, ka var, bet tā bija kļūda.
Mēs satikamies kā sveši cilvēki. Viņam varbūt to vajadzēja, man gan nē. Ar mani istabiņā Jūrmalā dzīvoja vēl trīs sievietes, viņš atbrauca ar konfektēm un skaistu ziedu pušķi. Viņam bija ģimene, mazbērni, sieva vēl bija dzīva. Parunājām, kā kuram no mums iet. Pirms braukšanas projām viņš no kabatas izņēma mazu, mazu bildīti. Manu bildīti, ko viņam biju iedevusi par piemiņu jaunībā, kad viņš gāja armijā. Tā bija tolaiku pases bilde ar baltu stūrīti. Viņš to bija glabājis kopš man bija 16 gadi. Jautāju: “Kāpēc tev ir tā bilde?” Viņš atbildēja, ka es biju viņam vajadzīga visu dzīvi. Bet es gan viņu biju aizmirsusi.
Meitenes, ar ko toreiz dzīvoju kopā istabiņā, teica man, lai es bēgu ar viņu prom un sāku jaunu dzīvi. Bet es nevarēju. Viņam vēl bija dzīva sieva, viņa taču arī ir cilvēks! Un viņai taču arī bija pret viņu jūtas, ja jau apprecējās. Es tā nevarēju izrīkoties pret citu cilvēku.
Kāpēc tad viņš apprecēja citu?
Tā sanāca! Viņu brāļa sieva iepazīstināja ar savu draudzeni, un tā viņš tur Olainē palika. Bija mani tomēr aizmirsis pa tiem trīs armijas gadiem.
Vai tā bija īsta mīlestība?
Es domāju, ka jā. Kad es dzīvoju ar vīru, es visu laiku salīdzināju, kā būtu bijis, ja es dzīvotu ar viņu. Viņš man bija kā elks, kā kaut kas ideāls, tāds izcila vīrieša tēls. Lai gan, kāds tur izcils vīrietis ar trīs klašu izglītību! Bet man likās, ka viņš ir labākais pasaulē. Taču tad, kad pēc tiem 50 gadiem satikāmies, man vairs tā nelikās. Tas bija sāpīgi un nesaprotami – priekš kam to vispār vajadzēja?
Un pēc tās reizes sanāk, ka vairs netikāties?
Nē. Viņš gan zvanīja, bet mēs sarunājām netikties, pārāk sāpīgi tas bija. Izlēmām, ka audzināsim katrs savus mazbērnus un priecāsimies par to, kas mūsu dzīvē ir.
Kā viņu sauca?
Jāzeps. Latgalietis bija. Draugi sauca par Juziku. Tas bija Robežniekos, Krāslavas novadā.
Un kā iepazināties ar vīru?
Viņš visu laiku bija bakus kā otrais variants (smejas). Un, kad es jau uzzināju par Jāzepa kāzām, tad piekritu apprecēt Vasīliju. Viņš ilgi man pakaļ staigāja, bet es sākumā neļāvos, nepievērsu īpašu uzmanību. Man jau bija 20 gadu, mamma gan teica, lai vēl neprecos, bet visi precējās, un man arī vajadzēja. Un apprecējos. Ar laiku pieradu, un viņš man bija ļoti labs vīrs. Nezinu, cik es biju laba sieva, bet vīrs man bija ļoti labs. Mums piedzima dēls, izaudzinājām, izdevām pie sievas.
Vispār arī mans vīrs dzīvoja netālu, kaimiņos. Sākās viss kā visiem – aizgājām uz dejām, sāka pavadīt mājās. Es viņam uzreiz iepatikos, uzreiz iepatikos viņa mātei, un bija jāprecas.
Jūs sakāt, ka pieradāt pie vīra, bet ka tā nebija mīlestība. Kā var atšķirt pieradumu no mīlestības?
Vīrs mani noteikti ļoti mīlēja, to es zinu, bet es… sākumā nē, tad pieradu, un viss bija labi, neko vairāk nevajadzēja. Vīrs bija gādīgs, lutināja mani, labi izturējās, bet agri aizgāja, viņam bija plaušu vēzis.
Kas ir galvenais, izvēloties vīru?
Ziniet, kad mēs esam jauni, mēs jau nedomājam par to, kāds tas vīrietis būs vīrs, kāds tas vīrietis būs tēvs. Skatāmies tikai uz to, cik labi dejo, cik skaisti dzied, cik labi izskatās – un ar to pietiek! Jāzepu mamma vienmēr skaisti bija saģērbusi, tā solīdi, un man vienmēr gribējās, lai arī mans vīrs tā izskatās. Un viņš tā arī izskatījās!
Kāpēc, Jūsuprāt, mūsdienās cilvēkiem ir tik grūti izveidot attiecības?
Tāpēc, ka jaunieši ir izlaisti. Mana vecmāmiņa, piemēram, man lika lūgties jau no agras bērnības, mēs sekojām arī reliģiskajai mācībai, kas mūs darīja tikumīgākus, mēs ieklausījāmies vecākos, kas ieteica, kā rīkoties. Šobrīd izskatās, ka jauniešiem nav vajadzīgi ne vecāki, ne vecvecāki, un tiešām var novērot, ka tie, kuriem vecāki neseko līdzi, tiem arī gadās tā mētāties… agrāk tā nebija.
Ja Jums būtu jāpaskaidro, kas ir mīlestība, ko jūs teiktu?
Es teiktu, ka tā ir ļoti sarežģīta sajūta, bet ļoti cilvēkam vajadzīga. Un, ja tā ir īsta mīlestība, to nav iespējams aizmirst. Bet mīlestībai jābūt! Pat, ja man nesanāca, kā gribējās, ir jāmēģina! Mīlestība ir ļoti jāsargā. Pat, ja es ne līdz galam mīlēju savu vīru, es darīju visu, lai viņš to nesaprastu. Un viņš arī nesaprata, un tāpēc bija laimīgs. Un mēs dzīvojām labi. Galvenais ir – dzīvot!