Vanda: “Attiecībās biju kakls – grozīju viņu, kā vajadzēja”

Tiem, kas nav runājuši ar savām vecmāmiņām un vectētiņiem par viņu iepazīšanos, no sirds iesaku to izdarīt, jo šie senioru stāsti liek, pirmkārt, vēlreiz pārliecināties par to, ka mīlestība divu cilvēku starpā var būt mūžīga, ja tā tiek attiecīgi kopta. Otrkārt, tie nedaudz skarbi atgriež realitātē, atgādinot, ka laika šai dzīvē nemaz nav tik daudz un ka teikt mīļajiem mīļus vārdus tiešām vajag ik dienu.

Sākot no 1. februāra pa vienam stāstam katru dienu līdz 14. februārim -Valentīndienai. Šoreiz uz mīlestību paskatīsimies caur sirmo Ludzas novada Sociālās aprūpes centra “Ludza” iedzīvotāju dzīves stāstiem, kuri risinājušies mūsdienu cilvēkam neiedomājamos laikos un apstākļos.

Ieejot Vandas istabiņā, uzreiz var redzēt, ka kundze ir nopietna un inteliģenta. Visu dzīvi Vanda strādājusi par matemātikas skolotāju, ko var uzreiz just nostādītajā balsī un skaidri formulētā viedoklī. Sociālās aprūpes centrā Vanda atrodas jau 10 mēnešus. Mīlestība viņas dzīvē esot bijusi viena, bet diemžēl ne tā veiksmīgākā.

Vanda, šodien runāsim ar Jums par mīlestību.

Mūsdienās mīlestība ir pārāk brīva. Es domāju, ka pie tā vainīgs tas, ka ir tik daudz informācijas apkārt, daudz kas ir pieejams internetā, zūd vērtība cilvēku dzīvajai komunikācijai. Arī vērojot skolēnus, varu teikt, ka aizvien vairāk parādījās visatļautība, sevišķi no meiteņu puses – īsi svārki, kosmētika, tie garie nagi. Viņas daudz vairāk atļāva puišiem, tāpēc pret viņām sāka zust cieņa. Tāda uzvedība grauj meitenes tikumu, un mēs to saucam par progresu (smejas).

Parunāsim par Jums – vai Jūs esat bijusi precējusies?

Jā, biju precējusies 36 gadus.

Tikai vienreiz?

(smejas) Jā, protams, ka tikai vienreiz! Bet tai mīlestībai bija nelaimīgas beigas. Izšķīrāmies. Viņš atrada citu, 20 gadus jaunāku, tāda pamuļķīte tā sieviete bija, kaut cik viņi tur padzīvoja kopā, tad viņš prasījās atpakaļ pie manis, bet es vairs viņu nepieņēmu.

Cik Jums šobrīd ir gadu?

Aprīlī būs 83. Nekad nedomāju, ka tik ilgi nodzīvošu. Mamma man nomira, kad viņai bija 72, atstāja man visas savas slimības. Tētis aizgāja 90 gados, es esmu kaut kur pa vidu.

Kur Jūs esat dzimusi un augusi?

Maltā. Piedzimu, protams, Rēzeknes slimnīcā, bet visu dzīvi esmu pavadījusi Maltā, izņemot studiju laiku, lai gan arī tad bieži braucu mājās. Pēc studijām sāku strādāt Maltas skolā, turpat, kur pati mācījos. Nostrādāju 40 gadus skolā un pēc tam vēl 12 gadus pieņēmu skolēnus pie sevis mājās, jau savu skolēnu bērnus. Durvis man vienmēr bija vaļā.

Un kā iepazināties ar vīru?

Arī Maltā. Man viņu, var teikt, atveda uz mājām. Tolaik kaimiņos dzīvoja viena meitene, arī skolotāja, īrēja istabu. Viņa apprecējās, atveda savu vīru, un tas vīrs rīkoja dzimšanas dienu un atveda savus draugus. Mēs sēdējām pie galda, jokojām, un viens no tiem viņa draugiem, vienīgais, kuru es nepazinu, vēlāk kļuva par manu vīru.

Kā tas notika? Uzreiz iepatikās?

Jā, man viņš iepatikās uzreiz. Es tās skolotājas vīram uzreiz prasīju – kas tas par vīrieti? Jo divus no tiem trim viņa atvestajiem es pazinu. Pēc tam, kad es viņam to uzjautāju, viņš pastāstīja tālāk manam topošajam vīram, ka, redz, viņš man esot iepaticies, ka es par viņu jautāju. Un viņš arī uzreiz man “uzlika aci”.

Kā sauca vīru?

Teodors.

Kā tālāk attīstījās jūsu attiecības?

Viņš veda mani uz dejām, pavadīja mājās, vienvārdsakot, pusgadu mēs tā staigājām. Uzreiz neprecējos, vēl nebiju tam gatava. Es jau biju pabeigusi studijas, man bija 23, es tolaik jau mācēju domāt ar galvu, ne tikai ar sirdi. Un tā pamazām, pamazām tikāmies. Mūsu starpā nekas arī nenotika līdz kāzām, man tas bija tabu, lai gan no viņa puses bija vairāki centieni (smejas). Un tad jā, apprecējāmies, sākumā dzīvojām pie manis, manā tajā istabiņā. Piecus ar pusi gadus mums nebija bērnu, tad piedzima meita. Man no darba iedeva dzīvokli, un tad pārvācāmies visi uz turieni.

Kā viņš Jūs bildināja?

Vispār, es viņu bildināju. Nu, ne gluži bildināju, bet viņš tā ilgi klusēja, klusēja, un tad es saku: “Ko mēs tālāk darīsim? Tupināsim šādi vazāties apkārt?” Tā arī pateicu par to vazāšanos apkārt (smejas). Teicu: “Vai nu mēs precamies, vai šķiramies!” Un viņš uzreiz saka: “Jā, precamies! Bet vai tu mani mīli?” (smejas). Tikai tad paprasīja, pēc pusgada! Protams, teicu, ka jā. Mēs iesniedzām iesniegumu un pēc mēneša jau precējāmies. Kāzas mums bija skolā, cik bija ielūgto viesu, tik bija jamaksā, sanāk, tas tolaik bija pa trim rubļiem no cilvēka. Bija skolas kolektīvs, draugi, bija skaisti uzklāti galdi, bija arī pagasta priekšsēdētājs.

Un kur Teodors strādāja?

Kad atnāca no armijas, strādāja par šoferi, bet tad mana spiediena rezultātā iestājās industriālajā politehnikumā. Pastrādāja nedaudz jaunajā profesijā, bet tur maz maksāja, un viņš atkal sāka strādāt par šoferi. Pēc tam skolā parādījās automehānikas kurss, karam gatavojoties, skolēniem bija jāmāk gan braukt lielajām mašīnām pie stūres, gan tās labot, un viņam piedāvāja darbu skolā. Direktors to pārrunāja ar mani, un tā viņš sāka strādāt skolā. Sākumā es viņam palīdzēju gatavoties mācību stundām, rakstīju konspektus. Kurš gan cits viņus piespiedīs, ja ne sievietes. Bet maksāja viņam labāk, kad viņš bija šoferis – kad brauca ar benzīna kravas mašīnām, viņam vispār bija ļoti laba alga – ja es kā skolotāja pelnīju 80-100 rubļus mēnesī, tad viņš kā tās kravas mašīnas šoferis – ap 600 rubļiem mēnesī!

Kāds viņš bija kā cilvēks?

Viņš bija piekāpīgs un izpildīgs, es jutu, ka viņš mani ļoti mīl un žēlo, nu, līdz noteiktam laikam. Kad uzzināju, ka viņš staigā apkārt, uzreiz palūdzu viņam iet prom. Vēl trīs mēnešus viņš man pinās pa kājām, nevarēja un nevarēja aiziet, bet tad aizgāja. Un, kad jau saprata, ka viņam ar to otru dāmu nekas nesanāks, tad jau mēģināja atgriezties.

Bet atpakaļ Jūs viņu nepieņēmāt.

Nē, es nevarēju to piedot. Lai gan pēc tam kaut kad piedevu gan, mēs komunicējām, tikāmies, bet tad jau tikai kā draugi. Viņš pat pāris reizes bija pie manis ciemos. Bet es nekad viņam neko neprasīju, arī palīdzību ne.

Kāpēc otrreiz neapprecējāties?

Es vienkārši negribēju, man nebija tādas vēlmes.

Kurš ģimenē bija galvenais?

Klasiski – viņš bija galva, un es – kakls. Grozīju, kā vajadzēja (smejas).

Ja Jums būtu jāpaskaidro, kas ir mīlestība, ko Jūs teiktu?

Tas ir sarežģīts jautājums. Es teiktu, ka tā ir ļoti, ļoti patīkama sajūta, vilkme pie otra cilvēka, sirds sažņaudzas, sitas straujāk. Un tad mīlestība pārtop par pieķeršanos, par pieradumu, bet tā arī ir mīlestība, tikai citāda tās forma.

Vispār bez mīlestības es neieteiktu dzīvot nevienam, arī bez ģimenes – tomēr mēs esam tie, kas veido šo sabiedrību, un bez mīlestības tas nav iespējams.